9. A. 30lB. 550. Pogu Jānis, Bechmanis 1879. g. Brambergā un Ezerē, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 115, 10b. AŠ, II, 90i.

Reiz dzīvoja ļoti nabags malkas cirtējs. Un tam bija viena vienīga, bet ļoti skaista, meita. Katru dienu meita mēdza tēvam uz mežu azaidu nest. Te vienreiz, atkal azaidu nesot, no biezumiem izlīda lācis: lai azaidu šoreiz atdodot viņam! Meita neko, atdeva azaidu un aiztecēja citam pakaļ. Bet otrā dienā atkal lācis pretim: lai šo azaidu arī atdodot! Meita neko, atdeva un aiztecēja citam pakaļ. Trešo dienu lācis neprasa vis vairs azaidus: bet paņēma pašu meitu uz muguras, aiznesa dziļā mežā savā midzenī un turēja sev par sievu.

Pēc kāda laika lāča sievai gadījās dēls un viņa iesauca to par Lāčadēlu. Puika auga acim redzot un viņš bija ļoti skaists un vareni stiprs; tikai tā tā vienīgā nelaime, par ko varēja sūkāties: abas ausis bija vairāk pēc lāča, nekā pēc cilvēka.

Kad Lāčadēls bija paaudzis, tad vienu dienu, kamēr lācis nebija mājā, viņš paņēma savu māti un aizveda no meža projām. Bet drīzi vecais lācis dzinās dēlam pakaļ, rūkdams, trakodams. un gribēja dusmās nezin ko nu izdarīt. Tomēr Lāčadēls nemaz nesabaidījās no trakuļa, pakampa vienkārši to aiz čupras un nosita kā kaķi gar ozolu. Māte noskatījās vien; bet dēls teica: Iesim nu tālāk!"

" Gāja, gāja abi - beidzot aizgāja pie malkas cirtēja, sava mātes tēva, un apmetās tur būdiņā dzīvot. Bet drīzi ciema zēni bija apcēluši, ka būdiņā savāds puika mājojot, ar lāča ausim. Un kā jau zēni, kam visu vajaga izdibināt - šie sāks, vadzi. katru dienu sarasties pie Lāčadēla un domā: tas jau arī tāds pats puika, kā viņi, un raudzīs šo jau tur raustīt aiz lāča ausim. Bet, kur tu Dieviņ! nezin, vai paplēsa diktāk, vai - kas tur notika? Uz vienreiz Lāčadēls kā siseņus pa kaklu, pa galvu pārdzina mājā. Un no tās reizes zēni vairs nenāca ne lūdzami lāča ausis čamdīt.

Tā nu te būdiņā Lāčadēls pieauga par stipru vīru un tad sadomāja plašā pasaulē doties.

Labi. Aizgāja. Bet jau otrā dienā viņam gadījās pa priežu mežu iet un tur otrā malā ieraudzīja lielu vīru. Lāčadēls vaicāja: "Kas tu tāds esi, te stāvēdams?"

"Esmu Priežurāvējs." "Nu, vai tu ko spēj arī?"

"Spēju gan, raustu priedes ārā."

"Nu tad sāc darboties, lai redzu, kā tu viņas ravēsi!"

Un Priežurāvējs tūlin ņēmās strādāt. Kuŗu priedi sakampa - ārā ar visām saknēm kā kaņepe, viens divi - viss mežs gu1 līdumā.

"Ā, redzu gan, tv esi teicams vīrs. Nāc man līdz!" tā Lāčadēls uzslavēja rāvēju. Priežurāvējam tas patika un viņš aizgāja līdz.

Gāja, gāja abi divi - ieraudzīja atkal lielu vīru. Tas stāvēja pret kalnu atslējies.

"Kas tu tāds esi?" Lāčadēls vaicāja. . "Esmu Kalnugāzējs!"

"Nu, vai tu ko spēj arī?" "Spēju gan, grūstu kalnus."

"Tā! nu tad pagrūsti kādu, gribu redzēt."

