301B. Dzeņu Kārlis Zaļeniekos. Jkr. V, II, IV, 1. LP, VII, II, 18, 4. AŠ, I, 91.

Vecos laikos, kur cilvēki sastapās daudz biežāki ar zvēriem, nekā tagad, nozaga vilks kādu sievieti un aiznesa to uz savu alu sev par sievu. Dzima dēliņš un šo nosauca par Krišu. Vilks, pa dienām medīt aiziedams, aizvēla lielu akmeni alai priekšā, lai māte ar dēliņu nevarētu izmukt. Krišus auga, ka prieks bija redzēt, un palika arvienu stiprāks. Kādu dienu tas aizrāpās līdz alas ieejai un, ieraudzījis lielo akmeni, griezās atpakaļ mātei prasīt, kam tas tur esot?

"Tēvs baidās," māte atteica, "ka mēs neizmūkam, tādēļ aizvel akmeni alai priekšā."

Nu nepagāja vairs neviena diena, kad zēns nebūtu nogājis pie lielā akmeņa un pie tā izmēģinājis savus spēkus. Kādu dienu attecēja zēns it priecīgs pie mātes un stāstīja, ka nu esot tikpat stiprs kā tēvs, akmeni alas priekšā viņš varot aizvelt un atvelt. Nu ilgāki nepatikās vairs zēnam alā palikt; viņš gribēja redzēt plašo pasauli un lūdza tādēļ mātei alu atstāt. Māte gan negribēja zēnu klausīt, teica, ka vilks viņu panākšot un tad viņš dabūšot sukas; bet galā arī viņai iegribējās saulīti redzēt un abi izgāja no alas. Kad vilks pārnāca vakarā no meža un neatrada alā zēnu un sievu, tad viņš skrēja tūlīt tos meklēt. Viņam nācās diezgan gŗūti skriet, kur kājas jau bij piepūlētas, visu cauru dienu ķerot kazlēnus un jērus. Bet šoreiz bij viņam laime: necik tālu no alas tas panāca bēgļus, kuŗi, viņu ieraudzīdami, ļoti izbijās. Vilks, viņus labi izbāris, pavēlēja tiem nākt atpakaļ. Bet nu izcēlās ķilda starp tēvu un dēlu, kas beidzās bēdīgi: - dēls nosita tēvu. Krišus gan nožēloja, savu dusmās padarīto grēku darbu, bet nezaudēja dūšu. Māti atstājis pie kāda saimnieka, tas devās ceļā apskatīties pasauli un izmēģināt savus spēkus. Pirmā dienā viņš nesatika neviena cilvēka. Vakarā tas nolikās apakš egles un aizmiga. Otra diena pagāja tāpat. Tikai trešā dienā tas satikās ar kādu milzīgu vīru, kuŗš saucās par Kalnvēlēju un teicās esot tik stiprs, ka varot kalnus velt. Abi varoņi drīzi sadraudzējās un gāja tālāk vienu ceļu. Pēc trim dienām tie satikās ar citu milzi, kuŗa vārds bija Deviņgaņģbārzdmaļš. Kad viņš pūta ar savu plēšām līdzīgu muti, tad viņa bārzdā griezās sudmalas ar deviņiem gaņģiem.

Šie trīs varenie nu noslēdza mūžīgu draudzību, palīdzēties nelaimes stundā un nekad vairs nešķirties. Pa mežiem un purviem iedami, tie nonāca kādā krogā. Krodzinieks stāstīja: ķēniņam esot nozagta viņa vienīgā meita, kas viņu izpestīšot no velna nagiem, tas dabūšot pusi no valsts un meitu par sievu. Šī ziņa bija viņiem itin pa prātam. Atpūtušies un atspirdzinājuši dūšu ar alutiņu, tie devās princesi meklēt. Pagāja divi dienas - tie neuzgāja nekā; trešā dienā viņi ieraudzīja no tālienes ēku, no kuŗas kūpēja dūmi. Priecājās, ka nu dabūšot brokastu paturēt; bet namā iegājuši, tie atrada to tukšu. Apskatījušies un nevienas dzīvas dvēseles neatraduši, tie apsēdās pie galda un paēda brokastu. Atpūtušies, gāja atkal meklēt princesi. Tomēr, lai cits kāds neievietotos mājā, viņi atstāja Kalnuvēlēju tur un tam nosacīja, katru, kas pienāk, apsēdināt pie pārta un pacienāt ar trim kaŗotēm no vārāmā vakariņu ēdiena. Priekš pusdienas nebija neviena, kas būtu šo namu apmeklējis, bet pēc pusdienas, kad Kalnvēlējs jau bija pagatavojis vakariņas, pieklauvēja kāds pie durvim. Kalnvēlējs, nekā ļauna nedomādams, atdarīja durvis,

