7. A. 650A. 3OlB. A. Bīlenšteins 1864. g. Ērgļos. LP, VI, 1l5, 30. AŠ, II, 90g.

Viens lācis nozadzis ķēniņam viņa meitu un aiznesis uz sava alu. Tur esot piedzimis viņai dēls, stiprs puisis.

Vienreiz tas izgājis laukā, izrāvis vienu koku, sviedis gaisā un sacījis: ja koks nokritīšot stāvu, tad šis esot diezgan stiprs, ja gulu, tad vēl nav nekā. Bet vēlāk iegājis alā un sacījis: "Memmiņ, vēl es neesmu diezgan stiprs, jo koks man gulu nokrita; kad kritīs stāvu, tad būšu diezgan stiprs."

Un pa kādu laiku viņš gāja atkal un izsviedis 1ielu egli gaisā. Egle kritusi stāvu. Tad iegājis 1ustigs alā un teicis mātei: "Nu mēs varam bēgt!"

Tēva . nebija mājā. Bet lācis bija aizlicis lielus kokus alas durvim priekšā. Tos nogrūdis nost, paņēmis māti uz muguras un bēdzis. Bēdzis, bēdzis - aizskrējis līdz pašai ķēniņa pilij, pie mātes tēva.

Lācis vēlāk pārnācis, atradis, kas noticis un rūkdams devies pa pēdām pakal.

Bet ķēniņa pilī māte atstājusi dēlu priekšnamā, pati iegājusi iekšā un stipri skūpstījusies ar tēvu un māti. Tad teikusi, ka viņai dēls arī esot. Ķēniņš priecājies: "Lai vedot dēlu iekšā un lai saucot pie pusdienas!"

Šī sacījusi : "Nē, tēt, no tādas pusdienas vien manam dēlam nav nekā!" - vajagoties vesela vērša, tad viņš būšot paēdis. Neko darīt - kavuši vērsi un tad saukuši dēlu ēst. Ēdis, ēdis - apēdis to vērsi.

Pēc kāda laika ķēniņš sūtījis dēlu uz dzirnavām, lai maļot! Aizgājis, iesācis malt, iznācis velns ar vienu galvu. Bet dēls ar vienu roku malis, ar otru roku sagrābis velnu, iebāzis dzirnavās un samalis. Pēc tā velna nācis otrs velns ar divām galvām. To arī tāpat samalis. Tad nācis ar trim galvām, ar četrām un tā pēc; kārtas vien līdz divpadsmit galvām; bet viņš visus iebāzis dzirnavās un samalis. Pēdīgi gājis mājā un saticis vienu saimnieku. Tas sacījis: ko nu viņš par tādu labu darbu vēloties? Dēls atteicis: šis citu neko negribot, kā labu dzelzs kūzi (nūju).

Nu, cik smagu to kūzi gribot? "Es tev kalšu pieci birkavi smagu!"

Sis sacījis: "Tur nav nekā! Man vajaga divpadsmit birkavu smagas kūzes!"

Labi. Nokalis divpadsmit birkavu smagu. Tad dēls paņēmis kūzi un teicis: "Es nu iešu pa pasauli!"

Gājis, gājis - atradis tādu cilvēku, kas arvienu kalnus apgāzis. Paņēmis to līdz un gājuši abi divi. Gājuši, gājuši - satikuši Kramugrauzēju. Nu bijuši trīs draugi. Pagājuši vē1 tādu gabalu - gribējies ēst šiem - un atraduši tādu muižu, kur neviena cilvēka, tikai lopi kūtī. Tūlin nokavusi trīs vēršus, likuši vārīt un to Kramugrauzēju dalikuši par pavāru.

Kamēr Krama&127;rauzējs vārījis - iznācis no zemes mazs, mazs vecītis, tik liels kā dūre; bārda tam vilkās gar zemi un pats bija sarkans. Vecītis ņēmis, izēdis to katlu un pavāru pašu sasitis.

Tad dalika Kalnugāzēju vārīt otrreiz; bet tam tāpat izgājis. Pēdīgi ķēniņa meitas dēls vārījis. Kā vārījis, izlīdis tas pats vecītis. Bet dēls, dzelzs kūzi rādīdams, sacījis: "Nāc vien, tu domā ar mani tāpat darīt kā ar tiem citiem!"

Sitis ar kūzi vienreiz vecītim pa galvu. Tad vecītim tikusi dzelzs stīpa ap galvu un aizgājis rūkdams projām, pazudis zemē. Nu visi trīs labi paēduši pusdienu un tad dēls teicis: "Jāiet

viņam pakaļ un jānosit tas krupis pavisam!"

Viņi uztaisījuši lielu gaŗu vindu un dēls ielaidies zemē, pakaļ tam velnam. Tur apakšā atradis vēl otru muižu, daudz jaukāku kā te augšā. Un muižā bijusi viena istabas meita. Tai viņš 1ūdzis. lai ielaižot pie viņas kunga. Bet meitai negribējās laist; viņa sacījusi: "Te ir divi ūdens trauki ķēķī. Tas viens jādzeŗ tev, tas otrs paliek kungam. Šis trauks - viņa rādījusi ar pirkstu --- ir spēka ūdens, tas ir nespēka."

Tad dēls izdzēris spēka ūdeni un pārmijis tos traukus, kungam nolicis nespēka ūdeni. Un vēlāk, kad nu kungs izdzēris nespēka ūdeni, tad palicis gluži bez spēka. Tas bijis tas pats mazais vecītis. Bet dēls nu sitis vecim divi reizi ar kūzu, vecītis no sitiena aizgājis pa pasauli rūkdams. Bet dēls skrējis paka&127; un panācis šo atkal citā muižā. Tur vēl vienreiz iesitis ar kūzi. Un kā iesitis, tā vecītis uzskrējis gaisā un pazudis. Nu dēls- griezies atpakaļ uz pirmo muižu un istabās atradis pavisam trīs meitas: tās divas bijušas drusku nesmukākas, bet trešā bijusi brīnum smuka un to viņš gribējis precēt. Bet nu viņš atminējies, ka divi draugi augšā gaida un licis pa kārtai vien meitas vilkt augšā.

[Kalnugāzējs ar Kramugrauzēju uzvilkuši gan izglābtās meitas, bet ķēniņa meitas dēlu atstājuši apakš zemes. Tas tur staigādams, uzgājis mežā lielu ērgļa lizdu ar jauniem ērglēniem. Viņš nu tos pārsedzis ar saviem svārkiem, sargādams no krusas. Vecā ērgliene par pateicību apsolījusies iznest viņu virszemē.]

Viņš ieķēries ērglienei spalvās un tad jājis ar to pār jūŗu.

[Par to laiku viņa biedri izdevušies par ķēniņa meitu glābē jiem un, gribējuši

jau divas no viņām precēt. Ķēniņa meitas dēls pārnākdams] nositis abus draugus

ar kūzi, kad šie patlaban kāzas rīkojuši. Un atņēmis abiem viltniekiem smuko meitu, apprecējies un dzīvojis labi.