15. A. 30lA. 650A. 761. P. Bērziņš no Krēsliņu Jāņa Malienā. "Latv. teikas" III.

Sen senos laikos, valdīja varens un ļoti bagāts ķēniņš. Viņa gudrība un slava pasaulē tālu, tālu bija pazīstama. Pārāk par visu uz pasaules ķēniņš mīlēja savu vienīgo meitiņu, kas bija tik skaista un tikla, kādas otras uz pasaules neatradās.

Bet pie ārējā skaistuma viņai bija cieta un nelokāma daba un auksta sirds.

No svešām zemēm nāca ķēniņu un kungu dēli, skaisti un bagāti, bet ķēniņa meita šo skaistumu un bagātību neievēroja sacīdama: "Būšu tā līgaviņa, kuŗš iespēs mana tēva bišu stropu pārnest par upi pāri un nolikt manā dārziņā, mana tēva pils priekšā, vienalga, lai šis būtu kas būdams."

Precinieki, to dzirdēdami, gauži noskuma, jo bišu strops bija milzīgi smags un bites stropā visai niknas, tā kā bišu stropam ir tuvoties nedrīkstēja. Daži, skaisto ķēniņa meitu mīlēdami, gan arī mēģināja stropu pārnest, bet bites dzēla tik nežēlīgi, ka neviens neko nespēja izdarīt.

Tālu, tālu aiz jūŗas, dzīvoja cits ķēniņš, kam bija dēls, skaists kā briedis un stiprs kā lācis. Šis dzirdēdams, cik slikti citiem ķēniņa dēliem izdevies, šos izsmēja un solījās, ka iekāms kokiem lapas otrreiz plaukšot, viņš lepno ķēniņa meitu ‘pārvedīšot par savu sievu mājās; bet ja tas neizdošoties, tad savu mūžu nenākšot atpakaļ.

Kā sacīts, tā darīts. Ar lielu godu un brangumu viņš nobrauca ķēniņa pils priekšā. Ķēniņš izbrīnējās par jaunā precinieka gudro valodu un drošsirdību, un priecājās ļoti, kad dzirdēja. kādā nolūkā atbraucis. Tādēļ viņš meitai sacīja, ka tikai šo ņemšot par znotu, citu nevienu. Bet meita palika pie savas apņemšanās. Gudrajam, skaistajam ķēniņa dēlam bija jānes strops, tāpat kā visiem citiem, ja gribēja daiļo princesi dabūt par sievu.

Ķēniņa dēlam šāds uzdevums gan nebija pa prātam; viņš noredzēja, ka cilvēka spēkam tas nemaz nav iespējams, bet ķēniņa meita bija tik daiļa, ka viņš tomēr ņēma stropu uz pleciem un apņēmās visām briesmām spītēt. Bet vēl nebija pieci soli pagājis, kad bites tam no visām pusēm uzbruka un to tik briesmīgi dzēla, ka tas, gandrīz bez samaņas palicis, stropu nometa zemē.

Ķēniņa meita, to redzēdama, gardi smējās un uz tēvu sacīja : "Redzi nu, tēvs, ko līdz viņa smukums un bagātība, ka tam nav iespējas un pacietības uzsāktu darbu līdz galam pastrādāt. Tādam, kas no mazas nieka bitītes bēg, patiesi nedošu savu roku."

Ķēniņa dēls, to dzirdēdams, ņēma šādu nicināšanu ļoti par jaunu un nopietnās dusmās izsaucās : "Ka tu, cietsirdīgā, par manu neizdošanos vēl vari smieties un mani nicināt, tad lai meža lācis tev top par vīru ne es."

Vecais ķēniņš gan noskuma, jo tas šo jaunekli mīlēja, bet ko viņš varēja darīt? Arī meitai tagad palika viņa žēl, viņa to no sirds bija iemīlējusi, bet viņas vecā stūrgalvība bija stiprāka bijusi.

Tagad viņa gan gribēja visu par labu griezt, bet precinieks jau bija projām.

Pagāja atkal kāds laiciņš un ķēniņa meita dažu nakti ;pavadīja bez miega, nožēlodama savu aplamību. Te kādā rītā vira, pa logu skatīdamās, ierauga, ka bišu strops stāv viņas dārzā, taisni viņas logiem pretim. Prasa vienam, prasa otram, bet neviens nezin, kā strops te ticis, un kas to atnesis. Reiz piepēži tā no meža puses izdzirda troksni, viņa atskatījās atpakaļ un no bailēm paģība. Liels melns lācis nāca no meža ātriem lēcieniem, devās tai klāt, un kad skaistā ķēniņa meita no ģīboņa atmodās, tad redzēja, ka viņa atrodas lielā alā, kur tikai maza blāzmiņa iespīdēja iekšā. Viņa atradās uz mīkstām sūnām guldīta, un pie alas durvim gulēja melnais lācis, priecīgi rūkdams. Pēc viņas pašas nolēmuma tagad tai vajadzēja palikt lācim par sievu. Lācis savu laupījumu apvaktēja cieši, trūkuma jau viņai nebija: lācis to apgādāja bagāti ar pārtiku.

‘ Tā pagāja pāra gadu. Tad, ak tavu prieku! nabaga vientulei piedzima dēliņš, skaists, vesels puisēns, sārtiem vaidziņiem, gaišiem, sprogainiem’. matiņiem, bet pārējā miesa bija stipri spalvaina kā lācim.

Dēls auga ātri un drīz bija lielāks par māti. Viņš bija sapratīgs zēns ar gaišu valodu. Kādu dienu, kad tas ilgi bija klausījies uz mātes stāstiem, tas sacīja: "Māt, man vairs netīk še alā dzīvot, iesim pasaulē!"

"Bet, dēliņ, tu neaizmirsti, cik stingri tavs tēvs mūs apvaktē, gulēdams pastāvīgi pie alas durvim. Kad iziet, tad alas durvis aiztaisa ar lielu akmeni, ko no iekšpuses nekāds stiprinieks nespēj attaisīt. Viņš mūs savu laiku nelaidīs laukā."

"Ko, māt, vai tu domā, ka man spēka nav? Pavēli tikai, un es tēvu no durvim nosviedīšu kā nieku. Kālab viņš mūs tur tumšā alā un pats iet katrudien saules gaismā?"

Un nenogaidījis mātes atbildes, tas to sagrāba pie rokas un vilka sevim līdz uz durvim. Dēls saņēma visus spēkus un lāci svieda tik stipri, ka tas palika zemē guļam un rūkdams likās izlaižam garu. Priecīgs, ka reiz ticis pasaulē, dēls gribēja projām steigties, māti pie rokas līdz vilkdams. Bet tad tas uzreiz sev aiz muguras izdzirda cilvēka balsi viņam paka[ saucam: "Paldies, dēls! Tu esi uzvārējis. Bet tu arī esi mani atpestījis. Nu esmu no lāsta brīvs!"

