1. A. 303. 300. 313. J. Vilsons Nigrandā, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 115, 8.

Vienreiz viens kungs braucis pār upi un ieraudzījis mazu zivtiņu ar spožām, spožām zvīņām. Uz zvīņām bijis rakstīts: "Kas pirmais mani ēdīs, tam piedzims varens dēls!"

Kungam bērnu nebijis, viņš noķēris zivtiņu un licis meitai izvārīt cienīgai mātei, noteikdams pie nāves, lai no viruma nebaudot. Meita izšķērž zivi, izlej samazgas ārā un sāk vārīt. Vēl nebija ne mutuļa metis, te ķēve, gar durvim staigādama, sāļumus laizīdama, ielaiza pirmā arī zivs samazgas. Meitai atka1 izšļācās vāroties katls, tā iemērc pirkstu un arī pabauda dažus pilienus; bet pati cienīgā nu tikai dabū no zivs tā trešā baudīt.

Un kas nu notiek? Pēc kāda laika ķēvei piedzimst pirmai dēls -- tas . bija varens, meitai arī piedzimst dēls - bet tas jau vairs nebija tik varens. Un cienīgai beidzot arī piedzimst dēls, bet tas tikai tāds pats kā kuŗš katrs cilvēks.

Kad zēni bija lieli izauguši, tad tie aizjāj pasaulē un aiznāk pie vienas pils. Tai pilī nebija neviena cilvēka un tomēr tur viss bija apkopts: zirgi stallī nobaroti, gludeni nosukāti, istabā galdi apklāti, gultas uzčubinātas - viss, viss, ko vien vēlies. Bet ap pašu pili tecēja riņķī dziļa upe, pār ko bija celts košs tilts.

Vakarā tie divi aiziet gulēt; bet Ķēvesdēls paņem suni un gaili biedros, ielien patiltē un gaidīs, vai kāds pa nakti nerādīsies.

Gaida, gaida - nemana neviena. Te īsti priekš pusnakts sāk sunītis ņurdēt, gailītis kurkt un viens jājējs, uz tilta nostājies, ievaicāsies: "Ko tu te ņurdi un ķirksti? Vai domā, ka man par tevi kādas bēdas? Un ir, kad tu pats Ķēvesdēls būtu, arī tad tevis nebīstos."

To dzirdēdams Ķēvesdēls, no patiltes iznākdams, nostājas jājējam pretim: "Te es esmu! Ko vēlies?"

"Ko vēlos? Es appūtīšu versti zemes ar sudrabu, tev arī tas jāspēj."

"Pūt vaļām!"

Un jājējs - tas bijis velns - appūta veselu versti ar sudrabu. Nu pūta Ķēvesdēls; bet tas appūta veselu versti ar zeltu un pārspēja velnu.

Tagad velns gāja spēkos un iedzina uz pirmā sitiena Ķēvesdēlu līdz auklu vietai; bet Ķēvesdēls velnu papriekšu līdz ceļiem un tad uz trim sitieniem līdz kaklam. Beidzot vēl nocirta velnam galvu un tad lēnā garā iegāja pili, kur sagulēja līdz lielai gaismai.

Otru vakaru Ķēvesdēls piespieda meitas dēlu tiltu apskatīties; bet tas, diedelnieks, paskatījās, paskatījās tādu brīdi, un tad ievilkās šķūnī salmos snaust. Īsi priekš pusnakts Ķēvesdēlam prāts nav mierīgs - ies apskatīties, kā šim labi klājas. Aiziet ne tev viena meitas dēla, ne šī, ne tā - uzticies nu tādam. Ko nu? Stājas pats vietā. Nav labi apgriezies, sunītis jau ņurd, gailītis kurkst un viens ievaicāsies: "Ko tu te ņurdi un ķirksti? Vai domā gan, ka tev, Ķēvesdēl', izdosies ir mani pagūt, tāpēc ka vakar manu brāli nokāvi?"

Bet Ķēvesdēls to nemaz neklausās, nostājas jājējam ,pretim un nu spēkojas tāpat kā. vakar. Beidzot Ķēvesdēls, velnu līdz kaklam zemē iedzinis, nocērt tam kaklu un tad ieiet pilī, kur saguļ līdz. lielai gaismai.

No rīta, brokastu ēdot, viņš apvaicāsies meitas dēlam, vai uz vakti būdams, šis neesot dzirdējis troksņa?

