2. A. 303. 301A. 1000. 570. 1007. 1003. 1088. 1063. 1072, 1052, 1006, 1115, 1120, 1133, A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, I, l. AŠ, II, 92d. Vācu valodā tulkota V. von Andrejanoff, Lettische Mārchen, 1. un M. Boehm, Lettisch-litauische Marchen, 1.

Viņos laikos dzīvoja saimnieks, kam nebija bērnu. Saimnieks vēl neko tamdēļ neguģējās, bet saimniece varēja dienu mūžu nogremsties, nobēdāties. Un kad nu vēl par nelaimi pēc septiņiem gadiem saimnieks nomira, tad saimnieces bēdām vairs nebija gala.

"Kaut nu arī vīrs miris - jāpacieš; bet ja tik man bērniņš būtu, ko pačunčināt."

Te atraitne kādu dienu izdzird, ka pilsētā nabags vīrs, šauras pārtikas labad, nodomājis no saviem deviņiem bērniem vienu atdot citam audzināt. Saimniece uz pēdām liek kumeļu aizjūgt un brauc uz pilsētu. Tomēr kā neiet, tā neiet: vīrs patlaban aizdevis jau bērnu.

"Kad tu izčibētu!" puisis iesaucās, "izbraukājāmies par velti, "

saimniece. Saimniece savās nedienās neatbild ne pušplēsta vārdiņa. Atpakaļ laižot braucēji ierauga netālu no mājām pār upi

braukdami, lielu zivi uz krastu izlecam. Zivs tā ķeparājās, it kā nespētu atpakaļ tikt. Puisis knaši izlec no ratiem un domā zivi noķert, bet zivs atlec ūdenī atpakaļ sacīdama: "Lai nāk pate saimniece, tad ļaušos!"

Ies saimniece, ja: zivs atkal izlec uz krastu un nu saka: "Klausies, saimniece, paņem mani, nokauji, izvāri un apēdi, tad kaimiņa dēlu dos: tik pieraugi, ka neviens cits no manis ne kumosa nebaudītu!"

Saimniece tā dara, piesacīdama meitai, lai no zivs viruma un gaļas nebaudītu. Bet meita tev klausīs. Esot taču jāzin, kā pa sāli, un vai tad gan citām dienām saimniece katrreiz nākuse pavārnīcu laizīt. Ko tur tikdaudz: nokniebj kumosu no zivs - labs, pavardā pie pavārnīcas -- labs; zvīņas, ķidas turpretim pavarda malā labi neizskatās, tās pa durvim ārā mēslenīcā. Bet ķēve, sētsvidū cauru dienu tik mauru grauzdama, iečāpo mēslenīcā un apēd zvīņas, apēd ķidas.

Ko tur arī teikt, kur bads, tur pat ķidas gardas! Saimnieks miris -- tā nav, puiša cauru dienu arī neredz mājās : nabaga ķēvītes vēderam svētdiena, kurkst vien.

Bet kas nu notika nākošā naktī? Nākošā naktī saimniecei piedzimst dēls, meitai piedzimst dēls un ķēvei arī dēls. Ļaudis iesauca ķēves dēlu par Kurbadu.

Zēni visi trīs uzaug kopā; tik Kurbads par abiem drošāks, dūšīgāks. Viņa mīļākais ēdiens ir riekstu kodoli, dzēriens ķēves

piens un mīļākā guļas vieta uz mūrīša pie krāsns. Piektajā gadā Kurbads, pa mežu lēkādams, jau negriež ceļa mazākiem kociņiem, sestajā gadā nav vairs neviens koks pa lielu un septītajā tas nebaidās ne no vilka, ne no lāča.

Tā nu Kurbads pēc gadiem pieaug par tik lielu stiprinieku, ka visi māju darbi tam - pat tie visgrūtākie - tīri nekas. Sviedrus uz pieres, kā citiem cilvēkiem, viņš vēl nav dabūjis redzēt. Tam iekrīt prātā kautkādu vērīgāku darbu uzsākt, mazākais tādu. kur dabūt sviedrus noslaucīt.

Kādu dienu stiprinieks saka abiem pusbrāļiem, saimnieces dēlam un meitas dēlam, ka vakarā nodomājis jauno istabu iztīrīt. Šo jauno dzīvojamo ēku bija uzcēlis nelaiķa saimnieks, bet viena liga: saimnieks nodomājis, kā šodien ievadāties, bet jaunais, kā vakar jau priekšā. Nelīdzēja nekas, dzīvot tur nebija iespējams un ļaunos izķuidīt ne tik. Pusbrāļi gan pretojās, ka pa trim nebūšot taču iespēt to, ko visi mājinieki nepaspējuši kopā; bet Kurbads atbild: "Tas, kas vārīts un cepts, tas tai gudrībā nevar nākt, kā tas, kas zaļš apēsts."

Beidzot pusbrāļi arī paklausa un iet uz apsēsto istabu līdz. Tumsai metoties, istabas sienu šķirbās sāk kukainīši, mušas, šitā runāt: "Nu redzēs gan, vai šie neizspruks kā spaļi laukā! Lai tik mūsu trīsgalvju kungs tiks pār upes tiltu pāri."

