8. A. 30lB. Pogu Jānis, Bechmanis, I879. Brambergā un Ezerē, Brīvzemnieka Kr. LP, VI, 115, 10a. AŠ. II, 90h.

Reiz viens mācītājs braucis nakts laikā pa mežu ar savu sievu un saticis lielu lāci. Lācis uzklupis piktumā, izrāvis mācītājam sievu no ragūm, aiznesis uz savu alu un no tā laika turēji., to sev par sievu.

Pēc kāda laika lāča sievai gadījies dēls; viņš bijis viscaur pēc cilvēka, tikai viena auss bijusi pēc lāča. Māte tādēļ dēlu iesaukusi par Lācausi. Lācausis audzis brīnum liels un stiprs, tā kā jau vecais lācis sācis no viņa bīstīties.

Reiz vecais lācis, gribēdams zināt, cik īsti viņa dēls būs stiprs, uzvedinājis viņu cīkstoties. Uja! kā viņi kampušies --kauli skaidri krikšķējuši. Bet papriekšu vecais lācis tomēr iedzinis Lācausi līdz puslieliem zemē; tad jaunais Lācausis nejauki iepīcis un kā nu ķēris tēvu, tā iemējis to stāvu zemē pāri pār galvu, vecais bijis pagalam.

Nu Lācausis vairāk negribējis alā palikt, paņēmis māti pie rokas un aizgājuši pie mācītāja.

Bet taī dienā pie mācītāja bijis daudz kungu, tie dzīrojuši tur. Māte tūlin iegājusi istabā; bet Lācausis palicis kukņā, pie uguns kura sildīdamies. Tiklīdz nu kungi dabūjuši zināt, kas kukņā par stiprinieku, tie izvilkuši zobinus un taisījušies tādu aizdzīt vai nokaut. Bet Lācausis paķēris smagu malkas kluci un apsitis visus kungus; tikai mācītāju pametis dzīvu. Tad paķēris savu māti, aiznesis uz svešu mājokli, ieslēdzis istabā, lai netiktu vairs atpakaļ pie mācītāja, un ēdinājis tur māti pa mazu lūciņu (caurumu) līdz mūža galam.

Vēlāk Lācausis uzmeklējis vienu kalēju un licis sev ceļa nūju nokalt. Kalējs nokalis birkavu smagu nūju; bet kad Lācausis viņu gaisā sviedis, nūja pārlūzusi. Nu kalējs nokalis divi birkavi smagu; bet tā, gaisā sviežot, saliekusies kā pakavs. Beidzot kalis trīs birkavi smagu, un tā nu bijusi labā, jo gaisā sviežot, tikai mazu drusku ieliekusies.

Tagad Lācausis paņēmis nūju un devies pasaulē. Gājis, gājis - saticis Zirņusējēju ceļmalā. Viņš uzsaucis : "Ko tu te plāties, ko niekojies, Zirņusējēj? Nāc labāk man līdz!"

Zirņusējējs uzsviedis zirņu maisu uz pleciem un &127;gājis&127; līdz. Pa brītiņu saticis Kalnugāzēju un uzsaucis: "Ko tu te grūsties, Kalnugāzēj? Nāc labāk līdz!"

Kalnugāzējs atstājis kalnus un gājis līdz.

Pa brītiņam mežā saticis vēl Mežucirpēju; tas apcirpis ar lielām lielām dzirklēm kokus vienādā augstumā. Lācausis uzsaucis: "Ko tu te kripstinies, Mežucirpēj? Nāc 1abāk līdz!"

Mežucirpējs atstājis mežus un gājis līdz.

Gājuši, gājuši visi četri - gadījies mežs, kur atraduši vecu, atstātu pili. 'Teitan nu apmetušies kādu laiciņu dzīvot. Bet no rīta Lācausis teicis: "Paliec tu, Zirņusējēj, šodien mājā un izvāri mums uz vakariņām zirņus. Mēs trīs dosimies medīt."

