Ķēves dēls Kurbads.
1. A. 303. 300. A. Kreicbergs Dzirciemā. LP, VI, 115, 18a.
Reiz dzīvoja labi pavecs kungs. Viņam nebija neviena bērna un viņa vecais, nespēcīgais sulainis arī gribēja atstāties. Tad kungs sulainim sacīja: "Paliec man dēla vietā!"
"Vai, kungs, kā es, vecs vīrs, vairs varu dēla vietā palikt? Ja gribat dēlu, tad ieliekat tīklu dīķī. Rītu tur būs iekšā viena zivs, un, kas šo zivi ēdīs, tam būs dēls."
Kungs nu lika vakarā ielaist tiklu dīķī un otrā rītā izvilka vienu zivi, ko meitai tūlin pavēlēja izvārīt cienmātei. Labi Meita izgāja ārā, nokasīja zivij zvīņas un uzlika vārīt. Bet tamēr iznāca no zirgu staļļa vecā ķēve un uzēda zvīņas; meita atkal zivi izvārījusi, ielēja bļodā, apņēma ar pirkstu gar bļodas malu, nolaizīja un tad ienesa ēdienu cienmātei.
Otrā rītā bija muižā trīs jaunas radības: ķēvei bija dēls, ēstvārītājai meitai dēls un cienmātei arī dēls.
Bet no visiem jaunkundziņiem pārākais bija ķēves dēls Kormats, tas bija stip,rs, gudrs un izveicīgs.
Divdesmito gadu sasnieguši, visi trīs aizjāja. Ēstvārītājas un cienmātes dēli ņēma melnus jājamos ērzeļus; Kormats jāja ar savu pašu māti. Jāja. jāja - aizjāja pie lielas, smukas .pils un palika par nakti; bet vienam no viņiem bija jāstāv pie tilta uz vakti un ēstvārītājas dēls aizgāja pirmais.
Kēve turpretim sacīja savam dēlam,: "Glābies tu šonakt pats sevi un glābi arī savus brāļus, jo ap pusnakti nāks viens no šīs
pils īpašniekiem mājā. Nocērt tam labo ausi, tad viņš būs pa, galam."
Kormats ap pulksten 11. aizgāja uz tiltu un atrada, ka ēstvārītājas dēls bija iesnaudies cieti jo cieti. Patlaban nāca vīrs ar sudraba bruņām. Kormats tam metās virsū, nocirta papriekšu labo ausi un tad nokava pavisam.
To padarījis, Kormats gāja atpakaļ uz pili un gulēja līdz rītam.. Bet rītā pārnāca ēstvārītājas dēls, brīnīdamies, ka viens nokauts. vīrs sudraba bruņās guļot uz tilta.
Otrā naktī cienmātes dēls gāja tiltu apsargāt. Bet ķēve sacīja savam dēlam: "Šonakt nāks vīrs zelta bruņās, tādēļ turies, cik vari! Ja tu viņu nenokausi, tad viņš apkaus jūs visus. Tomēr nebēdā neko! Kaujoties iesaucies tikai: "Bārdul!" tad viņš paskatīsies atpakaļ un tu pārvarēsi to."
Tumsai metoties, Kormats atkal aizgāja uz tiltu un atrada cienmātes dēlu snaužam. Bet tālumā Kormats irledzēja kautko spožu atspīdam. Spīdums nāca arvienu tuvāki, kamēr drīzumā viss tilts atspīdēja: tas bija svešnieks zelta bruņās. Kormats sāka sisties ar to; bet zelta bruņas tikai noskanēja vien un Kormata zobins ik uz sitiena atsprāga atpakaļ. Jau Kormats sāka nokust un domāja:
Labi vairs nebūs!" Te atminējās iesaukties: "Bārdul!" Pretinieks tā vārda pēc tūlin sabijās, paskatīdamies atpakaļ; bet Konmats tai pašā brīdī cirta šim pa kaklu, ka galva kā kamols aizvēlās projām. Nu Kormats pārgāja pilī gulēt. Rītā pārnāca cienmātes dēls brīnīdamies, ka nekā neesot redzējis. Kormats to neticēja un aizgāja uz tiltu nokauto skatīties. Izskatījās visas malas; bet brīnumi, tavi brīnumi! Neatrada nakautā miesas, it nekur arī ne.
Trešo nakti Kormatam pašam bija jāiet tilts apsargāt. Baltā ķēve sacīja: "Tagad, dēls, nāks dimanta vīrs; tas tev būs negants pretinieks - dimanta bruņas nekad nepārcirtīsi; bet viens padoms ir: noliec uz tilta staba glāzi ūdens, tad uzvarēsi.