pa kuŗām nu ienāca mazs, mazs vīriņš ar pārliecīgi gaŗu bārzdu, kuŗa kā slota vilkās gar zemi. Veci pie pārta apsēdinājis un ar trim kaŗotēm ēdiena pamielojis, domāja saimnieks to ar godu aizvadīt. Bet vecis prasīja pilnu vēderu un kad Kalnvēlējs viņam vairāk nedeva, tad tuvojās pats grāpim. Pavārs, to pamanīdams, atgrūda veci no grāpja un tam pavēlēja iziet. Vecis saskaitās par to un, pātagu sagrābis, kas atradās kaktā, sāka Kalnvēlēju mizot. Pavāru, kuŗš nokrita pusdulls žagaros, labi sakāvis, vecis griezās atkal pie grāpja un iztukšoja to drīzi. Tad tas izgāja pa durvim un pazuda tumšā mežā. Kad varoņi pārnāca vakarā un Kalnvēlēju ieraudzīja stīvu, tad tiem iešāvās prātā, ka te par dienu būs noticis kas savāds. Bet piekautais viņiem neteica it nekā; tikai priecājās savā prātā, ka rītu no viņa biedriem kāds to pašu dabūšot. Pārnācēji bija ļoti izsalkuši un griezās tūlin pie grāpja, bet ēdiens tā smirdēja, ka gribot negribot bij deguns jāaizspiež. Nu viņi pamanīja, kas še bij noticis un, sausu maizi ieēduši, tie devās pie miera.

Otru dienu palika Deviņgaņģbārzdmaļš mājā - Krišus ar Kalnvēlēju aizgāja princesi meklēt, bet arī šim gāja tāpat kā pirmajam un kad tie abi pārnāca vakarā, tad atrada visu tāpat kā vakar. Tie divi nu zinājās kopā, kas še mājās par dienu notiek un priecājās, ka nu arī Krišus reize pienākusi mājā palikt un baudīt mazā vīreļa pātagu.

Trešo dienu nu palika Krišus mājā par ēdienu sagatavotāju un Kalnvēlējs ar Deviņgaņģbārzdmaļu aizgāja uz mežu. Ap to laiku, kā vakar un aizvakar, ieradās. vecis arī šodien. Tiklīdz kā vakariņas bija gatavas, pieklauvēja kāds pie durvim. Durvis attaisījis, Krišus ieraudzīja mazu vīriņu un pazina to tūlīt par savu biedru pērāju. Viņš, vecīti laipni apsveicinājis, ieveda to pie pārta, apsēdināja un pamieloja ar trim kaŗotēm no šā vakara sagatavotā ēdiena. Bet kad vecītis viņam vēl vairāk prasīja, tad tas arī to viņam piesolīja, bet tikai ar to nolīgumu, ka vecītis lielo kluci, kas atrodoties laukā ieplēsts, lai pavisam pārplēstu. Vecītis bija ar to mierā; bet tiklīdz, kā viņš bija iebāzis savas rokas šķirbā, Krišus izrāva ķīļus un bārzdainais bija pie kluča piesējies. Nu tas iegāja namā, paņēma pātagu un, pāri gāzienu uzzvēlis vecim, sāka viņam prasīt pēc princeses. Sākumā vecis negribēja ne par ko teikt, ne arī rādīt, kur princese atrodoties; bet kad pātaga sāka par daudz muguru drāzt, tad tomēr beidzot apsolījās visu teikt un darīt, ko prasīšot. Bārzdainis aizveda Krišu pie liela akmeņa un teica, ka apkašā atrodoties liels caurums, ka kuŗu varot notikt pie princeses. To teicis, tas pacēla akmeni un pazuda alā. Lielais stiprinieks nu devās ar priecīgu sirdi uz mājām sagaidīt savus biedrus un tiem stāstīt savu šīs dienas piedzīvojumu. Kad abi meklētāji pārnāca vakarā no meža un ieraudzīja Krišu spirgtu un veselu, tad tie ļoti izbrīnējās, jo domāja, ka tam tāpat būšot gājis kā viņiem. Vakariņās pastāstīja Krišus savus šīs dienas piedzīvojumus, un ka nu zinot, kur princese atrodoties. Visi bija no priekiem pārsteigti un devās tūlīt pie darba, lai varētu līdz rītam novīt valgus, ar ko ielaisties alā. Rītā agri devās visi trīs uz mežu. Akmeni atraduši, viņi sāka pūlēties to atvelt, kas arī tiem izdevās. Bet nu radās cita nelaime : nebija neviena, kas iekšā laižas. Beidzot saņēma Krišus dūšu; viņa biedri to nolaida ar valgu zemē. Apakšā nonācis tas ieraudzīja skaistu sievieti sēžam pie galda un šujam. Kad viņa Krišu pamanīja, tad tā ļoti izbijās un prasīja, kā viņš te nokļuvis un ko te meklējot? Reizē ar to viņu uzaicināja, lai tikai ejot projām, jo kad viņas vīrs, velns, pārnākšot, tad jau dzīvs vairs nepalikšot. Krišus drīzi princesi apmierināja, teikdams, ka tādēļ vien esot nācis, lai varētu ar velnu satikties un princesi no viņa nagiem izpestīt. Šo dzirdēdama, princese pavisam pārvērtās un gar viņas vaigiem noritēja asaras. Viņu pārņēma sēras pēc dzimtenes. Ar princesi sarunādamies, viņš ieraudzīja kaktā divi alus mucas, par ko tas ļoti priecājās, jo dūša bija pavisam plāna. Viņš tuvojās alus mucām un gribēja to attaisīt, kas pa labo roku. Princese, to ieraudzījusi, sacīja, lai nedzeŗot no tās, jo no tās dzerdams, viņš palikšot daudz nespēcīgāks; lai dzeŗot no otras mucas, tad dabūšot daudz spēka. Krišus paklausīja princeses padomam, un pāri kannu iztukšojis, tas jutās daudz stiprāks. Viņš pārmainīja mucas un nolika stipro vājās vietā, lai ve1ns pie- viltos, ja viņu cienātu. Drīz pienāca vakars un stunda nebija vairs tālu, kuŗā velns pārnāca. Princese paslēpa Krišu savā šķirstā, lai velns sadusmojies viņu tūlīt nepamanītu. Drīzi pārnāca arī velns un, visus kaktus izošņājis, prasīja princesei bargā balsī :

