14. A. 650 A. 301. Jaunmačus Noga1ē, LP. kr. LP. VI, 112, XXIV.

Reiz vecs vīriņš, žagarus mežā cirzdams, gulējis diensvidu un manījis, ka lāčumāte gar kājām ošņājusies. Viņš gribējis aizdzīt, bet lāča māte rādījusi viņam dēlu, lai to pieņemot audzināt. Labi, pieņēmis un nu izaudzinājis brašu puisi.

Vēlāk puisis gājis pie ķēniņa darbā. Ķēniņš gan sadevis visādus vergu darbus, bet viņš visus padarījis.

Gada galā ķēniņš teicis, lai nu saņemot loni, lai iebeŗot maisā labību tik daudz, cik spēj panest.

Bet dēls pagādājis tādu maisu, lai Dievs pasarga, un sabēris visu ķēniņa labību un aiznesis. Ķēniņš no bēdām nomiris.

Bet dēls pārnesis labību audžu tēvam un pats aizgājis pasaulē.

Gājis, gājis - atradis tādu ķēniņu, kam velns meitu nozadzis. Viņš piestājies pie tā ķēniņa kalpot; bet, ka dabūjis dzirdēt, ka šim meita nozagta, tad taisījies ceļā, aizgājis pie velna un tikām cīnījies, kamēr atņēmis meitu.

Nu pārvedis mājā un apprecējis. Un no tā laika velns vairs nedrīkstējis rādīties šinī saulē.