"Ne, ne - itin nekā &127;auna nemanīju!"

"Ja, ja, ticams gan, ka nebūsi manījis nekā jauna. Kādi ļaunumi tad nu migacim gadīsies? Bet to jums abiem pasaku: uz jums palaisties nevaru ne par naga melnumu, tādēļ nākamu nakti iešu pats uz tiltu. Tomēr šoreiz drošības labad atstāšu jūsu ziņā divus traukus. Vienā ieliešu ūdeni, otrā vīnu, un tad nu, nomodā palikdami, vērojiet uzmanīgi! Ja ūdens paliek par vīnu un vīns par ūdeni, tad esmu briesmās, tad steidzaties man palīgā."

Labi, labi - to viņi izdarīšot gan!

Un novakarā Ķēvesdēls atkal paņēma sunīti un gailīti un aizgāja savā patiltē.

Ap pusnakti izdzirst jājam pār tiltu, ka tilts brakšķēt brakšķ. Tūlin arī sunītis ieņurdas, gailītis iekurkstas, bet jājējs saka: "Ko nu ņurdi un ķirksti? Kad tu ir pats Ķēvesdēls būtu, ir tad tevis nebīstos."

Ķēvesdēls, bo dzirdēdams, iznāk no pati1tes: "Ko gribēji? Te esmu!"

"Pagaidi, kundziņ!" velns (jājējs) iebļāvās, "divus dēlus man nokāvi, bet nu nokaušu tevi pašu!"

Šis velns bijis īsts bļauris ar trim galvām un neganti zvērošām acim.

Un tā nu tūlin abi nostājušies viens otram krūtīs. Velns iesaucies: "Pūt sudrabu!"

Ķēvesdēls atteicis : "Pūt pa priekšu!"

Un velns pūtis arī un appūtis trīs jūdzes ar sudrabu; bet Ķēvesdēls saspēries un appūtis piecas jūdzes ar zeltu.

Tagad velns gājis spēkos un iedzinis Ķēvesdēlu uz pirmā sitiena līdz ceļiem. Nu Ķēvesdēls sapratis: joki nav -- tādēļ sacījis: "Man zābaks tik neganti grauž kāju, ka nemaz stingri nostāvēt."

Lai novelkot zābaku, velns atsaka. Bet Ķēvesdēls to tikai vēlējies. Viņš norauj zābaku un aizsviež tik sparīgi uz pili, ka pilij visi deviņi skursteņi nogrūst.

"Nu taču viņi atplētīs acis, tie diedelnieki," Ķēvesdēls domā, bet nekā. Abi biedri guļ šņākdami, lai tur gāžas, kas grib, un nemaz neredz, ka traukos ūdens par viņu palicis un vīns par ūdeni.

Brīdi izgaidījies, nevar palīdzības sagaidīt, ies atkal spēkos. Bet šoreiz velns iedzen Ķēvesdēlu līdzi jostai un Ķēvesdēls velnu līdz ceļiem. Neko darīt - jāsaka, ka arī otrs zābaks kāju grauž.

Novilks nu to zābaku un sviedīs uz pili. Pilij nogāžas viss jumts, kas par sviedienu; bet šie kā guļ, tā guļ.

Brīdi izgaidījies - cik ilgi gaidīsi? Jāiet atkal spēkos. Bet šoreiz velns iedzen

Ķēvesdēlu līdz kaklam zemē un Ķēvesdēls velnu tikai līdz jostai. Labi redz:

viens vairs atķeparāties nevar, tādēļ saka: "Pagaidi, pagaidi drusku, man kakla drāna neganti grauž, noraisīšu.

Kēvesdēls noraisa kakla drānu un drāž to pašu uz pili, beidzamos spēkus saņemdams. Kakla drāna sagāž pili pavisam un nu šie, miega pūžņi, atmodīsies gan vienreiz. Vai akls! - pieskries traukus skatīties: vīns pārvērties par ūdeni, ūdens par vīnu un tā griežas un tā maisās it kā verdots ūdens katlā. Šie tīri pārbīstas un steidz palīgā. Aizskrien - Ķēvesdēls līdz kaklam zemē. Ko nu gaidīt? Klūp velnam mugurā un tad pa trim kopā nobeidza gan rezgali.

To padarījuši, visi trīs likās gulēt un sagulēja līdz lielai gaismai.

Tad Ķēvesdēls sacīja tā uz saviem biedriem : "Sedlosim zirgus un jāsim no šejienes projām!"