Izbrīnījies Lāčadēls un māte atskatījās atpakaļ un redzēja, ka lāča tur vairs nebija, bet tai vietā spēcīgs skaists vīrietis, kas līksmām acim šiem abiem steidzās pretim. Lāčadēls ar māti nezināja, ko lai no brīnumiem iesāk, kad vīrs, tiem pienācis klāt sacīja: "Paldies, dēls, ka tu mani atpestījis no briesmīga lāsta, kas tik ilgi uz manis gulēja. Esmu tas lācis, ko tu nogalināji, esmu tavs tēvs. Savā laikā biju varens, bagāts valdnieks, bet

mana sirds bija lepna un cieta pret saviem pavalstniekiem. Man bija prāts viņus spaidīt un vārdzināt. Te kādā dienā, ienāca pie manis sirms vīrs un sauca pērkona balsī, ka visas pils sienas nodrebēja: "Tavs mērs ir pilns! Tev no šīs stundas sākot, būs sajust, kā vajātam, nicinātam radījumam ir ap sirdi." To sacījis vecais pazuda. Es turpretim ar bailēm nomanīju, ka ar manu miesu notiek liela pārvēršanās. Mani sulaiņi un zemnieki kliegdami man bruka ar rungām virsū un sāka mani sist. Es būtu tur galu atradis, ja man laimīgi neizdotos aizmukt uz mežu. Nakti man parādījās vecais sirmgalvis sapnī un teica: "Redzu, ka tu savus grēkus nožēlo. ‘Tomēr tu savā valstī nevari tikt atpakaļ, pirms tev nebūs dzimis dēls, kas stiprāks par tevi un tevi pārvārēs." Redzēju skaisto ķēniņa meitu, un dzirdēju viņas vārdus, kad tā tikai tam grib piederēt, kas stropu pārnestu pār upi. Nakti, kad visi gulēja, gāju un pārnesu bišu stropu. Tā lūk panācu, ka tu tapi mana sieva, tā panācu atpestīšanu no lāsta, kas uz manis gulēja."

Dēls un sevišķi māte gauži priecājās par šo negaidītu laimi. Māte vairs nebija meža zvēra, bet ķēniņa sieva, priecīgi viņi visi trīs devās uz ķēniņa meitas senāko pili.

Ļaudis, redzēdami pazudušo ķēniņa meitu pārnākam un līdz ar viņu skaisto vīru un viņa dēlu, bija priecīgi un uzņēma tos ar lielu godu. Vecais ķēniņš, no bēdām par meitas piepēžu pazušanu, bija palicis vecs un sirms. Ieraudzīdams meitu, meitas vīru un dēlu, tas raudāja prieka asaras. Līksmība visā valstī bija bez gala.

Pagāja atkal kāds laiks, kad Lāčadēls gāja pie sava tēva un sacīja: "Dod man zobenu, šķēpu un labu zirgu, es jāšu pasaulē, jo negribu vairs ilgāk tupēt mājā bez darba. Gan tēvs to pierunāja palikt pilī, kā ķēniņa dēlam klājas, gan māte raudāja, b t dēls palika pie savas apņemšanās, tēvs noņēma savu zobenu un pasniedza to dēlam. Lāčadēls nu priecīgu prātu devās ceļā. Dažas dienas jājis, tas sastapa otru ceļinieku, kas tāpat kā viņš, bija gājis pasaulē cīņas meklēt. Lāčadēlu ieraudzījis, svešais sauca: "Ei, draugs, vai negribi ar mani cīnīties?"

Kālab ne?" Lāčadēls atbildēja. "

Iesākās cīņa. Bet svešais manīja, ka jauneklis par viņu daudz pārāks un. sniedza Lāčadēlam roku sacīdams : "Redzu, ka arī tev siltums kaulos, tādēļ būsim draugi, kamēr mūsu ceļi ies kopā."

Lāčadēls bija tā ar mieru un tā viņi gāja kopā un nonāca lielā mežā pie mazas mazas mājiņas. Bija jau 1abi tumšs, bet iemītnieka neviena neredzēja. Abi ceļotāji bija ļoti piekusuši un izsalkuši, tālab tie apņēmās paši uz savu galvu mājiņā iekšā iet. Viņi

izmeklēja visus kaktus, vai kādu iemītnieku neatradīs, bet neuzgāja. Lāčadēls paņēma zobenu un šķēpu un izgāja ko samedīt, viņa biedrs aizgāja pēc malkas. Kad Lāčadēls ar medījumu pārnāca, tad atrada savu biedru zemē guļam un vaidam. Viņš stāstīja, ka malku pārnesis nolicies gulēt. Bet tikko aizmidzis, kad liels milzis tam uzbrucis, no kā viņš nespējis atgaiņāties. Viņam no briesmīgās cīņas esot visi kauli kā salauzti.

Otrudien Lāčadēls palika mājā un viņa biedrs aizgāja uz medīšanu. Vienam esot, tam piepēži uznāca miegs, tā kā nemaz nevarēja atturēties, un viņš nolikās būdiņas klonā gulēt. ‘Te Lāčadēls piepēži ieraudzīja savā priekšā lielu vīru, kas taisījās tam uzbrukt. Lāčadēls, izrāvis zobenu, cirta briesmonim krustāniski tik stipri, ka tas iekrākdamies izmuka pa durvim un mežā pazuda.

Pienāca pusdiena un Lāčadēls brīnījās, ka biedrs no meža vēl nenāk un gāja ārā apskatīties. Uz kādas apses zara tupēja melns putns sarkanām acim. Lāčadēlu pamanījis, tas palīda zem apses saknēm un nozuda. Gribēdams zināt, kur putns palicis, Lāčadēls sakampa apsi un izgāza to ar visām saknēm. Viņš dobumā redzēja tumšu alas ieeju, kas iestiepās dziļi zemes dibenā.

Pirmais, ko Lāčadēls sastapa, bija viņa ceļa biedrs stiprinieks, kas ļoti priecājās Lāčadēlu ieraudzīdams. Abi tagad apsprieda, kas būtu darāms. Viņi nolēma alu izpētīt, lai arī diezin kādas briesmas tiem pretim’ stātos. Tumšajā alā dziļi nevarēja kājām iekāpt, jo ieeja palika gluži stāva. Viņi tālab saplēsa trīs deviņu liepu lūkus un savija gaŗu virvi. Lāčadēls apsēja vienu virves galu ap viduci un sacīja stipriniekam: "Laid tagad mani alā iekšā, kad virvi kustināšu, tad velc mani atka1 ārā!"