"Kas tā te par svešu smaku?"

Princese atteica lēnā balsī, ka šodien savas drānas izvēdinājusi, no kā tā smaka. Velns apmierinājās, un pie princeses nosēdies, sāka ar viņu tērzēt. Princese šoreiz bija daudz laipnāka pret velnu nekā citām reizēm, un sāka viņam prasīt; vai viņš neļaunotos, ja viņu kādreiz apmeklētu viņas brālis? Velns, nedomādams, ka Krišus jau te, atteica, ka viņam liels prieks būtu iepazīties ar viņas brāli. Nu aizgāja princese pie šķirsta, palīdzēja Krišum izkāpt un teica velnam, ka tas esot viņas brālis. Velns apsveicināja laipni savu svaini un uzaicināja viņu cīkstēties. Krišus bij uz to gatavs. Bet lai būtu cīniņā vairāk dūšas, paņēma velns divas kannas, ielēja savā no tās mucas, kuŗā, pēc viņa domām, atradās stiprais alus; turpretim Krišus no tās, kurā, pēc viņa domām, būtu bijis vājākais. Kannas vairāk reizu iztukšojuši, sāka viņi cīnīties. Velns paņēma mietu un lika Krišum tā pa pleciem, ka tas tūlīt pāri pa kāju pēdām iestiga zemē. Nu pienāca Krišus reize. No viņa sitiena velns iestiga līdz ceļiem. Tā nu gāja pēc rindas tālāk. Pēc otra sitiena iegrima Krišus tikai līdz ceļiem, bet velns līdz kaklam. Velna beidzamā stundiņa nebija vairs tālu, vēl tikai viena sitiena vajadzēja, un velns bija ar visu galvu iedzīts zemē. Krišus, vēl iztukšojis kannu alus, sadzina velnu pavisam zemē. Princese apsveicināja varoni kā savu glābēju un nākošo vīru, dāvinādama tam zelta gredzenu. Krišus prieki nebija mazi, dabūdams tādu skaistu princesi par sievu, pus valsti un daudz no velna mantas. Krišus iesēja labāko mantu valgā, pazvanīja un viņa biedri sāka vilkt uz augšu. Kad manta bija izvilkta, iesēja krēslu un nosēdināja princesi tanī. Kad atkal krēsls nonāca alā, tad Krišus nesēdās vis pats virsū, bet biedru uzticību izmēģinādams, uzlika papriekšu akmeni. Akmeni līdz pusei uzvilkuši, tie laida atpakaļ, domādami Krišu nonāvēt, kas viņiem tomēr neizdevās, jo Krišus bija jau sagatavojies uz tādu blēdību un tādēļ jau laiku izsargājies.