Un Kalnugāzējs tikai drusku atspērās - tūlin liels kalns nogāzās lejā, bet palikušo vietu viņš ar kāju vēl nolīdzināja, tā kā ne zināt nezināja vairs, kur kalns bijis, kur ne.

"Ā!" Lāčadēls priecājās, "tu esi teicams vīrs, nāc man līdz!" Kalnugāzējam tas patika un viņš aizgāja līdz.

Gāja, gāja visi trīs - beidzot, itin neviļot, atrada kalnainā mežā dziļu caurumu zemē. Lāčadēls tūlin gribēja caurumu izmeklēt; bet tā kā tas bij pārāk dziļš, tad Priežurāvējs liepu mežā saplēsa lūkus, novija tauvas, uzpina kurvi un nu Lāčadēls nolaidās dibinā. Bet tur dibinā bij gaŗa, gara ala un, kad tai izgāja cauri, tad ietapa citā pasaulē. Nu viņš gudroja, ko darīt: vai ietu viens pats pa šo pasauli, jeb pasauktu savus biedrus arī? Beidzot sadomāja: sauks viņus arī. Bet kas ir? Izsaucās muļķis palicis. Biedri vai nu nedzirdēja, vai kas tur par nelaimi, nenāk ne lūdzami apakšā. Neko cita darīt - sāka velt akmeņus un celt pakāpenes līdz augšzemei, kā var izkļūt pie tiem diviem. Uzkāpj nu augšā, tie aizbildinājās. Viņi neesot varējuši nekā saprast, ko tur apakšā aurējis, tādēļ nekāpuši; bet tagad pa pakāpienām labprāt iešot līdz.

Un tā nu visi trīs nogāja lejup. Bet vienu cēlienu izstaigājušies un nekā sevišķa neatraduši, tie norunāja meža malā labāk būdu celt, kur atpūsties un pārgulēt, nekā vēl tālāk klenderēt. Labi, tas nu taī dienā.

Te no rīta Lāčadēlam iešaujas prātā: viņš ar Kalnugazēju iešot mežā medīt, lai Priežurāvējs paliekot par māju pieraugu un izvārot viņiem vakariņās putru.

Labi. Šie aiziet un Priežurāvējs vāra putru. Te pret vakaru, ienāks būdā sprīdi gaŗš vīriņš ar olekti gaŗu bārzdu un lūgsies arī paēst.

Priežurāvējam sirds vietā, iesmels traukā un dos ; bet līdz šis palieksies pie katla, tā vīrelis no muguras puses čuprī un nu dod un dod, cik ieiet. Pusdzīvs Priežurāvējs iezvila kaktā. Un kamēr šis tur atžirga, vīrelis ņemas gar katlu un izkleš visu putru.

Vakarā pārnāk tie no meža izsalkuši - putras nav ne paost. "Ē!" Lāčadēls sapiktojās, "tu tikai tāds jēlnadzis esi. Rītu paliks labāk Kalnugāzējs mājā, redzēs, vai neizvārīs putru!`'

Labi.. Palika Kalnugāzējs mājā; bet kur tu Dieviņ! Tas vīrs tādas pašas sukas dabūja no mazā spoku gaiļa, un putra palika neizvārīta.

To redzēdams, Lāčadēls vakarā tīri saņēma rokas. Vai apburti viņa abi biedri, vai kas par nelaimi? Viņš vairs nesaprot, tādēļ rītā palikšot pats mājā putru vārīt, lai redz, kas tad tur izjuks.

Labi. Atnāk rītdiena. Lāčadēls vāra savu putru, ka mutuļo vien. Te - kur izgadījies, kur ne - līdīs atkal mazais vīrelis pie ugunskura: lai atmetot viņam arī kādu lāsīti putras.

"Ja, ja - cik tikai vēlies!" Lāčadēls atbild un taisās putru iesmelt. Bet tikko smēlējs pielieksies, vīrelis čuprā. Tā mans Lāčadēls sausās dusmās izlec stāvus un kā grābs šo aiz bārzdas, tā nedabūja ne paķeparāties vairs, pacēla gaisā kā žurku aiz astes, un beidzot ieķīlēja bārdu ozola baļķī.

