3. A. 303. 300. 30lA. 513A. Lauris Bikstos. LP, VI, 115, 2b. AŠ, II, 92c.

Vienam ķēniņam nebijuši bērni. Viņš sadusmojies uz ķēniņieni, uzcēlis sārtu un teicis, 1ai vedot ķēniņieni dedzināt. Labi. Veduši. Bet pār upi ejot, zelta zivtiņa izlēkusi, teikdama: "Izvāri mani, apēdi mani, tad dēlu piedzīvosi."

Paņēmuši zivtiņu un veduši ķēniņieni atpakaļ.

[Zivi devuši ķēkšai vārīt. Ķēkša nokasījusi zvīņas, izmetusi ārā, bet tās ielaizījusi ķēve. Pati ķēkša, zivi vārīdama, arī drusku pasmeķējusi.]

No zivs nu piedzimuši trīs dēli: ķēniņienei, ķēkšai un ķēvei. Ķēves dēls esot bijis ar zelta matiem; arī gudrāks un stiprāks par tiem diviem bijis.

Vēlāk, pasaulē iedami, viņi nonākuši vienā pilī, kur ķēves dēls, Zeltmatis, uz tilta pārvarējis velnus. Ar beidzamo velnu cīnīdamies, viņš pilī nolicis savu kakla drānu. No drānas tecējušas asinis un abi pusbrāļi, to redzēdami, skrējuši palīgā.

Otrā dienā Zeltmatis jājis ar pusbrāļiem prom ; bet ceļā atminējies, ka aizmirsis savus cimdus pilī. Pusbrāļi pagaidījuši un šis jājis atpakaļ. Iegājis pilī paslēpus un dzirdējis, ka velnu meitas ar velnu māti runājušas trīs brāļus ceļā maitāt. Viena palikšot par treknu āboliņu lauku. ,Ja brāļi zirgus āboliņā ēdināšot, tad viņas piekļūšot un atriebšoties par tēvu nāvi. Otra atkal palikšot par dzidru avotu. Ja avotā zirgus dzirdināšot, tad šīs atriebšoties. Bet velnu māte solījusies brāļus dzīvus norīt. Zeltmatis to noklausījies, paņēmis cimdus un steidzies pusbrāļiem pakaļ izteikt, kas nu gaidāms.

Ja nu tā, pa tādam gabalam, gadījies treknais āboliņš. Bet Zeltmatis uzcirtis ar zobinu krustu āboliņa laukam, tas palicis par vecu kūlu.

Pa gabalam gadījies avots. Tam arī uzcirtis krustu - palicis par dumbru. Bet nu velnu māte uzbrukusi, nolikusi vienu lūpu pie zemes, otru pie debesim un gaidījusi jājējus taisni rīklē iejājam. Bet Zeltmatis iemetis šai darvas mucu rīklē. Šī norijusi klunks! un lielījusies, ka jau vienu apēdusi. Tā viņš iemetis trīs darvas mucas un velnu māti piekrāpis. Nu jājuši tālāk, gadījusies smēde. Iegājuši smēdē - dzird : velnu māte vēl poš pakaļ. Atskrien pie smēdes, atkal noliek vienu lūpu pie zemes, otru pie smēdes palodes

un gaida šos iznākam. Bet Zeltmatis nodedzinājis savu dzelzs nūju 30 birkavu smagu un karstu iegrūdis velnu mātei rīklē. Šī atlaidusies un nezin, kur palikusi.

Nu jājuši tālāk un uzjājuši vecu pili, kur apmetušies. Šinī pilī divi pusbrāļi iet medīt, trešais paliek ēst vārīt.

[Ienāk mazs vīriņš ar gaŗu bārzdu un vienu dienu sapeŗ vienu pusbrāli, otru dienu otru. Trešā dienā Zeltmatis paliek mājā ēdienu vārīt, abi pusbrāļi aiziet medīt. Mazais vīriņš grib pērt arī Zeltmati, bet šis saņem vīriņu cieti un iedzen viņa bārzdu ar vadzi kokā. Vīriņš aizbēg ar visu koku. un noslēpjas kādā alā.]

'Tur Zeltmatis ielaižas apakšzemē, izpestī ķēniņa meitu un pats vēlāk iztiek laukā ar ērglieni. Bet pusbrāļi tamēr pārveduši meitu pie tēva, ķēnipa.

Bet virszemē atka1 ticis, Zeltmatis ķēniņa pili - tā ķēniņa, kam tā izpestītā meita piederējusi - nevar vis tik ātri atrast, ilgi maldās. Un maldoties viņš vienā vietā ieraudzījis Dzēsēju. Dzēsējs stāvējis dīķī un tikai lējis lielai lielai ugunij virsū, gribējis apdzēst. Bet Zeltmatis uzsaucis Dzēsējam: "Nāc man labāk līdz!" un šis gājis arī.

Gabalu tālāk ieraudzījis lielu vīru jājam ar pātagu rokā. Tas bijis Pliušķināiājs. Kad Pliušķinātājs pliušķinājis savu pātagu, tad visas malas nodrebējušas un nezvēri, tie niknākie, aizbēguši. Zeltmatis uzaicinājis arī šo biedros un šis jājis arī 1abprāt 1īdz.

Gabalu tālāk saticis Bāzēju ar pauniņu. Tai pauniņā varējis visu pasauli sabāzt. Arī Bāzējs gājis Zeltmatim līdz. Gabalu tālāk saticis Klājēju ar lielu apsegu. 'Tas varējis ar savu apsegu visu pasauli apklāt. Arī Klājējs gājis Zeltmatim līdz.

Gājuši, gājuši visi pieci - beidzot atraduši to ķēniņu, kam to meitu apakšzemē glābis. Bet ķēniņš neticējis, ka šis tas glābējs. Un kad nu vēl daudz tur uzplijies, tad ķēniņš sadusmojies un laidis visus savus zvērus no pagraba šim virsū. Tomēr Pliušķinātājs tikai drusku papliušķinājis pātagu, zvēri aizgājuši klupdami, krizdami. Prasījis atkal meitu. Ķēniņš teicis: "Ja tu vari visu manu mantu maisā sabāzt, tad varbūt meitu došu."

Labi. Bāzējs sācis bāzt un sabāzis visu ķēniņa mantu savā paunā. Prasījis atkal meitu. Ķēniņš teicis: "Ja tu vari pārsegt visus manus laukus, tad, varbūt, meitu došu."

Labi. Klājējs sācis klāt un apklājis ar savu apsegu visus ķēniņa laukus. Prasījis atkal meitu. Ķēniņš teicis: "Ja tu vari manā šķūnī nakti pārgulēt, tad tiešām meitu atdošu."

Labi. Iegājis šķūnī gulēt. Bet ko ķēniņš dara? Pielaidis šķūnim uguni, lai Zeltmatis sadegtu. Tomēr Dzēsējs izglābis, iebridis dīķī un tikai lējis ūdeni ugunī. Uguns aprijusi gan šķūni, bet Zeltmatis apakš ūdens strūkles palicis sveiks un vesels.

Nu ķēniņš atdevis Zeltmatim savu meitu.