Labi. Drīzi arī nāca dimanta vīrs, saukdams: "Tu, mana svaiņa un brāļa nokavējs, šonakt iesi viņiem pakaļ!"
Un nu abi krita kopā. Kormats gan sita, gan gaiņājās, bet nelīdzēja nekā - Kormatam asiņainam bija jāpakrīt gar zemi. Tomēr kā par laimi pretinieks ieraudzīja staba galā ūdeni noliktu un steidzās dzert. Bet dzeŗot galva atliecās atpakaļ un bruņu cepure no palieciena nokrita zemē. Tagad Kormats aši paķēra cepuri un nu metās atkal abi kopā; bet pa pliko galvu cērtot, Kormats uzvarēja dimanta vīru un nokava.
Bet nu viņš domāja: "Ko es iešu uz pili? Jārauga labāk noskatīties, vai kāds atkal nenāks nokautā miesas paņemt."
Labi. Sāka gaidīt. Tomēr izgaidījās, traks palikdams, kamēr vien acis vaļā. - nenāk un nenāk neviens pats miesas ņemt.
Ko nu darīs? Viņš tīšām aiztaisīja acis un iz1ikās aizsnaudies. Ja, un tā tūlin baltās drānās trīs princeses ar gariem zelta matiem klāt un raudādamas paglabāja nokautā miesas upes viļņos.
Rītā Kormats pārgāja pilī un nesacīja tiem ne vārda.
Pret vakaru Kormata māte, baltā ķēve, teica savam dēlam: "Šonakt vēl
varat mierīgi pārgulēt šinī pilī, bet rītu taisāties ceļā!" Guļamā laikā tie divi
drīzi aizmiga, bet Kormatam miegs nebija ne prātā.
Un kas ir? Pret pusnakti ienāca mazs, mazs vīriņš ar veseri, kaltu un slotiņu rokā, pielīda lēnām pie sienas, atkala vienā stūrī caurumu, atvēra durvis un izlaida vienu sievišķi tīrā sudrabā. Tā paklanījās: "Labrīt! tētiņ!"
" Labrīt! labrīt! meitiņ," šis saņēma un atkala vēl divas durvis, pa kuŗām izlaida vienu sievišķi zeltā, otru dimantā un tāpat kā ar pirmo sadevās dievpalīgus.
To padarījis, vecais, mazais vīriņš sacīja visām trim meitām: "Tiem, kas jūsu vīrus apkava, rītu klāsies nelabi. Pa vienu ceļu tikai viņi vēl var izbēgt, bet. ir tur tos nelaime raus. Tur gadīsies avots, un no avota dzerdami, tie nomirs. Tālāk būs karstā dienā kupla liepa, kuŗas paēnā tie paliks par maniem vergiem. Vēl tālāk pajumts ar ēdieniem un dzērieniem. Viņi ies pajumtā atpūsties, jo būs briesmīgs negaiss; bet es dzīšos pakal čūskas izskatā un tur panākšu."
Rītā šie trīs katrs sēdās savā zirgā un aizjāja. Drīzi gadījās avots - tie divi gribēja tūdaļ dzert; bet Kormats cirta avotam ar zobinu un pārvērta ūdeni par asinim. Jāja tālāk, karsta saule briesmīgi dedzināja un tāda kupla liepa turpat bija redzama. Šie divi par varu gribēja ēnā atdusēties; bet Kormats papriekšu pasteidzās liepai saules pusē un kokā iecirta krustu. Liepa tūdaļ pārvērtās par pelnu kopiņu. Jāja tālāk, sacēlās briesmīgs negaiss un kā par laimi ieraudzīja ēku. Šie divi tūlin iekšā mukt: bet Kormats uzcirta stenderei krustu un ēka pārvērtās ugunī. Bet nu turpat aiz muguras ieraudzīja čūsku, kas dzīvas ugunis spļaudīja. Tomēr čūska nepaguva aiztikt, jo šie bija jau pārkļuvuši robežai. Un līdz šie pār robežu, tā čūska tūlin palika atkal par mazo vīriņu. Bet Kormats vīriņu nosita un tad visi trīs devās atpakaļ uz pili. Aizjāja tur - redz: visur radusies dzīvība; kur agrāk bijuši nosūnējuši stabi, tur tagad cilvēki un tās trīs princeses iznāca pretim, sacīdamas: viņas pateicoties, ka šis no velnu nagiem tās izglābis, jo vecais vīriņš esat nokavis šīs pils ķēniņu un viņas spiedis velna dēlus precēt.
Tad Kormats palika pilī par ķēniņu un katrs brālis apņēma vienu no tām princesēm par sievu.