Lāčadēls nāca arvien dziļāki un dziļāki, bet alas caurumam nebij gala. Beidzot tas taču nonāca kādā lielā klajumā. Saules gan tur neredzēja, bet gaišs bija kā dienas laikā. Koki un zāle un viss cits izskatījās tāpat kā virspasaulē. Ne mazākā vēsmiņa nepūta, ne apses lapiņa nepakustējās. Lāčadēls apskatījās visapkārt, kad lielā tālumā aiz pakalniņa ieraudzīja lielu un varen skaistu zelta pili. Bez kavēšanās viņš devās turpu. Pie pils nonācis, atrada vārtu priekšā briesmīgas pūķus tupam. Lāčadēlu ieraudzījuši, tie sāka briesmīgi šņākt un zobus klabināt, bet Lāčadēls nemaz nebijās. Ar zobenu rokā viņš droši gāja pūķiem virsū. kas tagad bailīgi savilkās cits pie cita, un āva Lāčadēlam mierīgi cauri iet.

Pils durvīs Lāčadēlam nāca pretim skaista jauna meitiņa, kas, Lāčadēlu ieraudzījusi, lūgdamās sacīja: "No Dieva puses!

kurp jūs ejat? Griežaties tūliņ atpakaļ! Drīzi pārnāks mana brūtgāna jaunākais brālis, tas jūs uz vietas aprīs."

Kamēr viņa vēl runāja, jau no tālienes dzirdēja savādu šņākšanu. Meitiņa nodrebēja un Lāčadēls paslēpās zem gultas. Ienāca milzīgs spalvains velns un nejaukā balsī kliedza: "Te cilvēku smaka, te kāds bijis."

Bet meitene atbildēja: "Kur tad te cilvēks iekļūs? Laikam krauklis būs kāda cilvēka miesas teitan tuvumā atnesis."

Velns ticēja meitiņas vārdiem un apgulās. Kad Lāčadēls dzirdēja, ka velns sāk krākt kā sudmalas, tad tas viegli izlīda no pagultes un zobenu izvilcis nocirta velnam galvu.

,,Šo nu gan tu uzvārēji," meitiņa runāja, "bet drīz pārnāks otrs ar sešām galvām. Tam tu vis nespēsi pretim turēties." Lāčadēls nelikās iebaidīties. Viņš mierīgi gaidīja otru velnu

pārnākam. Pēc kāda laika tiešām arī dzirdēja troksni, līdzīgu vēja šņākšanai, tā ka visa zeme līgojās. Lāčadēls nostājās pie durvim un gaidīja. Tikko viena velna galva durvīs parādījās, tad Lāčadēls to nocirta. Četras velna galvas jait bija zemē, kad Lāčadēlam sāka rokas nogurt. ‘To manīdams, velns ar visu sparu gāzās pa durvim iekšā un uzbruka Lāčadēlam. Lāčadēls gan cīnījās pretim visiem spēkiem, bet diezin kā būtu gājis, ja meitiņa nebūtu uz velna iesaukusies: "Lūk, kur brāļa galva stāv zemē; brāli jau pirmīt nonāvēja."

Velns paskatījās turp, un Lāčadēls izlietoja, izdevīgo acumirkli un visus spēkus saņēmis, nocirta velnam pēdējās divas galvas.

Lāčadēls par tādu uzvāru bija ļoti priecīgs, bet meitiņa noskumusi teica: "Vēl nevaram vis priecāties. Drīz pārnāks mans brūtgāns, un tam ir divpadsmit galvas. Viņš aiz dusmām mūs abus aprīs. Bet pag! Es zinu padomu. Tur kaktā ir divi podi vienāda lieluma un vienādu izskatu, pildīti ar brīnumu dzērienu. No viena poda jo dzeŗ, jo top stiprāks, no otra dzeŗot, top nespēcīgāks."

Lāčadēls, to izdzirdis, čakli podus pārmainīja. Tikko tas ar mainīšanu bija galā, kad sacēlās neganta vētra. Lāčadēls vēl stāvēja uz tām pašām pēdām, kad jau velns bija klāt un briesmīgi kliegdams jautāja, kas šis tāds esot? Te meitiņa steidzās vidū un izskaidroja, ka tas viņas brālis un nācis viņu apmeklēt. "Labi! tādi viesi man pa prātam. Bet iekām tu manā pilī paliec, mums spēki jāizmēģina," velns teica un piegāja pie viena podiņa, kur iedzēra krietnu malku, Lāčadēlam; pasniegdams otru, pie kam nemaz nemanīja, ka Lāčadēls podiņus bija apmainījis. Nu iesākās cīņa. Trīs reizes velns Lāčadēlu pasvieda pie zemes ar tādu sparu, ka tai vietā palika bedre, un Lāčadēls atņemdamies tāpat

trīs reizes svieda velnu pie zemes. Velns manīja, ka nav ar nieka vīru darīšana, tālab sacīja: "Pag’, iedzersim vēl katrs pa malciņam!" un podiņu licis pie mutes izdzēra līdz dibenam tukšu. Lāčadēls tāpat iztukšoja savu podiņu un juta, ka tam spēki augtin auga. Iesāka atkal abi cīnīties. Velnu jau spēki atstāja. Lāčadēls to sagrāba un, uz augšu pacēlis, sita ar tādu sparu uz zemi, ka velns līdz krūtim iegrima zemē. Lāčadēls izvilka zobenu un lai gan velns lūdzās, lai žēlo, nocirta visas divpadsmit galvas.

Meitiņa tagad bija ļoti priecīga, ka pēdīgais, visstiprākais ienaidnieks pārspēts, un pateicās Lāčadēlam par izglābšanu, stāstīdama, ka esot bagāta ķēniņa meita. Arī Lāčadēls priecājās, ka tik skaistu zeltenīti atradis un abi devās ceļā uz izeju, kur stiprinieks ar virvi uz Lāčadēlu gaidīja. Viņš aptina virvi me.itinai ap vidu un kustināja, lai velkot.

Stipriniekam, ķēniņa meitu izvilkušam, tā tā iepatikās, ka tas to no sirds iemīlēja. Viņš apņēmās Lāčadēlu atstāt apakšzemē, lai varētu meitiņu paturēt par savu un izpelnīties glābēja algu. Tādēļ viņš, ar nāvi piedraudēdams, lika meitenei zvērēt, lai tā saka, ka šis pats viņas glābējs un nevis cits. Meita gan no iesākuma liedzās, bet redzēdama, ka stiprinieks tiešām savus draudus izpildītu, beigās zvērēja.