Labi. Sasedloja zirgus. Bet Ķēvesdēls vēl paņēma uz sava zirga trīs mucas siļķu un tad visi aizjāja pār tiltu. Tilta galā Ķēvesdēls atkal sacīja: "Vai ziniet ko? Jūs man līdza neizjāsit tikpat - man jāsteidzas, cik ātri vien varu, tādēļ griežaties, uz kurieni pašiem iepatīkas, es jāšu viens pats savu ceļu."

Labi. Šie mierā un tā nu izšķiras.

Bet Ķēvesdels vēl nebij pajājis ne labā .gabalā, te izdzird aiz muguras it kā kad auka, vai viesulis celtos, tik dobji sāk rūkt. Paskatās atpakaļ - ierauga: velna māte šņākdama nāk pakaļ. Nu satver pirmo mucu siļķu un drāž to pašu velna mātei rīklē. Šī norij arī, ka nemaz gandrīz neiešķaudās un vēl nedomā atkāpties; bet drīzi jo drīzi sāļais kumoss taču sāka veceni slāpināt un gribot negribot bija jāmeklē lakt.

Kamēr šī tur laka, Ķēvesdēls atkal jau gabalā. Bet velna māte, visus strautus izlakusi, vēl dzinās otrreiz pakaļ. Nu Ķēvesdēls pagrāba otru mucu siļķu, iedrāzdams neģēlei rīklē. Atkal velna mātei bij jālok, un šoreiz tā izlaka visas upes un tad dzinās trešreiz pakaļ. Bet Ķēvesdēls iedrāza trešo mucu siļķu rīklē. Tagad velna mātei bij slāpes bez gala, viņa izlaka visus ezerus, kamēr atlakās, un tad atkal dzinās pakaļ.

Bet Ķēvesdēls par to pastarpu bija iejājis vienā smēdē pie kalēja. Tomēr ir te velna māte atjoza, sākdama smēdes jumtu gŗaut. To kalējs nevarēja vēlēt, viņš sacīja: "Lai paliek jumts! Grauz labāk pamatā caurumu un pabāz mēli te smēdē, tad uzlikšu Ķēvesdēlu tur virsū un tu viņu dzīvu ierausi rīklē."

Tāds padoms velna mātei patika, ātri ātri tā izgrauza pamatu un iešāva mēli. Bet nu Ķēvesdēls pasmiedamies pienagloja ar sakarsētu dzelzi velna mātes mēli pie zemes un tad pārvarēja negantnieci viegli jo viegli.

Laiku pabijis pie kalēja, Ķēvesdēls atkal aizgāja pasaulē. Gāja, gāja - beidzot iegriezās vienā pilī, kur salīga par nama puisi. Bet otrā trešā dienā pils kungs sacīja: "No šī brīža tev cita darba vairs nedošu - tikai jāapkopj divi lopi: viens zvērs un viena ķēve&127;. Zvēru tu barosi ar auzām, bet ķēvi ar maitas gaļu. Un šos lopus kopdams, neej nekad ēzdams kūtī, to neaizmirsti! Tad še tev vēl divas atslēgas no divām akām; tā viena atslēga ir ūdens akas atslēga, tur tu vari atslēgt un ūdeni smelt, kad tikai ievajagas. Bet otras akas atslēgu pieglabā cieši un nekad neiekāro šo aku atslēgt, ir paskatīties tanī nedrīksti."

Labi. Viņš pielūkošot gan pa prātam izbēdāt.

Tā pagāja mēneši. Un ik kungs pārradās - daudz viņš mājā nestāvējis - ik atrada visu labākā kārtībā.

Te vienu rītu - kas ir? Ķēvesdēls aizgulējies. Nu tu nelaime! Pamožas - saule jau brokasta laikā un lopi kaut jele viens kopts būtu. Nu lēks, nu pakamps brokasta tiesai tāpat gabaliņu maizes un ēzdams steigsies uz kūti. Bet kas par brīnumiem? Ieiet ēzdams kūtī - ķēvei mēle atraisījusies - sāk runāt cilvēku valodā, lai dodot jele 1ūdzams viņai 1abāk auzas un zvēram maitas gaļu!

"Liela baža māt!" viņš domā, "došu arī!" un tā iedod zvēram maitas gaļu, šij auzas. Bet kas nu bij par jokiem? Zvērs nav vēl labi saēdies, jau delamais klāt un nīkst un nīkst acim redzot, kamēr palika ceļams un nosprāga.