Kurbads šo sarunu dzird, bet pusbrāļi ne. Priekš pusnakts Kurbads saka uz meitas dēlu: "Tu esi tas vājākais no mums, paņemi savu zobinu un ej upes tiltu sargāt. Tur nāks milzis trijām galvām,, nelaid viņu pāri. Šis par tiem citiem milžiem tas vājākais, tādēļ izdaries tu ar to!"

Bet meitas dēls strupi atbild: "Man nekādas daļas! manis dēļ lai tur nāk, kas nākdams!"

"Nu, ja tu baidies, tad man pašam jāiet. To nevar darīt, pār tiltu nevar laist, citādi viņš spēkā. Bet drošības labad, nolikšu te uz logu ūdens kausu: ja viņā ronas piens, tad man cīnoties labi klājas, bet ja asinis, tad skrieniet pie manas mātes, 1ai tā nāktu palīgā. Esiet modri, nepiemirstiet, kā noteicu!"

Kurbads nu apjož zobinu, aiziet upmalē, nosēžas tilta priekšā un gaida. Līdz pusnaktij viss klusu, tik vardes upē, mežazosis gaisā un bezdelīgas patiltē savā starpā sarunājas. Vienas upē sauc: "Kurbads! Kurbads!" otras gaisā: "Aizdzīs! aizdzīs!" un trešās patiltē: "Lielam milzim trijas galvas, visas čorks!"

Te pašā pusnaktī dzird, ka nāk milža ziņu nesēji: suns kvelkdams pa laukiem un vanags svelpdams pa gaisu. Kurbads atjož savu zobinu, pieceļas un tura zobinu tiltam priekšā. Visa zeme nodimd, milzis trijām galvām klāt, bet atduŗas pret Kurbada zobinu un paliek kā pret sienu. Gan milzis sauc: "Kurbad, maitas gabals, laid mani pāri!" Bet Kurbads tura zobinu, kā turēdams un atbild: "Nelaidīšu!"

Trīs reiz milzis uzaicina savu pretinieku, lai atkāptos, bet, kad tomēr neko nelīdz, tad dusmīgi Kurbadam uzsauc: "Pūt klajumā, lai redzu, cik naudas vari no patiltes, mana naudas maka, izpūst!"

Kurbads pūš un nopūš veselu siekavietu ar zelta naudu; trijgalvis turpretim tik pussietkavitetu ar kapara. To redzot, milzis jau grib atpakaļ iet, bet Kurbads nelaiž, lai salasa viņam naudu. Milzis neklausa. Nu, kad neklausa, tad jāiet cīkstoties zobiņiem. Tas tik bija cīniņš: tilts nodrebēja, zeme dimdēja, zobini džintkstēja, bet milža galvas, beidzot no rumpja krizdamas, žļakstēt žļakstēja,

No uzvaras priekiem Kurbads sadzīvo līksmi ar saviem pusbrāļiem līdz otram vakaram. Krēslai metoties, tie atstāj priekus un steidzas uz istabu. Te istabas sienu šķirbās kukainīši, mušas runā: "Nu, pagaidi, trijgalvi gan pārspēji., bet ko ,iesāksi ar sešgalvi?"

Kurbads šo sarunu dzird, pusbrāļi ne. Priekš pusnakts Kurbads saka uz saimnieces dēlu: "Ej šonakt tiltu sargāt!" Bet šim tāpat bail, kā otram un tādēļ atbild: "Kas man daļas, manis dēļ lai nāk, kas nākdams!"

"Nu, ja abi esat bailīgi, tad man atkal pašam jāiet. To nevar darīt, pār tiltu tik laist ne, citādi viņš spēkā. Drošības labad nolikšu ūdens kausu: ja viņā ronas piens, tad labi, ja asinis, tad skrieniet pēc mātes."

Kurbads aiziet upmalē. Viss klusu, tik vardes kurkšķ : "Kurbads! Kurbads!" mežazosis klaigā: ,.Aizdzīs, aizdzīs!" un bezdelīgas patiltē čivina: "Lielam milzim sešas galvas, visas čorks!"

Te pašā pusnaktī dzird, ka nāk milža ziņu nesēji: suns kvelkdams pa laukiem un vana:gs svelpdams pa gaisu. Kurbads pieceļas un aizliek zobinu tiltam priekšā. Nāk milzis sešām galvām, zeme dimd, bet nekur tikt, zobins priekšā. Gan milzis bļauj: "Kurbad, maitas gabals, laid mani pāri!" Bet Kurbads tura zobinu kā turēdams un atbild: "Nelaidīšu ne par ko!" Trīs neiz milzis uzaicina savu pretinieku, lai atkāpjas, bet, kad neko tomēr nelīdz, tad beidzot Kurbadam uzsauc: "Pūt klajumā, lai redzu, cik naudas vari no patiltes, mana naudas maka, izpūst!"