Lāčadēls gaidīja, ka svešais virvi atkal nolaidīs, bet nesagaidījis saprata, ka svešais to piekrāpis, nolaupīdams viņa zeltenīti un pašu pamezdams apakšzemē bez palīdzības. Viņš aiz dusmām nezināja, ko iesākt, ko darīt. Gan viņš mēģināja pa alu uz augšu sprausties, bet alas sienas bija glumas kā ledus. Dažādi ilgu laiku izpūlējies, viņš nokusis un saīdzis, griezās atpakaļ. Viņš gribēja iet uz zelta pili, kur nokautie velni gulēja, kad gaisā ieraudzīja skrejam lielu ērgli, kas skriedams kliedza: "Palīdzi, palīdzi!"

Apskatījies Lāčadēls redzēja, ka ērglim dzinās liels bars vanagu un kraukļu pakaļ. Lai gan ērglis ātri skrēja, tad tomēr vanagi to panāca un lielā barā uzbruka ērglim. Ērglis turējās stipri. Bet pret lielu baru neko neiespēja. Lāčadēls, to redzēdams, izvilka zobenu un sāka vanagus kapāt. Vanagi atlaidā.s no ērgļa un uzbruka Lāčadēlam. Vanagi laidās ap Lāčadēlu un raudzīja tarru’ izknābt acis. Jau Lāčadēls sagatavojās padoties savam liktenim, kad piepēži izdzirda virs galvas lielu troksni. Ērglis uzbruka vanagiem ar tādu sparu, ka vanagi uz visām pusēm izšķīda. Viņš, no vanagiem mierā laists, bij paguvis norīt brīnuma akmeni, ko nesa labās kājas nagos, un tas ērglim piešķīra milzīgus’ spēkus. Kad Lāčadēls pēc maza brītiņa atvēra acis, tad brīnēdamies redzēja tikai ērgli mierīgi sēdam un cita neviena.

"Pateicos, ka man devi laiku norīt brīnumakmeni," ērglis runāja. "Saki, ko lai tev par to laba daru, ko lai tevim dāvinu?"

"Mantas es negribu," Lāčadēls atbildēja, "bet gādā, kā lai tieku no apakšzemes ārā saules gaismā."

,,Labi!" ērglis teica; "kāp man mugurā, es tevi turp aiznesīšu, bet iepriekš apgādā divpadsmit maisus ar galu, jo ceļš ir gaŗš un paies ilgs laiks, līdz turp nokļūsim. Gādā, ka lai man pārtikas nepietrūkst; citādi būs viss pagalam."

"Kur lai es tik daudz gaļas dabūnu?" Lāčadēls prasīja. "Tur pāri par septiņiem kalniem’ atrodas tumšā upe," ērglis stāstīja. "Šinī upē mirkst to cilvēku gari, kas pasaulē darījuši sliktus darbus. Par šo upi tev jāpeld pāri. Peldi, bet neskaties atpakaļ, citādi netiksi pāri, bet nogrimsi melnajā dzelmē. Viņpus upes dzīvo viens vecis, tam ir divpadsmit sarkani vērši. Lūko šos vēršus no viņa dabūt. Es tevi teitan sagaidīšu."

Lāčadēls devās ceļā un pēc septiņu dienu gājuma nonāca pie melnās upes, kas bija tik tumša un bīstama, ka ir Lāčadēlam palika bailes. Saņēmis dūšu Lāčadēls metās upē iekšā un peldēja uz otru malu. Tūlin viņu apstāja melnās dvēseles un vaimanādamas lūdzās: "Ņem mani līdz, ņem mani līdz!" Bet Lāčadēls nedrīkstēja uz tām klausīties, ja gribēja pāri tikt, un peldēja dūšīgi uz priekšu. Melnās dvēseles ķērās klāt, un kāda no tām, pie kājas pieķērusies, sauca: "Ņem taču mani līdz! Vai tad savu mātes brāli nepazīsti?" - Bet Lāčadēls neskatījās atpakaļ un laimīgi izpeldēja malā.

Malā nokļuvis, viņš drīz vien nonāca pie lielas melnas klints alas. Iekšpusē dzirdēja krākšanu un šņākšanu, ka Lāčadēlam vai ausis aizkrita. Tomēr viņš, lai gan dūmi acīs koda, līda alā iekšā. Sirms vecis tur sēdēja un pastāvīgi meta malku klints spraugā, no kuŗas nāca šņākšana, uguns mutuļi un dūmi. Lāčadēls labdienu padevis, izstāstīja vecajam visu savu likteni un savu vajadzību. Vecais brītiņu padomāja un tad sacīja: "Vēršus gan tevim došu, bet tev še tik ilgi uguns jākurina, līdz nākšu atpakaļ. Uguns nedrīkst izdzist, nedz arī mazāka palikt, tad vēršus nedabūsi un arī netiksi augšpasaulē."

Lāčadēls visu apsolījās izpildīt, un vecais aizgāja. Viens palicis, viņš bez mitēšanās meta malku klints spraugā, vēla tanī lielus bluķus un uguns dega, ka nevarēja spraugai ne tuvoties. Malka jau gāja uz beigām, bet vecis nenāca atpakaļ. Satrūcies viņš apskatījās visapkārt, jo patlaban bija iesviedis ugunī pēdējo pagali. Viņš vērās, vai kur neredzētu jaunu malkas: padomu, vai citu kādu palīdzību, bet nekur nekā neredzēja. Uguns jau tapa gluži maza un Lāčadēls nezināja nekāda padoma. Pēdējā brīdī tas iedomājās, kā vēl uz kādu mazu brīdi uguni uzturēt.

unī, Viņš nunorāvasavas drēbes no muguras un iesvieda tās ug

Uguns nu arī drusku uzliesmoja. Viņš sāka plēst arī spalvas no savas miesas un mest tās ugunī. Pa tam arī vecis ar vēršiem bija klāt. Redzēdams, cik rūpīgi Lāčadēls bij pūlējies uguni uzturēt, viņš sacīja: "Redzu, ka tev ir vīra dūša. Te tevim prasītie vērši, bet sadedzināto drēbju vietā tevim došu uzvalku, kāda zemes virsū nav nevienam ķēniņam."

To sacījis, vecais no klints spraugas izvilka apģērbu no dārgākā auduma, izrotātu ar dārgiem akmeņiem. "Tā kā tava miesa ir jēla," vecais turpināja, "tad laid, lai es tev to izdziedinu: Ar šām zālēm iesvaidīta tava miesa būs apdrošināta pret visu. Nedz zobens, nedz uguns, nedz niknu zvēru zobi to nespēs ievainot."

To teicis vecis Lāčadēla miesu iesvaidīja ar savādām zālēm. Lāčadēls juta, ka tam tūliņ visas vātis sadzija un savāds spēks pildīja viņa dzīslas un kaulus. Vecim par viņa labprātību pateicies, viņš dzina vēršus uz to pusi, no kurienes bija šurpu nācis, bet ērglis jau tam tūlin atskrēja pretim.