Augšējie domāja, ka Krišus nu pagalam un devās ar mantu un princesi pie ķēniņa. Biedru lielā viltība Krišu ļoti sakaitināja, un viņš zvērēja tiem atriebties . . . Nu viņš sāka iet no vienas istabas uz otru un beidzot nonāca pie aizslēgtām durvim. Ar vienu sitienu tas atgrūda durvis un devās pa tām istabā. Še viņš atrada guļam ar visu bluķi mazo vīriņu, kuŗu bija izpēris. Tiklīdz vecis Krišu ieraudzīja, krita tas viņam pie kājām un lūdzās, lai jele viņu neperot; viņš teikšot visu, ko tikai vēlēšoties. Krišus nu prasīja, kā varot no šejienes tikt uz viņu pasauli? Vecis aizveda Krišu uz klajumu un teica, ka te piemītot putns, tas viņu aiznesīšot. Krišus atlaida veci, uzkāpa kokā pie lielā putna bērniem un gaidīja putnu pārskrejam. Te atskrēja ērglis un gribēja aiznest no lielā putna bērniem vienu; bet Krišus tam neļāva un aizdzina to projām. Drīzi pārskrēja arī lielais putns. Krišu ieraudzījis, putns noturēja viņu par savu bērnu zagli un krita tam virsū, gribēdams nosist ar lielajiem spārniem. Bet Krišus to ļoti lūdzās un sacīja, ka viņš esot tā bērnus izglābis no briesmām, lai tādēļ par viņu apžēlojoties. Tiklīdz lielais putns to dzirdēja, tad arī viņš apsolījās palīdzēt Krišum, tikai Krišum vajadzēja apgādāt trīs mucas gaļas, bez tās nebija iespējams putnam iznest uz otru pasauli. Putns vēl deva Krišum padomu, kā tas varot vieglāki sadabūt to gaļu. Velna istabās atrodoties taure; lai viņš to taurējot, tad saskriešot putnu liels pulks, ar tiem tad lai piepildot mucas. Krišus darīja tā, kā putns tam bija teicis. Kad mucas bija piepildītas, tad Krišus tās uzlika uz lielā putna muguras un uzsēdās arī pats uz viņu. Putns pagriezās uz Krišu un teica, lai tas katru reizi viņam vienu gabalu iemetot mutē, kad viņš kaklu atpakaļ metot. Daudz vairs netrūka, ka Krišus jau būtu šo pasauli sasniedzis, bet te tam pietrūka gaļas un putns sāka slīgt uz zemi. Te iešāvās Krišum labs padoms. Paņēmis nazi, izgrieza tas ikrus no savām kājām un iemeta tos pa gabaliņam putnam rīklē. Tā viņš iztika uz šo pasauli, un, putnam pateicies, kliboja projām. Putns, to pamanījis klibu, prasīja: kas viņam noticis? Krišus visu izstāstīja. Putns pielika savu knābi pie Krišus vātim un tās palika atkal veselas.

Varonis nu devās pie ķēniņa, lai varētu atriebties saviem biedriem un dabūt princesi par sievu. Tas iegāja kādā krogā par nakti pārgulēt; tur tas dzirdēja, ka ķēniņa meitai rītu būšot kāzas ar vienu no viņas glābējiem. Krišus, kāzu namā nonācis, izteicās par pavāru un to pieņēma. Kad atspirdzinājumu sniedza, iemeta Krišus savu gredzenu princeses kausiņā. Atspirdzinājumu izdzērusi, princese ieraudzīja kausiņa dibenā gredzenu, kuŗu tā tūlīt pazina. Viņai palika Krišus žēl un, cerēdama, ka viņš te kāzu namā, gāja to meklēt starp kāzeniekiem ; bet viņu atrada starp pavāriem. Tad tā lika Krišu apģērbt kāzu drēbēs un paslēpa savā istabā. Pēc tam tā lūdza kāzeniekiem laba padoma, labi sen atpakaļ tai esot nozudusi skapja atslēga, tādēļ likusi kalējam nokalt jaunu, bet šodien atkal esot dabūjusi veco atslēgu un nu nezinot, kuŗu lietāt. Viesi prasīja, kuŗa slēdzot labāki? "Vecā!" prencese atteica.

Tad visi viesi teica, lai lietojot veco. Tūdaļ viņa devās pie Krišus, ieveda to iekšā un rādīja visiem, kā savu īsteno glābēju un mīļāko un likās ar viņu tūlīt salaulāties.

Kalnvēlēju un Deviņgaņģbārzdmalu lika Krišus pakārt par viņu blēdību. .

Piezīme. Šī pasaka liekas būt drusku mākslīgi pārstrādāta. P. Š.