A. 303. 304. 516. M. Starķis Lielvārdē, Ausekļa atl r., Brīvzemnieka kr. LP, VI, 125, 9.

Citām reizēm dzīvoja viens bagāts 1ielskungs ar savu lielmāti. Lielskungs bija stiprs, sirdīgs kaŗavīrs, žēlīgs un mīlīgs un visādi teicams kungs, un lielmāte arī bija mīlīga, laipnīga, pazemīga dvēsele; bet lielskungs bija vairāk līksms un priecīgs savā garā, turpretim lielmāte arvienu bēdīga un noskumusi.

Reiz viņi abi aizbrauca paciemoties pie radiem. 'Tad lielskungs braukdams vaicāja lielmātei : "Kam tu tāda noskumusi ?"

Šī atbildēja: "Kā nebūšu noskumusi? Mums visa diezgan - bērnu vien nav, kam reizi bagātību atstāt."

"Nekas!" lielskungs apmierināja, "atpakaļ braucot, kas zin. Dievs negādās."

Un patiesi! - uz māju braukdami satika laimi. Lielskungs bija nopircis mazu līdaciņu un teica "Še, sieva, tā līdaciņa! Kad mājā nobrauksim, apēdi viena pati to - būs labi."

Bet mājā lielmāte līdaciņu iedeva ķēkšai izcept. Ķēkša cepdama nokoda pati kumosu, atdeva arī kuņai no astes spurām mazu tiesiņu, bet pašu lielāko gabalu ienesa lielmātei. Un kas nu notika? Rītā kuņai piedzima dēls - pilnīgs cilvēka bērns, lielmātei piedzima dēls un ķēkšai arī piedzima dēls. Lielmāte pieņēma visus trīs par saviem dēliem! un izaudzēja. Kad bija izauguši, tad tēvs nopirka katram krietnu jājamo ērzeli un nu viņi nojāja uz ķēniņa pilsētu. Tur pilsētā visi bija aplam noskumuši. Tad lielmātes dēls vaicāja, kādēļ šie tādi bēdīgi esot?

"Ja, mūsu ķēniņam ir viena pati meita, un tā šonakt jāved ezerā velnam atdot."

Lielmātes dēls sacīja : "Par tik lielu nelaimi vien vēl nevajaga bēdāties. Es tai lietai gribu līdzēt."

Šie atteic: "Ja tu varētu līdzēt, tad tu dabūtu pus valstību un 'ķēniņa meitu par sievu."

Labi. Vakarā lielmātes dēls piejoza zobinu un nojāja viens pats uz ezeru, kur satika velnu ar piecām galvām. Velns, jātnieku ieraudzījis, prasa: "Vai kumoss gatavs?"

"Gatavs!" šis velnam atbildēja. Nu velns skrēja un gribēja lielmātes dēlu saplēst, bet tas kā savicināja zobinu, tā velnam visas piecas galvas nost. Velnu uzvārējis, viņš jāja uz pilsētu atpakaļ, teikdams, ka ķēniņa meita vairs nav jāved - velns nokauts. Tad ķēniņš tūlin atdeva pus valstības ar glābto meitu lielmātes dēlam, bet šis atsacīja, lai atdodot labāk meitu viņa brālim, ķēkšas dēlam, kad atjāšot atpakaļ kādreiz ; jo šimbrīžam tiem esot vēl tālāks ceļš pa kājām.

Labi. Nu jāja visi trīs brāļi tāļāk un nojāja uz citu ķēniņa pilsētu, kur arī visi bija bēdīgi. Lielmātes dēls vaicāja, kādēļ šie tik noskumuši esot?

"Ja, mūsu ķēniņam ir viena pati meita, un tā šonakt vedama uz ezeru velnam."

"Nekas!" šis atsacīja, "par to nevajaga bēdāties, es jums palīdzēšu."

Šie teica: "Ja tu varētu līdzēt, tad tu dabūtu pus valstības un ķēniņa meitu par sievu."

Labi. Vakarā lielmātes dēls piejoza zobinu un nojāja uz ezeru, kur satika velnu ar deviņām galvām. Velns, šo ieraudzījis, prasīja: "Vai kumoss gatavs?"

Gatavs !"

Nu velns skrēja un gribēja šo saplēst ; bet tas, savicinājis zobinu, nocirta velnam galvas.

Nu ķēniņš atdeva lielmātes dēlam pus valstības un glābtu meitu vēl; bet šis atsacīja, lai labāk atdodot meitu viņa brālim kuņas dēlam, kad atjāšot atpakaļ, jo šimbrīžam šiem esot ceļš pa kājām. Labi.

