12. A. 30lB. 313. M. Starķis Lielvārdē, Ausekla atl. r. LP, VI, 115, 15b.

Viens vīrs reiz mežā cirtis malku. Pienākusi lāča mātīte un aizvedusi vīru savā alā, zem lielas siekstes. Tur viņi sadzīvoja ilgu laiku. Bet pa to ilgu laiku lāča mātītei bija atradies cilvēks ar lāča ausim. Viņu iesaukuši par Lāčausi. Vīrs nu palicis pie lāča mātītes, kamēr Lāčausis izaudzis par stipru, stipru vīru. un kamēr sācis pa mežu staigāt par strēlnieku.

Reiz Lāčausis staigādams mežā saticis Kalnugāzēju un Akmeņukalēju. Gājis ar tiem kopā un nonākuši mazā mājiņā, kur neviena cilvēka nebijis. Nu viņi sapirkuši lielu pulku lopu un sākuši tur dzīvot. Vienu dienu tie divi gājuši uz lauku un Kalnugāzēju atstājuši par pavāru mājā. Kalnugāzējs nokāvis vērsi un

vārījis. Bet līdz gaļa labi gatava, liela mātīte, piestā braukdama, ar vāli stumdamās, ieklupusi iekšā, izrijuši gaļu no katla, izmētājusi kaulus pa malu malām, ka klaudzējis vien, un atkal ar to pašu piestu ar vāli aizbraukusi. Otrā dienā Akmeņukalējam tāpat izdevies. Bet trešo dienu Lāčausis iegrūdis mātītei 30 podu smagu urķi sānos; mātīte, gaļas nedabūjusi, izmukusi ar visu urķi piestā sēdēdama, ar vāli stumdamās. Rītā gājuši mātīti meklēt. Satikuši vienu vecu tēvu ko viņi meklējot?

"Meklēju tādu mātīti ar dzelzs urķi sānos, kas ar piestu braukāja, ar vāli stūmās."

"Ai, dēli!" vecais sacīja, "tāda gul ezeram par laipu; tādēļ jūs pār šo laipu neejiet, citādi iekritīsit; nogaidiet labāk vakaru, kad laipa (mātīte) ies mājā aulēt, tad viņu dabūsit rokā."

Tā notika. Vakarā mātīte skrējusi mājā, bet Lāčausis sakampis iedurtam urķim aiz gala, iegrūdis dziļāk mātītes miesās un mātīte tūlin pārplīsusi. Tomēr taī pašā brīdī saradušies milzums velnēnu, saukdami, Lāčausim jānākot velnam par kalpu; bet Lāčausis par to tikai pasmējies un drāzis urķi gaisā, augstu;

augstu gaisā; atpaka&127; krītot pašāvis urķim mazo pirkstiņu apakšā; urķis, uz pirkstiņa krizdams, sašķīdis tik daudz daļās, cik tur velnēnu bijis, un katra drumsla ķērusi vienu velnēnu un nositusi.Bet taī pašā acumirklī atskrējuši citi velna kalpi saukdami, ka nu šiem visiem trim jākalpojot velnam trīs gadi no vietas. Neko darīt - Lāčausim nebijis vairs cita urķa ko mest -- jākalpo. vai grib, vai negrib. Un visus trīs velns nolicis par zirgu kopējiem. Bet Lāčausis vienu baltu ķēvi labi kopis, labi turējis. Kas ir? Vienu dienu ķēve par to labumu sāks runāt, teikdama Lāčaušim :

"Kad nu jūs trīs savus gadus būsit nokalpojuši, tad velns jums piesolīs naudas, lai ņem, cik grib; bet neņemiet naudu, ņemiet ogles. Viņš gan labprāt nedos ogles, bet neatlaižaties. Tik līdz ogles esat dabūjuši, nāciet te staļļa durvim gaŗām, - tās jau pie laika vajaga atstāt vaļā - tūlin mēs, trīs ķēves, izskriesim laukā un jums tad katram jālec vienai ķēvei mugurā un jāsteidz pa kaklu, pa galvu prom."

Labi! Pēc trim gadiem tā pilnīgi noticis un šie nu jājuši, ko māk. Jājuši, jājuši - dzird: velni klūp pakal. T'ūlin šie palikuši par kāpostu dārzu un ķēves par kazām. Atskrien velni - vairāk neatron, kā kāpostus un kāpostu grauzējas. Neko sazināt - klūp atpakaļ. Otrreiz velns vēl sūtījis kalpus pakaļ; bet bēdzēji palikuši par baznīcu un Lāčausis par mācītāju kancelē; atkal šiem bijis jāskrien tukšā atpakaļ. Trešreiz klupis pats velns pakaļ; bet ķēves palikušas par avotu un jātnieki par pīlēm avotā. Velns gan gribējis avotu izdzert ; bet dzerdams pārdzēries un pārplīsis.

Bet taī pašā acumirklī avots palicis par ķēvēm, ķēves par meitām un šie nu pārjājuši ar līgavām mājā.