Lāčadēls vēršus nokāva un gaļu sakrāva divpadsmit maisos. Tad ērglis sacīja: "Uzkrauj savus divpadsmit maisus ar gaļu man uz muguras, un sēdies arī pats virsū! Ikkatru reizi, kad es atskatos atpakaļ, dod man vienu gaļas gabalu, bet ar apdomu, lai beigās nepietrūkst. Ja gaļas pietrūks, tad tālāk netiksim, bet mums būs jāpaliek šepat apakšpasaulē. Arī runāt tu pa visu ceļu nedrīksti neviena vārda."

Lāčadēls darīja, kā pavēlēts, uzkrāva ērglim gaļas maisus un uzsēdās pats virsū. Tūliņ arī ērglis sāka savus platos spārnus kustināt. Viņi pacēlās augstu jo augstu, un Lāčadēls, tikko ērglis atskatījās atpakaļ, meta gaļas gabalu mutē. Viņi skrēja pa gaisu ilgi ilgi. Vienpadsmit maisi jau bija tukši, tikai pēdējais gaļas maiss vēl atlikās, bet ceļam gals vēl nerādījās, Lāčadēls gan gribēja jautāt, vai drīz nebūšot galā, bet, iedomādamies ērgļa piekodinājumu, cieta klusu. Zemes mala jau bija redzama, bet arī pēdējo gaļas gabalu Lāčadēls patlaban iesvieda ērglim rīklē. Par brītiņu ērglis atskatījās atkal atpakaļ, bet Lāčadēlam vairs nebija ne kumosa gaļas ko ērglim dot. Viņi jau iesāka slīdēt uz leju. Te Lāčadēls nokoda sev pirkstu, un to iemeta ērglim mutē. Tūdaļ ērglis no jauna pacēlās augšup un viņi īsā brīdī sasniedza virspasauli. Uz zemes tikušiem, ērglis atplēta muti un nokosto pirkstu izņēmis, to atdeva Lāčadēlam sacīdams: "Ņem savu pirkstu un pieliec to savā vietā pie rokas, tad tas tūlin pieaugs un roka būs vesela. Es to, kad gaļas pietrūka, izdarīju tikai tādēļ, lai tevi pārbaudītu. Ja tev reiz ir mana palīdzība vajadzīga, tad sauc tikai trīs reiz: "Smagai, smagai!" un es būtu klāt."

Lāčadēls darīja, kā ērglis bija sacījis, un lūk pirksts ātri vien pieauga savā vietā, ka ne rētas nepalika. Lāčadēls visādi ērglim izrādīja savu pateicību, un ērglis atkal aizlidinājās apakšpasaulē.

Lāčadēls drīz atjēdzās dzimtenes tuvumā. Bet kā viņš izbijās, kad redzēja, ka tai vietā, kur viņa mātes tēva pils bija stāvējusi, tagad atradās svešs cietoksnis. Kāds vīrs cietokšņa tuvumā ara tīrumā ar noskumušu vaigu. Lāčadēls piegāja pie viņa un jautāja, kas ar pili noticis un kālab tas noskumis? Arājs, tādu dārgās drēbēs ģērbtu kungu ieraudzījis, izbijās; bet redzēdams Lāčadēla laipnību, palika drošs un stāstīja, ka tā ķēniņa dēls, ko ķēniņa meita reiz apsmādējusi, atnācis ar lielu kaŗa spēku, nokāvis veco ķēniņu un ķēniņa meitu saņēmis vaņģībā. Ķēniņa meitai gan bijis dēls, bet tas jau ilgu laiku esot projām un neviens nezinot, kur tas palicis. Visgrūtākais liktenis esot viņiem, zemes arājiem, jo jaunais valdnieks viņus strādinot un kalpinot bez mēra. Lāčadēls pateicās par vēstim un devās taisni uz pili, bet iepriekš tas novilka savas greznās drēbes uz uzģērba vienkāršu uzvalku. Vārtu sargi, redzēdami vīru vienkāršā uzvalkā uz pili nākam, aizkrustoja tam ar šķēpiem ceļu, negribēdami to ielaist, bet Lāčadēls šķēpus salauzīja kā salmus. "Muļķi, neskatat vīru no cepures! Esmu vecā ķēniņa meitas dēls!" viņš tiem uzsauca un devās pils pagalmā iekšā.

Troksni izdzirdis, svešais ķēniņš skatījās pa logu, un vienkāršo svešinieku ieraudzīdams, tas tam bargi uzbrēca: "Vazaņķi, kā tu drīksti ielauzties ķēniņa pilī?"

Viņš pavēlēja saviem kaŗa kalpiem, lai met svešo pagraba cietumā, un ja tas turētos pretim, tad viņu nonāvēt. ķēniņa pavēli izpildīdami, tie gribēja grābt Lāčadēlu cieti, bet viņiem bija jāatkāpjas ar ziliem deguniem. Tagad tie no ietālienes meta šķēpus uz Lāčadēlu, gribēdami to nonāvēt, bet šķēpi kā skangali atlēca no viņa miesas atpakaļ. Kaŗavīri salasījās lielākā pulkā un uzbruka Lāčadēlam no jauna ar zobeniem. "Nelieši!" Lāčadēls pikti izsaucās un zobenu izvilcis cirta sev visapkārt riņķī ar tādu spēku, ka divpadsmit kaŗavīri nokauti gulēja zemē.

Redzēdams svešnieka lielo spēku, ķēniņš pats iznāca laukā, lika kaŗavīriem projām iet un uzsāka ar Lāčadēlu visai mīlīgi sarunāties un izjautāt, kas viņš tāds esot un kurp viņš ejot?

"Es staigāju apkārt pa pasauli un piemītu tur, kur vajaga stipru vīru un drošu darbu."

Ķēniņš bija ļoti priecīgs un uzaicināja pie viņa iestāties par kaŗa kalpu. Lāčadēls bija ar mieru viņam kalpot, gribēdams nogaidīt izdevīgu laiku, lai svešajam varmākam viņa nedarbus varētu atriebt; bet no vārtu sargiem svešais karalis drīz vien izdabūja zināt, ka viņa jaunais kaŗavīrs ir vecā ķēniņa meitas dēls.

Viņš tūlin saprata Lāčadēla nolūkus un apņēmās viņu kaut kā samaitāt.

Tur mežos piemita briesmīgi liels sumbrs, kas padarīja laukos lielu postu un katru medinieku vai citu, kas tam tuvojās, nobadīja. Ķēniņš jau dažkārt bija izsolījis lielu algu par sumbra nogalināšanu. Ķēniņš pavēlēja Lāčadēlam iet uz purvu un sumbru nokaut. Viņš domāja, ka Lāčadēls izbīsies par tādu pavēli, bet šis tik atbildēja, ka tāds uzdevums esot viņam ļoti pa prātam, un taisījās tūliņ ceļā.