Nu jāja visi trīs brāļi tālāk un nojāja uz trešu ķēniņa pilsētu, kur arī visi bija bēdīgi. Lielmātes dēls vaicāja, kādēļ gan tie tik noskumuši esot?

"Ja, mūsu ķēniņam viena pati meita, skaista jo skaista meita, un tā šonakt vedama uz ezeru velnam."

"Nekas!" šis atteica, "nebēdājaties, es jums palīdzēšu!"

Šie sacīja: "Ja tu varētu līdzēt, tad tu dabūtu pus valstības un ķēniņa meitu par sievu."

Labi. Vakarā lielmātes dēls, zirgu pabaŗojis, apjoza zobinu, uzlika glāzi uz galda un piesacīja saviem brāļiem tā: "Nu, brāļi, šonakt man būs ko cīnīties, tādēļ vērojiet labi, ja šinī glāzē piens pār malām puto, tad dodaties mierā, man labi veicas; bet ja asinis pāri plūst, tad skrieniet, ko varēdami, uz mani un palaižiet manam piesietam zirgam pavadu vaļā, lai palīdz man kaŗot."

To teicis, tas aizjāja uz ezeru. Nojājis tur - velns iznāca ar divpadsmit galvām un uzsauca : "Vai kumoss jau gatavs?" "Gatavs!"

Nu velns skrēja tādā skrējienā klāt, ka šis tik tik attapa zobinu izcelt un velnam pie laika pa galvām spert. Spēra vienreiz, spēra otrreiz - desmit galvas novēlās gan, tās divi ne un ne. Tad lielmātes dēls ātri jo ātri norāva labās kājas zābaku un pārsvieda kreisajam plecam. Zābaks nokrita pie brāļiem, tie palika modrāki un piepēži ievēroja, ka glāzei asinis plūst pāri. Nu brāļi skrēja lielmātes dēla kumeļam pavadu raisīt. Kumeļš, paticis vaļā, klupa dēlam palīgā un namiņa velnu. Tagad lielmātes dēls jāja uz pilsētu atpakaļ ķēniņam ziņot, ka viņa meita glābta. Ķēniņš tūlin atdeva pus valstības lielmātes dēlam un meitu par sievu - tūlin būšot kāzas rīkot! Bet lielmātes dēls atsacīja, šimbrīžam lai kāzas vēl paliekot, šim papriekšu esot jājāj uz mājām pie tēva, kad atjāšot atpakaļ - tad.

Labi. Lielmātes dēls ar brāļiem jāja uz māju. Bet ceļā viņš piejāja pie vienas mājas, tā bija maza un ērmīga: logu nemaz nebija, tikai pamazas durvis un tās pašas vēl aizslēgtas. Tā viņš pieliecās pie atslēgas cauruma un skatījās, kas labs tur iekšā? Ieraudzīja istabu, istabā uguni, pie uguns resnu, lielu mātīti, ap mātīti atkal cilvēku piecdesmit mazākais. Un tie tur runāja. Mātīte sacīja gaudodama: "Lielmātes dēl', lielmātes dēl', kam tu manu kungu nokāvi? Ja tu nebūtu nokāvis viņu, tad ķēniņa meita tagad būtu pie mums. Bet gan es tevi dabūšu. Kad tavam jaunākam brāļam, kuņas dēlam, būs kāzas, tad es palikšu par skaistu mušu, gan tad parādīšu. Bet kas manus vārdus dzird un citam stāsta, tas lai paliek līdz ceļiem par akmeni!"

To visu noklausījies, lielmātes dēls nebilda brāļiem ne vārda, bet jāja tālāk. Jāja, jāja - ieraudzīja otru māju, kas bija drusku lielāka par pirmējo, bet arī bez logiem ar aizslēgtām durvim. Nu viņš atkal pieliecās pie atslēgas cauruma un skatījās, kas te labs iekšā? Ieraudzīja istabu - istabā uguni, pie uguns vēl ja resnāku mātīti un ap mātīti cilvēku septiņdesmit mazākais. Un šī mātīte gaudoja: "Lielmātes dēl', lielmātes dēl', kam tu manu kungu, manu vīru; kam deviņas galvas bija un teicams spēks kaulos - kam tu to nokāvi? Ja tu nebūtu nokāvis viņu nelaikā, tad ķēniņa meita tagad būtu še pie mums. Bet gan es tevi dabūšu. Kad tavam vidējam brāļam, ķēkšas dēlam, būs kāzas, tad es palikšu par zelta karoti, gan tad parādīšu. Bet kas manus vārdus dzird un citam stāsta, tas lai paliek līdz pusei par akmeni!"