Labi. Zirņusējējs palicis mājā un vārījis savus zirņus. Iet ap puspavakari pilī atkūlies sprīdi gaŗš krūpītis ar olekti garu bārzdu un lūdzies maizes. Zirņusējējs iedevis šim tādu nuciņu. Bet krūpītis tīšām nometis maizi zemē un tad izlikdamies saucis: "Nāc, dēliņ, padod man maizi!"

"Ja, ja!" Zirņusējējs klausījis arī; bet tiklīdz paliecies pēc maizes, krūpītis uzlēcis mugurā un izgriezis veselu sleju ādas. Pārnāk nu medītāji -- Zirņusējējs slims, zirņi neizvārīti, jā

saka, liels cilvēks būdams, izdzīvojies kā muļķa bērns. Tas m! tai dienā.

Otrā dienā Lācausis teicis: "Paliec nu tu, Kalnugāzēj, mājā zirņus vakariņām. izvārīt. Mēs trīs dosimies medīt."

Labi. Kalnugāzējs palicis gan mājā; bet sprīdi gaŗais krūpītis viņu tāpat piekrāpis un vēl divi slejas ādas izgriezis no muguras.

Trešā dienā Lācausis teicis: "Paliec nu tu, Mežucirpēj, mājā zirņus vakariņām vārīt! Mēs trīs iesim medīt."

Labi. Mežucirpējs palicis mājā un vārījis zirņus; bet sprīdi gaŗais krūpītis viņu vēl trakāki apstrādājis. Izgriezis pavisam trīs slejas ādas mugurā un vēl pašu pabāzis apakš pils stūra, lai kūp.

Pārnāk medītāji - zirņi neizvārīti un šis pusdzīvs kunkst apakš sloga. Lācausis, zināms, tūlin nabagu izpestījis, labi izsunījis un tad izrīkojis darbus tā: rītu viņš Pats palikšot mājā zirņus vārīt, un šie trīs lai ejot medīt.

Labi. Rītā Lācausis sācis zirņus vārlt. Te krūpītis atkal klāt: lai dodot paēst! Lācausis pasniedzis maizes nuciņu; bet krūpītis tīšām izmetis nuciņu zemē un saucis: "Dēliņ, dēliņ, pacel man &127;r1aizi!"

Lācausis sniedzies pēc maizes - šis mugurā. Bet šoreiz nebēdnim aplam vīlies. Lācausis notvēris, ače, pie bārzdas, iznesis laukā aiz pils, ieplēsis ar birkavu nūju ozola celmam šķēlumu un ietriecis ar vadzi bārzdu šķēlumā. To padarījis, gāja atkal savus zirņus vārīt. Vakarā pārnākuši medītāji - zirņi jau kūpējuši uz galda un šie brīnojušies, kā nevarējis izvārīt. Bet Lācausis smējies: "Jūs brīnaties par zirņiem! Rītu vēl parādīšu ko labāku. Aiz pils man viens palaidnis pie ozola celma durn."

Un rītā itin agri ies visi četri piesieto krūpīti apskatīties. Aiziet - kad tevi deviņi brīnumi! Nav vairs ne celma, ne krūpīša - celms ar visām saknēm izrauts un aizvilkts; tikai pēdas vien palikušas. Ko nu darīt? Sarunā - ies pa pēdām pakaļ. Iet, iet - atron beidzot dziļu alas caurumu un, cik var noprast, tur nu celms ir ierauts iekšā.

Šie trīs parausta plecus, nu vairs nevarot nekā darīt. Bet Lācausis tā ne - lai saraugot gaŗas virves, viņš laidīšoties dibinā redzēt, kas tur īsti ir. Bet ja viņš virves pakustināšot, tad Iai velkot viņu atpakaļ.

Labi - viens, divi virves klāt un šis nu, ar birkavu nūja rokā, drāž dibinā. Nolaižas - atron košas Istabas. Ieiet tur -ierauga trīs princeses, vienu. dzelzs, otru tērauda, trešo sudraba ķēdēs pieslēgtu. Lācausis apvaicājies: "Kas jūs te pieslēdza?"