Mežā nokļuvis, viņš nostājās zem kāda koka un gaidīja. Nebija ilgi jāgaida, ka jau dzirdēja nezvēru nākam, ka kokiem zari vien brīkšķēja. Pamanījis cilvēku, sumbrs kā viesulis tam šāvās virsū, pieri noliecis, lai Lāčadēlu nobadītu, bet šis izmanīgi aizrāvās aiz koka un sumbra rags iedūrās dziļi kokā. Pirms sumbrs izdabūja ragu no koka, Lāčadēls izvilka zobenu un nikno mežazvēru nodūra. Adu nodīrājis, viņš to uzģērba sevim un devās uz pili. Ļaudis, redzēdami Lāčadēlu sumbra ādā, to noturēja par pašu sumbru un skrēja pa kaklu pa galvu ķēniņam vēstīt, ka meža vērsis Lāčadēlu nobadījis un tagad nākot uz pili. ķēniņš izbijies pavēlēja visiem kaŗavīriem ņemt ieročus un pili aizstāvēt, bet pats aiz bailēm paslēpās tukšā mucā. To redzēdams, Lāčadēls nosvieda ādu un tagad visi redzēja, ka viņu bailes veltas. Priecīgi tie visi griezās uz pili atpakaļ. Ķēniņš redzēdams, kādu godu audis Lāčadēlam parāda, tapa jo nikns un gudroja dienu un nakti uz jaunu viltību, kā lai viņu varētu samaitāt.

Mežos piemita arī briesmīgs lāču tēviņš, kas tālam apgabalam draudēja briesmas un postu. Kādu dienu ķēniņš uzaicināja Lāčadēlu doties uz mežu lāci nomaitāt. Lāčadēls arī gāja un apjautājās, kur lācis piemītot. Ļaudis, dzirdēdami Lāčadēla nolūku, iztrūkās un to lūgšus lūdza, nedoties tīšu prātu redzamā nāvē. Vēl neviens medinieks, kas turp bija devies, nebija dzīvs pārnācis. Lāčadēls no tādām valodām nelikās iebaidīties. Viņš aizgāja pie kalēja un lika nokalt dzelzs tapu un pataisījis no ozola koka lielu vāli, devās mežā, kur lācis dzīvoja.

Drīz vien tas sadzirda lāča rūkšanu, ka viss mežs trīcēja. cilvēku tuvumā pamanījis, tas sacēlās stāvus un taisījās Lāčadēlu savām ķetnām nožņaugt. Lāčadēls manīgi aizvilkās aiz resna koka. Lācis sakampa koku ar savām ķetnām, domādams arī Lāčadēlu līdz sakampt un pie koka nospiest, bet Lāčadēls izmanījās no lāča ķetnām, un tanī acumirklī, kur lācis koku apkampa, iedzina dzelzs tapu caur abi lāča ķetnām kokā, tā kā lācis palika pie koka piekalts un nevarēja savu mūžu tikt vaļā. Tagad, kur lācis bija pilnīgi viņa vaļā, viņš taisīja lielas ragavas,

jūdza lāci tur priekšā, un brauca braukšus uz ķēniņa pili atpakaļ, ļaužu pulka pavadīts, kas to slavēt slavēja.

Kalnos tur piemita trīs milži, kas ikkatru ceļinieku, kam tur gadījās cauri iet, nokāva un līdz pēdējam izlaupīja. Milži valkāja dzelzu bruņu uzvalkus, pret ko visasākais zobens sadrupa kā stikls. Milži, uz savu spēku un bruņām paļaudamies, palika visai pārdroši, .pastrādāja varas darbus un lielīdamies uzaicināja visas pasaules stipriniekus nākt ar viņiem cīņā; bet 1īdz šim vēl neviens nebija gadījies, kas varētu milžiem pretim stāvēt. Redzēdams, ka Lāčadēls sumbru un lāci pārspējis, ķēniņš domāja, ka reiz atradis līdzekli, kā Lāčadēlu nobeigt. Tādēļ tas viņu sūtīja cīnīties ar trim milžiem.

Lāčadēls arī bez kavēšanās devās uz kalniem. Bija jau vakars, kad viņš tur nonāca, kālab tas mežā sakūra uguni un cepa vakariņām rāceņus. Tūdaļ tas dzirdēja meža zarus brīkšķam, kur tūlin pēc maza brītiņa pienāca jaunākais milzis un bargā balsī jautāja: "Kam aužu? Kurp iedams? Ko tik vēlu te viens mežā dari?"

"Esmu nabaga ceļinieks un eju uz dzimteni," Lāčadēls atbildēja, "bet piekusis nespēju tālāk tikt un taisu sevim vakariņas: cepu rāceņus."

Milzis, rāceņus nepazīdams, prasīja, lai viņam arī dodot, jo nezinot kāda tiem garša. Lāčadēls to apsolīja un milzis apsēdās viņam pretim,. Lāčadēls rāceni ar zobenu sagremzdoja un bāza ar zobena galu mutē. Milzis darīja tāpat. Bet tikko tas zobena galu iebāza mutē, tad Lāčadēls ar dūri sita par zobena otru galu tik stipri, ka zobena gals milzim pa pakausi iznāca laukā un tas, nejauki bļaudams, nobeidzās. Lāčadēls paslēpa milža miesas krūmos un ēda savas vakariņas, it kā nekas nebūtu noticis.

Drīz pienāca otrs milzis, kas viņam tāpat bargi uzkliedza, kas tāds esot, ko te darot un lai taisoties, kā tiekot drīz no šejienes projām. Lāčadēls pasmiedamies atbildēja, ka tā varot katrs runāt. Mežs esot liels diezgan, kam še nepatīkot, varot iet uz citu apgabalu. Tādu atbildi dabūjis, milzis, ļoti pikts tapis, gāzās Lāčadēlam virsū, un tā iesāka abi cīnīties. Milzis, Lāčadēlu sakampis, to pacēla uz augšu un svieda uz zemi tik stipri, ka tas līdz ceļiem iegrima zemē. Nu svieda Lāčadēls milzi tik stipri, ka tas iegrima zemē līdz krūtim. Zobenu izvilcis, viņš gribēja milzi nodurt, bet milzis gauži lūdzās, lai šo atstājot pie dzīvības. Lāčadēls paklausīja, bet saslēdza milzim kājas un rokas dzelžu pinekļiem, un tad gaidīja trešo milzi.

Nebija arī ilgi jāgaida, kad šis, kā pērkons rūkdams, pienāca un jautāja, ko šis te gaidot?