Kad nu biedri pārnāca, Lāčadēls veda viņiem rādīt, kur mazo iespīlējis. Bet kas ir? Aiziet - mazais aizmucis ar visu baļķi līdz lielam ezeram un nozudis savā pilī, kas atradās ūdens apakšā. Šai pilij tikai skursteņa gals vien ūdens virsū rēgojās, un pa šo skursteni mazais laikam bij iemucis.

To redzēdami, visi trīs biedri sāka tiltu taisīt no krasta līdz skursteņa galam un tad, kad tilts bij gatavs, Lāčadēls ielaidās pa skursteni pils dibinā. Tur apakšā viņš atrada trīs istabas un katrā istabā vienu meitu. Bet meitas viņam pateica, ka aiz tām istabām v&127;1 esot ceturtā istaba, kur pats nelabais guļot. To padzirdējis, Lāčadēls ielauzās ceturtajā istabā un ieraudzīja mazo vīreli blakus resnajam ozola baļķim vēl ar iespīlētu bārzdu.

Viņš tūlin paķēra zobinu, lielu zobinu, kas turpat karājās, un nocirta vīrelim galvu.

Tagad meitas ļoti priecājās, ka viņu bende miris; bet Lāča dēls sacīja: "Nākiet nu no šīs pasaules ārā, es došu zīmi saviem biedriem, lai velk jūs pa skursteni augšā."

Labi. Uzvilka meitas, un nu vajadzēja pašu Lāčadēlu vilkt laukā; bet ko tie, blēži? Striķa vietā sameta akmeņus skurstenī, gribēdami Lāčadēlu nosist, un tad tiltu noārdījuši, aizbēga ar visām meitām uz virszemi.

Viņi uzkāpuši pa tām akmeņa pakāpienām, ko todien Lāčadēls bija uzcēlis.

Lāčadēls, nabadziņš, palika kā slazdos un ātrumā nemaz nejaudāja apķert, kā nu izpestīties, kā ne? Bet kamēr tur šis gudro, te ieklausās: apakš pils grīdas dzird kā krusu kā pērkonu tālumā. Sāks apskatīties - atron zem vīreļa gultas vēl vienu caurumu.

Nu tu brīnumi!" viņš domā, "kas zin, vai pa šo caurumu ne"

izkļūšu uz virszemi.

Un neko vairāk - lien iekšā. Lien, lien -- uzlien atkal klaju pasauli un tur tas negaiss. Bet klajuma vidā bijis 1iels ozols un

ozola galā ligzds ar lieliem putnēniem, ko krusa nejauki kapājusi. Lāčadēlam putnēni iežēloiušies, viņš ātri uzskrējis kokā un apsedz putnēnus, cik nu zin un prot.

Te pēc krusas atlaižas varens ērglis un nezin, kā pateikties par to, ka viņa bērnus no negaisa paglābis. Bet Lāčadēls atbild: Ko tikdaudz tencināt? Labāk izved mani uz virszemi!"

" "Labprāt!" putns atsaka, "sēclies man mugurā - nešus tevi iznesīšu."

Tā notika.

Virspasaulē iekļuvis, Lāčadēls griezās uz mājas pusi. Bet ceļā viņam gadījās vienu zirgu ganu satikt. Tas bija lielās sprukās - katru nakti pie viņa zirgiem atvilcies nejauki liels ķirzatis un norijis pa zirgam. Kirzatis lēcis uz divām kājām un neviens to nevarējis panākt.

To padzirdējis, Lāčadēls apņēmās ar kirzati spēkoties un, krēslai metoties, jau laikus paslēpās zālē. Ap pusnakti nezvērs klāt un kampis vienu zirgu.

Tā Lāčadēls augšā, satvēra ķirzati pie astes un dauzīja briesmīgi, ka neģēlis sāpēs izvēma visus aprītos zirgus sveikus, veselus.