To noklausījies, lielmātes dēls aizjāja tālāk un ieraudzīja trešu māju, kas bij lielāka par otrējo, bet arī bez logiem ar aizslēgtām durvim. Viņš pieliecās pie atslēgas cauruma un skatījās, kas te labs iekšā? Ieraudzīja istaba, istabā uguni, pie uguns ļoti lielu un resnu mātīti un ap mātīti cilvēku savu simtu mazākais,. Bet mātīte gaudoja: "Lielmātes dēl', lielmātes dēl', kam tu manu kungu, manu vīru, kam divpadsmit galvu vienam pašam bija un apbrīnojams spēks kaulos - kam tu to nokāvi? Ja tu nebūtu nokāvis viņu nelaikā, ķēniņa meita tagad būtu še pie mums.. Bet gan es tevi dabūšu. Kad tev pašam kāzas būs, tad es palikšu par zelta aku pagalmā, gan tad parādīšu. Bet kas manus vārdus dzird un citam stāsta, tas lai paliek pavisam par akmeni!"

To dzirdējis, viņš uzlēca zirgā un pārjāja ar brāļiem pie ti:va. Paciemojušies laiku, viņi jāja atpakaļ uz to ķēniņa pili, kur pirmāk meitu bija glābis un nu kuņas dēlam ar ķēniņa meitu rīkoja kāzas. Sarīkoja, iesāka dzīŗot, te - kur gadījusies, kur ne skaista, skaista mušiņa iesāka tik jauki dziedāt, ka nemaz atklausīties; bet lielmātes dēls pielēca ar zobinu klāt un sakapāja mušiņu gabalos. Kāzinieki saskaitās par ta, kam tā vajadzējis darīt'? Un dusmās visi pārgāja uz mājām; bet šis atteica: "Eita veseli! Kas darīts, tas darīts!"

Nosvinēja tam kāzas - nu jāja uz otru ķēniņa pili ķēkšas dēlam svinēt kāzas ar to meitu, ko otrreiz bija glābis. Iesāka dzīŗot, pienāca ēdams laiks - te kur gadījusies, kur ne - brūtgāna ēdama traukā ierauga spožu, spožu zelta kaŗoti. Brūtgāns patlaban grib kaŗoti ņemt, bet lielmātes dēls ar zobinu aizsteidzās priekšā un sakapāja kaŗoti gabalu gabalos. Kāzinieki saskaitās par to, kam tā vajadzējis darīt? Un dusmās visi aizgāja uz māju; bet šis atteica: "Eita veseli! Kas darīts, tas darīts!"

Nosvinēja tam kāzas - nu jāja uz trešo ķēniņa pili pats s.w svinēt kāzas ar skaisto jo skaisto ķēniņa meitu, ko pēdīgā reizē bija glābis. Iesāka dzīŗot - te piepēži pagalmā gadījās zelta aka un visi skrēja to lūkot; bet pats brūtgāns pirmais pieskrēja klāt un sakapāja aku gabalu gabalos.. Kāzinieki par to nejauki saskaitās, kam tā vajadzējis darīt? - Un visi dusmās aizgāja projām; bet brūtgāns atteica: "Eita veseli! Kas darīts, tas darīts! Gan atnāksit atpakaļ!"

Un patiesi! kāzinieki pagājuši gabalā, apdomājās, noremdēja dusmas un griezās atpakaļ, lai jele izstāstot ar labu, kam tik ::kaistu aku kapājis gabalos?

Brūtgāns negribēja, negribēja teikt, pēdīgi kā apmākts, izstāstīja arī un - ko domāt - nu palika viscaur par akmeni. To redzēdami visi sabijās ļoti; bet ķēkšas dēls paņēma akmeni, pārnesa pie sevim mājā un glabāja savā istabā. Pēc gada laika ķēkšas dēla sievai piedzima dēliņš; un kad dēliņu kristīja, viņš paņēma to uz rokām, paskatījās uz akmeni un sacīja līdzcietīgi : "Ai, lielmātes dēl', ai brālīti, kaut tu varētu runāt, tu arī priecātos man līdz."

Un kā tos vārdus izteica, lielmātes dēls, nedzīvais akmens, patiesi iesāka runāt, sacīdams: "Nokauj savu dēlu, aptraipi ar viņa asinim mani!"

Ķēkšas dēlam gan bija žēl, gan bija žēl dēliņu nomaitāt, bet viņš tomēr darīja un aptraipīja ar bērna asinīm nedzīvo akmeni. Un kā aptraipīja, akmens atdzīvojās, nokautais dēliņš atdzīvojās - nu bija izglābts lielmātes dēls, bija arī bērns.

Pēc tam lielmātes dēls aizgāja uz pili pie savas sievas un dzīvoja laimīgi.