"Tevis gaidu," Lāčadēls atbildēja.

"Kā tev no manis vajaga?" Gribu ar tevi cīnīties."

"Ej, ej, dēliņ, kur tad tev prātiņš? Laikam to būsi putrā apēdis. Tu gribi ar mani cīnīties? No tevis jau nepietiek manam jaunākam brālim, kur tad vēl manim?"

Lāčadēls tam tagad parādīja nokauto brāli, kā arī otru, kas bija sasiets. Milzis par to tā iedusmojās, ka izrāva egli ar visām saknēm, un to svieda Lāčadēlam virsū. Lāčadēls pabēgās sāņus un egle to neaizņēma, bet iedūrās ar galotni zemē. Pirms vēl milzis varēja egli no zemes izraut, Lāčadēls izvilka zobenu un to iedūra milzim bruņu starpā, tā kā melnas asinis mutuļiem ārā plūda. Milzis, sāpes ciezdams, krita kā zvērs Lāčadēlam virsū un to sakampis svieda tā, ka tas līdz krūtim iegrima zemē. Ātri iz zemes izkārpījies, tas grieza milzi sevim ap galvu un tad to svieda zemē ar tādu spēku, ka milzis iegrima zemē tā kā tikai bruņu cepure palika virszemē un milzis bija uz vietas beigts.

Nonāvētiem milžiem bruņas novilcis, tas dzīvajam atpina kājas vaļām un to dzina dzīšus uz ķēniņa pili, kas nevarēja diezgan izbrīnīties un nosirdīties par to, ka Lāčadēls atkal pārnāca mājā sveiks un vesels.

Svešā ķēniņa valstī atradās veca smēde, kurā dzīvoja velns. Reti turp kāds cilvēks nonāca, bet ja kāds nejauši tur iekļuva, tad jau dzīvs neiznāca, jo velns to saberza drupos, ka ir kauliņus nevarēja atrast. Ķēniņš, to zinādams, Lāčadēlam pavēlēja turp iet un atņemt laktu, kas smēdē atradās.

Lāčadēls aizjūdza lāci lielās ragavās un brauca uz velna smēdi. Velna nebija mājā, kad Lāčadēls piebrauca un lāci ielaida smēdē. Drīz vien pārnāca velns mājā un lāci smēdes kaktā ieraudzījis, metās tam virsū, domādams to par cilvēku. Bet tikko velns tam piedūrās, kad lācis briesmīgi rūkdams, velnu sakampa un to spieda tik dikti, ka melnais, nevarēdams izturēt, kliedza pēc palīdzības. Lāčadēls, to dzirdēdams, gāja smēdē. Velns gauži lūdzās, lai to žēlo ; viņš būšot dot, ko vien no viņa prasīšot, tikai lai viņu atpestījot no lāča nagiem. Lāčadēls prasīja, lai tam atdodot laktu un palīdzot aizvest uz ķēniņa pili. Tāpat lai velns apsolot, ka turpmāk būšot Lāčadēlam paklausīgs un nu abi brauca uz ķēniņa pili. Velnam bija jāsēd priekšā; Lāčadēls sēdēja pakaļgalā uz laktas.

Ķēniņš atkal nezināja, ko no dusmām darīt, ka redzēja, ka Lāčadēls sveiks pārbrauca un pārveda velna smēdes laktu un pašu velnu līdz.

Apakšpasaulē, pašā galējā stūrī, auga veca melna egle, kur velns kaltēja to cilvēku dvēseles, kas pasaulē bija paši galu ņēmušies. Burvji un raganas ķēniņam stāstīja par šo egli, un ķēniņš sacīja: "Kad Lāčadēls visu citu iespēj, tad tas arī iespēs šo egli no apakšpasaules dziļumiem uznest augšpasaulē."

"Kālab ne? To jau izdarīšu labprāt! Lāčadēls atbildēja, kad ķēniņš tam šo pavēli deva, domādams, ka nu Lāčadēls būšot reiz pagalam.

Lāčadēls izstāstīja velnam ķēniņa pavēli. "To jau varam dabūt," velns atbildēja un, Lāčadēlu mugurā uzsēdinājis, aizbrauca uz apakšpasauli. Velns izplēsa egli ar visām saknēm, aizjūdza melnu zirgu priekš egles un, iedevis Lāčadēlam, sacīja : "Brauc vien, gan zirgs ceļu zinās. Sist zirgam vari visur, tikai par galvu vien nesit."

Zirgs vilka melno egli atspēries, ka sviedri tecēja gar sāniem, jo saknes un zari aizķērās aiz ciņiem un celmiem. Brīžam zirgs atskatījās atpakl un Lāčadēlam, izlikās, kā kad zirgs raudātu. Tā viņi aiztika gandrīz līdz ķēniņa pilij. Bet nu zirgs vairs ne par ko tālāk negāja, lai gan Lāčadēls to skubināja un sita ar pātagu, ko no velna bija dabūjis. Zirgs pie katra sitiena skatījās atpakaļ, tā kā Lāčadēls sadusmojies vilka zirgam ar pātagu par galvu. Te zirgs piepēži pārvērtās un palika par sirmu veci, kas raudādams uzskatīja Lāčadēlu un jautāja: "Kālab tu man sit? Esmu tāpat ķēniņa dzimuma kā tu. Esmu šā ķēniņa tēvbrālis un man tagad jācieš tādas mokas. Agrāk es jūdzu savus pavalstniekus priekš arkla, vai arī tos ratos iejūdzis, braucu un viņus kapāju ar pātagu, un tagad velns apakšpasaulē mani tur zirga vietā, un tu manis nežēlo, bet braukdams sit ar pātagu."

Tikko vecis šo bija izrunājis, te arī velns bija klāt un, veci ar pātagu kapādams, to aizjāja uz apakšpasauli. Lāčadēls nogaidīja vakaru un tad melno egli iestādīja ķēniņa pils loga priekšā. Ķēniņš, no rīta piecēlies, pie sevis smējās, domādams, ka Lāčadēla vairs virspasaulē neredzēšot, bet kad redzēja melno egli pils priekšā un dzirdēja, ka viņa tēva brāli velni viņā saulē braucot par zirgu, tad tā izmisās, ka gāja un melnajā eglē pakārās.

Kad audis redzēja, ka viņa bargais kaklakungs bija pagalam. tad tie nāca pie Lāčadēla un sacīja: "Tu atsvabināji mūsu zemi no nikniem zvēriem, tu mūs atpestīji no nekrietna ķēniņa. Esi tagad tu mūsu ķēniņš! Paliec pie mums!."