Zirgu gans par to vareni priecājās un taisījās nezin ko atmaksāt; bet Lāčadēls atsacīja: "Liecies tikai mierā! Daudz ja tu man varētu parādīt to pili, kur trīs ķēniņa meitas mājo. Es tās meitas izpestīju no apakšpasaules, bet divi blēži viņas man aizveda."

"Ā!" zirgu gans atteica, "to pili es zinu, nav jau diezin cik ilgi, kad tās pašas, ar diviem milzeniem mājā nākdamas, man pagāja secen."

"Tad ir labi!" Lāčadēls priecājās, "ved mani turp!" Aizveda turp, atrada. Priežurāvējs jau apprecējis vecāko ķēniņa meitu, Kalnugāzējs vidējo; bet jaunākā bija ieslodzīta dzelzs sprostā sētsvidū, tādēļ ka bija cerējusi Lāčadēlu pārnākam.

Līdz nu Lāčadēls ieradās sētsvidū, tūlin steidzās pie sprosta vaicādams: "Kas tevi slodzīja un kādēļ?"

"Tā un tā - es cerēju tevi pārnākām, bet Kalnugāzējs ar Priežurāvēju par to mani te iemeta."

"Kur viņi abi ir?"

"Viņi šimbrīžam nav mājā, aizgāja uz burvju mežu zelta pūces meklēt; tomēr es ticu, viņi nedabūs, jo zelta pūce ir gudra un izmanīga pūce, kādus brīnumus viņa neprot! Tādēļ tā jāķeŗ ar prātu. Viņas zelta sprosts, kas karājas priežu galotnēs, nokrēslā jāapbārsta papriekšu ar smiltim, durvtiņas cieši jāaizslēdz un tad tikai rāmi, rāmi jānes zemē."

"Labi, ka to zinu, tad es pūci dabūšu," Lāčadēls atteica, saplosīdams meitas sprostu.

Meita iznāca gavilēdama laukā; bet Lāčadēls tūdaļ aizsteidzās pēc pūces.

Aizgāja tur birzē - bija jau nokrēsla. Pacēla acis - ja: divas slaikas priedes viena pēc otras, un tur galotnēs karājās pūces zelta sprosts. Tūlin paķēra smiltis, uzlīda, apkaisīja sprostu, ai2slēdza durvis un tad prātīgi jo prātīgi nesa zemē. Un re -izdevās! Bet līdz sprostu nolika pie zemes, kad bija nokāpis, te nozib vien un taī pašā acumirklī slaikās priedes palikušas par viņa biedriem: Kalnagāzēju un Priežurāvēju. Bet citi birzes koki, visi, visi arī par cilvēkiem, tā kā čumēja un kustēja vien.

Lāčadēls, to redzēdams, brīnum priecājās, ka tikdaudz cilvēku izglābis, ko pūce par kokiem bija pārvērtusi. Un kas priecīgs, tas arī labsirdīgs - tā arī ar Lāčadēlu. Cits viņa vietā tagad būtu ņēmis Kalnagāzēju un Priežurāvēju pārmācīt par to, ka viņa līgavu sprostojuši; bet viņš labāk piedod un nesaka ne vārda.

Labi. Tas nu tas.

Visi trīs biedri gāja mājā uz pili. Bet Kalnugāzējs ar Priežurāvēju, kā jau, kam nav laba sirdsapziņa, sačukstējās, nopakaļus iedami : "Nu tu redzēsi, kā pāriesim mājā un viņš ieraudzīs savu līgavu iesprostītu, labi nebūs, notrieks mūs dusmās&127; Labāk pielīdīsim tagad no muguras puses, iekrausim slepeni pa pakausi un iemetīsim; šaī dīķi, lai pūst."