"Velns!" šīs atteikušas, "mēs jau septiņi gadi te smokam." To padzirdējis,

Lācausis saraustījis ķēdes, atpestījis princeses un licis viņas uzvilkt augšā.

Biedri uzvilkuši gan princeses, bet kad redzējuši, cik tās daiļas, tūlin nebēdņiem iešāvusies nelietība prātā. Viņi katrs paņēmuši savu princesi un aizmukuši, atstādami Lācausi alas dibinā.

Tas, nabadziņš, tur apakšā gan izkustinājies virves, bet kad redzējis, ka neviens nevelk augšā, tad atmetis ar roku un gājis košajās istabās pārdomāt, ko īsti iesākt? Domājis, domājis te piepēži uzmetis acis un ieraudzījis vecas, aizmūrētas durvis. Tūlin ar nūju gāzis tās laukā un - ko domāt - aiz durvim ieticis 1epnā dārzā, kur visādi putni mājojuši. Izskatījies - beidzot no gaŗa laika sācis putnus šaut; it īpaši lielu lielu ērgli gribējis nogāzt. Bet ērglis žēli lūdzies: "Nešauj vis mani! Es tev labāk parādīšu, kur pats velns mājo, tad tev būs labāks medījums." Labi - lai rādot šurp!"

"Tik ātri ne!" ērglis atteicis, "te elles dārzā viņa nav- mums ir tāls ceļš priekšā: tādēļ sašauj šeitan labi pulka putnu, es ņemšu

tevi m;ugurā un kad kaklu atmetīšu, tad iesviedīsi man pa putnam rīklē."

Lācausis apšāvis visus putnus, cik tikai elles dārzā bijuši, un sakŗāvis ērglim uz muguras; beidzot sēdies pats arī viņam mugurā un nu ērglis aizlaidies kā bults. Bet laižoties ik pa brīdim Lācausis iemetis vienu putnu ērglim rīklē, 1ai nenogurtu, un līdz tad arī beidzamo putnu apēdinājis, te paskatās - velna pils turpat arī redzama. Nokāpis un gājis iekšā.

Pirmā istabā ieraudzījis daiļu meitu ķēdē pieķēdētu. Vaicājis, ko viņa te darot?

"Ko nu daru? Priekš gadiem velns mani nozaga un te atveda. Esmu jūrmalas ķēniņa meita."

To padzirdējis, Lācausis saraustījis zelta ķēdes un uzstājis, lai pasakot, kur šimbrīžam velns palicis.

Viņš guļot dibins istabā, šī atteikusi.

Un tā Lācausis tūlin ar birkavu nūju velnam virsū. Bet kas ir? Iegājis dibins istabā - ieraudzījis: viņa tās dienas krūpītis gu&127; zīžu gultā - tas tas velns. Ko nu gaidīt? Kŗāvis ar nūju gulētājam, lai saprot. Gandrīz jau bijis nobeidzis neģēli - te, vadzi, sāks šis lūgties, lai jele viņu pametot pusdzīvu, ja ne vairāk.

"Labi!" Lācausis atteicis, "es tevi pametīšu pusdzīvu, bet tad tu mani ar jūrmalas ķēniņa meitu par to iznesīsi no šejienes virszemē.

Ja, ja - to viņš soloties labprāt.

Un tā kāpuši abi, Lācausis ar meitu, krūpim mugurā un tas iznesis pa to pašu caurumu, kur todien Lācausis ielaidies, abas laukā. Līdz to bijis padarījis, krūpis atsprucis pa caurumu atpakaļ, jo baidījies no Lācauša, vai tikai vēl neņems viņu spalēt; bet Lācausis labprāt to viņam atvēlējis, lai mūk arī. Tikai pašu caurumu ar birkavu nūju aizmējis cieti, kā krūpis nekad vairs netiktu šinī pasaulē ļaudis mocīt, un tad devies ar meitu pie jūrmalas ķēniņa.

Ķēniņš, savu zudušo meitu ieraudzījis, bijis pārlieku priecīgs; viņš atdevis viņu Lācausim par sievu un iecēlis znotu savā vietā par ķēniņu.