Bet Lāčadēls ķēniņa godu nepieņēma, gribēdams uzmeklēt no velniem atsvabināto meitiņu, ko tam krāpnieks bij nolaupījis. Lāčadēls izstaigāja daudz daudz zemes un valstis. Visur viņš gādāja apspiestiem taisnību un nabadziņiem maizi. Pēdīgi viņš nonāca jūŗā uz kādas salas. Salā dzīvoja mazi mazi cilvēciņi, pundurīši, somi. Šie bija tik maziņi, ka septiņi cilvēki varēja krāsnī labību kult. Salas ķēniņš bij liels burvis un slepenu zīmju pazinējs. Tādēļ Lāčadēls gāja pie viņa lūgt, lai pasacītu, kur tā meitiņa atrodas, ko viņš no apakšpasaules bija izvedis. Ķēniņš paskatījās ūdens traukā un sacīja: "Es viņu redzu, bet pirms tevim saku, kur tā atrodas, tev jāapsolās darīt, ko tev pavēlēšu.’`

Lāčadēls tam to apsolīja un ķēniņš sacīja: "Tālu tālu ziemeļos, tur kur zeme un debess saiet kopā, atrodas Ziemeļu ķēniņa pils. Ķēniņam ir trīs meitas, kas ik rītus agri ceļas mazgāt baltus palagus, ar ko Ziemeļu tēvam gultu klāt. Vāle, ar ko palagus velē, ir tīra dimanta. Vālēm tāds spēks, ka drēbes, kas ar viņām velētas, uztura valkātāju spirgtu veselu :mūžīgi mūžam. Kad darbu beidz, tad Ziemeļu meitas aizliek vāles aiz padebešiem, kas tur tik zemu, ka tos ar roku var aizsniegt. Velējot vāles izstaro tik gaišu blāzmu, ka nakts paliek tik gaiša kā diena. Un kad pie mums gar ziemeļu debesim redzama gaiša blāzma, kas šaudās gar debesim šurpu turpu, tad mēs zinām, ka Ziemeļu meitas pie velēknes velē palagus ar dimanta vālēm. Ja gribi redzēt, atrast savu līgaviņu, tad steidzies atnest vienu no Ziemeļu meitu dimantu vālēm, teikšu tad tevim visu, ko vien vēlies."

Ne acumirkli neapdomādams, Lāčadēls devās ceļā un pēc daudz grūtumiem sasniedza Ziemeļu ķēniņa valsti. Ziemeļu blāzma, ko dimanta vāles izstaroja, tam ik naktis rādīja ceļu uz turieni. Vāles apsargāja liels liels milzis, tik liels, ka tam vienmēr salīkušam bija jāstaigā, lai pie debesim nenodauzītu galvu. Bet stiprumā tas ar Lāčadēlu nevarēja mēroties. Lāčadēls to pārvārēja, apbrīnoja Ziemeļa meitu daiļumu un palagu baltumu un tad bez kavēšanās devās ceļā atpakaļ pie somu ķēniņa.

Nu somu ķēniņš sacīja : "Ej gar to upi, kur krastmalā stāvēja tava tēva pils, augšup, tad nonāksi tā ķēniņa valstī, kur tava meitiņa piemīt."

Pateicies par padomu, Lāčadēls devās atpakaļ uz savu tēvuzemi, tad gar upi uz augšu, līdz nonāca kāda ķēniņa galvas pilsētā. Pilsēta bij izpušķota ļoti grezni. Ļaudis gāja priecīgi lielos baros gan šurp gan turp. Lāčadēls vaicāja, kas tad šodien te esot, ka ļaudis tik priecīgi un pilsēta izpušķota? "Ekur, laikam esi svešinieks, ka nezini, ka šodien ķēniņa meitai kāzas. Viņas brūtgāns ir pasaules lielākais stiprinieks. Viņš cīnījies nevien virspasaulē ar pūķiem un milžiem, bet bijis arī apakšpasaulē un tur ķēniņa meitu atsvabinājis no velnu varas. Tikai viena lieta mums visiem paliek nesaprotama, ka ķēniņa meita, pie visas šās lielās laimes, nemaz nav priecīga, bet arvien sērīga un noskumusi."

Lāčadēls dzirdējis, ka viņa līgaviņu pašulaik grib apprecināt ar svešo blēdi, steidzās uz ķēniņa pili. Bet tā kā bija vispārīga svētku diena, kur visiem` daudz darba, tad viņa ienākšanu neviens neievēroja. Paslepenā stūrī nostājies, viņš redzēja savu zeltenīti sēdam blakus blēdīgam stipriniekam. Viņš to uz pirmo acu uz

metienu ieraudzīja visu grezno viesu pulkā. Stiprinieks dzēra vīnu glāzi uz glāzes, un lielīdamies stāstīja par saviem varoņa darbiem. Beidzot viņš, no vīna iekarsis, sacīja: "Es vēlētos zināt, vai pasaulē arī kāds atrodas, kas ar mani iedrošinātos ielaisties cīņā?"

"Gribu ar tevi cīnīties," Lāčadēls, uz priekšu nākdams, sacīja un nostājās visu viesu priekšā.

"Ārā, diedelnieks!" stiprinieks, Lāčadēlu vienkāršā apģērbā nepazīdams, kliedza. Bet ķēniņa meita to pazina pie pirmā vārda un, priecīgi iesaukdamās, krita Lāčadēlam ap kaklu, sacīdama: "Ja, tu esi mans īstenais glābējs un atpestītājs"

"Meli, tīri meli! Tāds noplīsis tēviņš tavs glābējs?" stiprinieks, no dusmām vai traks palicis kliedza.

Te Lāčadēls nometa skrandaino mēteli un parādījās spožā dārgā ķēniņa uzvalkā, ko tas apakšzemē no veča bija dabūjis, un sauca uz stiprinieku: "Nelieti! vai tu tagad mani pazīsti?"

Stiprinieks krita ceļos un lūdza no Lāčadēla žēlastības, bet Lāčadēls sacīja: "Ej projām un nerādies vairs manās acis!" Stiprinieks arī vairs nekavējās un laidās čakli no pils projām, ļaužu apsmiekliem pavadīts; bet Lāčadēls dzēra kāzas ar ķēniņa meitu divi nedēļas un priekiem nebija gala.

Piezīme. Šī pasaka ir ne vien no citām pasaciņām tīšām salikta, bet arī mākslīgi izpušķota. Viņa tomēr ir uzņemta šai krājumā, izlaižot tikai pavisam šaubīgas lietas, jo daudz sīkumi var būt ņemti no īstām tautas pasakām, Visa pasaka kopā ņemta pētītājiem, zināms, nevar noderēt; bet par pasakas dalām dažādiem speciālistiem var būt dažādas domas. Šis piemērs bija vajadzīgs arī tai ziņā lai mēs varētu kritiski izturēties arī pret citām Krēsliņu Jāņa pasakām. P. Š.