Un patiesi - abi neģēļi nosita Lāčadēlu no muguras puses, iemeta dīķī, paņēma zelta pūci un prom uz pili atkal par jaunu Lāčadēla līgavu iesprostīt. To padarījuši, nelieši pakarināja pūces sprostu pils priekšnamā un cerēja no zelta putna brīnuma lietas izvilt. Bet kas bija, kas nebija? Pūce tagad stāvēja nodurtu galvu un nepīkstēja ne vārda. Šie gan izmocījās līdz vēlai naktij, bet nekā nepanākuši, beidzot saīguši likās gulēt.

Bet taī pašā vakarā dīķa malā tam zirgu ganam, ko todien Lāčadēls bija pestījis no ķirzata, gadījās savus zirgus dzirdīt un Lāčadēla nedzīvās miesas ieraudzīt. Viņam sirds iežēlojās par savu labdari un tūdaļ aiztecēja uz avotu, atnesa atdzīvināmās zāles, aptraipīja miroņa miesas, no kājām sākdams, pie galvas beigdams, un atdzīvināja to.

Lāčadēls uzcēlies izburzīja acis, patencināja zirgu ganam un steidzās tiem pakaļ. Aizgāja pilī - vai tas nav traki! Atkal viņa līgava smok cietumā. Tagad viņa asinis iesila, lielās dusmās saplosīja sprostu, izlaida līgavu un brēca tos vārdus: "Kur tie sumpurņi ir? rs viņus miltos samalšu!"

Bet līgava mierināja: "Nedusmo aplam! Viņi pilī gul miegu un zelta pūces sprosts karājas priekšnamā. Paņem vispirms sprostu un liec pūcei kaŗa spēku gādāt. Ja tu nepasteigsies to darīt, uzcelsies tavi ienaidnieki un pagūs pirmie dabūt no pūces kara spēku."

Labi. Lāčadēls paņēma sprostu wt lika pūcei lielu, lielu kaŗa spēku atsaukt. Tas notika, kaŗa spēks saradās saukdams: "Lāčadēls mūsu ķēniņš, mūsu ķēniņš! Kur ir kāds, kas to neatzītu?"

Un re, no lielā trokšņa Kalnugāzējs ar Priežurāvēju atmodušies iznāca no pils.

Lāčadēls, viņus ieraudzījis, uzsauca kaŗa spēkam : "Notiesājiet tos abus! Tie mani nav atzinuši."

Tūdaļ kaŗa vīri saraustīja abus neģēļus gabalu gabalos; tikai viņu sievas atstāja dzīvas.

Lāčadēls nu apņēma savu līgavu un dzīvoja no tās dienas par ķēniņu mierā un laimē.

Tomēr turpat pilī uz viņu vēl nezinot glūnēja ienaidnieks, tās bija abas, Kalnugāzēja un Priežurāvēja atraitnes, kas vīru nāves dēļ gudroja atriebties.

Un tā vienu dienu - kas ir? Šīs pielējušas Lāčadēla dzērienam nāves zāles. Bet Lāčadēls to bija noņēmies, neēst un nedzert ātrāk, iekāms nav apvaicājies zelta pūcei: "Vai ēdiens un dzēriens baudāms?"

Tā arī taī dienā, līdz ko piesēdies ēst, kamēr citi mājnieki vēl nebija ienākuši, Lāčadēls vaicā: "Pūcīt! vai šodien ēdiens un dzēriens baudāms?"

"Ēdiens baudāms, dzēriens nebaudāms, abas atraitnes nāves zāles pielēja; bet pavēli atraitnēm pašām sazāļoto dzērienu izdzert, tad būsi ķēniņš, kas par taisnību katram nospriež tā, kā viņš pelnījis."

Labi, ienāk abas atraitnes. Ko viņas esot darījušas? "Nekā nedarījām!" šīs liegsies. "Ak tā! Kas to dzērienu samaitāja?"

Viņš neesot samaitāts.

Labi. Ja neesot, lai tad pašas izdzeŗot, gan jau tad redzēšot.

Šīs negribēja, negribēja nemaz dzert; bet nieki nelīdzēja, bija jāizdzeŗ un jānomirst.

No tās reizes Lāčadēlam bija miers.