Tomēr ķēve, to visu redzēdama, palika nemierīga. Viņa saka savam kopējam: "Mums jābēg! Teci tādēļ mudīgi aizliegto aku atslēgt. Tur atradīsi šķīstu zeltu iekšā. Pamērc zeltā roku un noglaudi sev matus, tad tie paliks par zeltu un laistīsies spožumā. Ir otrreiz iemērc roku zelta šķīstumā un paberzē krūtis, tad krūtīs tev gadīsies spoža zvaigzne. Beidzot paņem vēl 1īdz suku, susekļi, putekšļu rīksti, segu un sēdies tad man mugurā, lai varam bēgt no šejienes. Bet ja tev kāds paka&127; dzītos, tad pirmāk nosvied suku, pēc tam susekli, putekšļu rīksti un vispēdīgi segu - gan būs labi."

Ķēvesdēls, zināms, nekavējās arī, atslēdza aku, noglaudīja matus, paberzēja krūtis, paņēma līdzņemamās lietas, sēdās ķēvei mugurā un aizjāja aulekšiem, ka zelta mati un zelta zvaigzne krūtīs vien tikai nozibēja.

Bet ne visai ilgi, pils &127;kungs arī paka&127; un turpat jau gandrīz gandrīz min papēžus. Ķēvesdēls nosvieda suku. No sukas iz

cēlās augsti kalni un dziļas gravas. Kamēr nu pils kungs kalniem un gravām pārmocījās - kur šie jau - gabalā. Tomēr ne visai ilgi, panāca atkal.

Tagad Ķēvesdēls nometa susekli. No susekļa izcēlās biezi, biezi krūmi un brikstalas, ka ne pelīte nevarēja izsprausties. Kamēr nu pils kungs pa brikstalām izmocījās - šie atkal gabalā. Tomēr pils kungam viens paņēmiens - panāca atkal bēdzējus.

Nu Ķēvesdēls nometa putekšļu rīksti. No rīkstes izcēlās liels biezs mežs ar tādām lūžņām, ka ne cilvēks, ne lops cauri tikt. Kamēr nu pils kungs biezumiem izspŗaudās - šie atkal gabalā. Tomēr pils kungam viens paņēmiens - panāca atkal bēdzējus.

Tagad Ķēvesdēls nometa segu. No segas gadījās bez gala liels ezers. Pils kungs atloba pie ezera - nevarēja pāri tikt. Ko Lita darīt? Jozīs gar krastu ezeram apkārt. Skrēja, skrēja lielu laiku aizelsies, bet kā nav ezeram gala, tā nav. Beidzot vīrs saspērās un raudzīs citādi: - likās līdz ausim ūdenī un nu peldēs ezeram pāri. Bet taī pašā brīdī sacēlās liela stipra auka un tā nu turējās peldētājam pretim. Ik šis gabaliņu būtu papeldējis, ik auka atsvieda atpakaļ, kamēr lielo peldētāju pagalam nogurdināja un nogremdēja dzelmē.

To redzēdams, Ķēvesdēls priekā gavilēja, jo nu vienreiz bija miers gan pašam atpūsties, gan ķēvi atdusināt.

Labi - tas nu viss brangi. Bet kad nu atdusas brīdis bija aiztecējis un Ķēvesdēls atkal savu ķēvi gribētu sedlot, te itin piepēži ķēvei cits kas iešāvies prātā: Lai nesedlojot vis vairs viņu, bet lai labāk nocērtot ar zobinu viņai kaklu!

"Kas tās par lietām'?" Ķēves dēls vai pārbrīnās, "es iešu labu ar ļaunu atmaksāt!"

Bet ķēve tikai skubina: "Cērt, cērt, ko kavējies, ja gribi mani pestīt!"

Neko darīt - cirtīs arī. Un kā nu nocērt --- vai tie nav silti brīnumi? Ķēve pārvēršas par skaistu princesi, patencinādama: , Labi, ka klausīji man! nu esmu atpestīta, jo pils kungs, mani zagdams, nobūra mani un ieslodzīja savā stallī. Esmu ķēniņa meita."

Un nu Ķēvesdēls pārveda princesi pie tēva un atdeva viņam meitu. Bet princeses tēvs sacīja: "Tāpēc ka esi izglābis manu bērnu no nezaņķa, es tev viņu atdošu par sievu - tu būsi mans pēcnācējs."