Kurbads pūš un nopūš veselu pūravietu ar zelta naudu; sešgalvis turpretim tik puspūrvietu ar kapara. To redzot, milzis grib jau atpakaļ iet, bet Kurbads nelaiž, lai salasot viņam naudu. Milzis nelasa. Nu, kad neklausa, tad jāiet zobiniem cīkstoties. Tas tik nu bija cīniņš : tilts nodrebēja, zeme dimdēja, zobini džinkstēja, bet milža galvas, beidzot no rumpja krizdamas, žļakstēt ž[akstēja.

Nu Kurbads pāriet līksms mājā, bet tūlīt liekas arī gulēt, 1ai stiprinātos uz rītdienas cīņu.

Trešā vakarā istabas sienu šķirbās kukainīši, mušas, ļoti nemierīgi triec: "Kad tu izčibētu! tas divus taču pārspējis. Nu, lai nu lai, ar mūsu devingalvi tāds knēvelis nu gan neiesāks:"

Kurbads šo sarunu dzird, pusbrāļi ne. Viņš noliek ūdens kausu uz loga, pateic stingri, stingri pusbrāļiem, lai šonakt kausu no acim neizlaiž, un tad steidzas pie tilta. Viss tāpat klusu, kā citiem vakariem, tik vardes nemitoši kurkšķ: "Kurbads! Kurbads!" mežazosis klaigā: "Aizdzīs, aizdzīs!" un bezdelīgas sadegdamas čivina: "Deviņgalvim galvu galvas, šonakt visas čorks!"

Te ap pašu pusnakti dzird, ka nāk milža ziņu nesēji: deviņi suņi kvelkdami pa laukiem, deviņi vanagi svelpdami pa gaisu. Kurbads nostājas tilta vidū. Milzis pienāk un uzbļauj : "Kurbad, maitas gabals, laid mani pāri!" Kurbads atbild: "Ko nu, ķekargalva, vaiksties, ko dziedi, nāc spēkoties!"

Labi. Kurbads cērt, cik jaudas. Nokrīt jau viena galva, bet tūlīt trīs galvas ataug vietā; nokrīt otra galva - trīs vietā; nokrīt trešā galva -- trīs vietā. Redzēdams, ka tā galā netiks, tas atsviež zobinu un ieķeras kailām rokām milzim sprandā. Tomēr milzis uz pirmo ķērienu iedzen pretinieku līdz ceļiem zemē un otrreiz līdz padusēm. Kurbads, to redzēdams, saka: "Visi kaŗotāji brītiņu atpūšas, atpūtīsimies arī mēs." Labi. Milzis apsēžas, atpūšas; bet Kurbadam tik rūp mātes palīdzība.

Ja nu, vai māte zin nākt, kad pusbrāļi aiz miega bada ne kausa redz, ne ziņas laiž. Viņš norauj pastalu no kājas un sviež taisni istabas logā, kur brāļi iemiguši. Šie atmožas, paskatās : kauss asinim pilns. Nu skrien, kā sadeguši, ar ziņu pie ķēves, un ši viens divi Kurbadam palīgā. Tagad gāja smagi: kuŗu galvu dēls nocirta, tur māte spēra tik stipri, ka baltas dzirksteles šķīda, un nocirsto vietu izdedzināja, tā ka jaunas galvas vairs nespēja pieaugt. Maz acumirkļos milzis guļ kā bluķis.

Pēc cīniņa Kurbads iet iztīrītā istabā pārgulēt. Miegs taču tik ātri neuzbāžas un gulētājs sadzird, ko sienu šķirbās mušas, kukainīši pārrunā: "Tāds negantnieks, apkava mūsu vīrus! Lai nu vīrus apkava, Lai, bet nokauto sievas, raganas, atriebsies tiem knauķiem. Kad viņi rītu visi trīs ies pa ceļu, tad tu, trīsgalvja sieva, paliksi par gultiņu. Gultiņu ieraugot, tam vienam uzies tāds miegs, ka tūlīt iegulsies, un tad, zināms, tas mūsu nagos. Tu, sešgalvja sieva, paliksi par avotiņu, jo avotiņu ieraugot, tas otrs tūlīt būs gauži noslāpis, viņš dzens, bet tad, zināms, tas mūsu nagos. Bet deviņgalvja sieva paliks gan par čūsku, gan sumpurni un māksies tikmēr tam stiprajam negantniekam virsū, kamēr vīru atriebs."

No rīta Kurbads atdod sapūsto naudu mātēm, lai tām būtu pārtikas papilnam, un tad dodas ar abiem pusbrāļiem ceļā. Ceļmalā tas ierauga jauku gultiņu. Meitas dēlam tūlīt uznāk tik salds miegs, ka nemaz atturāms no gulēt iešanas. Bet Kurbads to neatļauj. Viņš atjož zobinu un pārcērt krustu pār gultiņu. Gultas vietā paliek tik asiņu peļķe un miegs arī pagalam.

Tālāk iedami, ierauga dzidru avotiņu. Saimnieces dēlam tūlīt tādas slāpes, ka par varu pie avotiņa dzert. Kurbads to neatļauj. Viņš atjož zobinu un pārcērt krustu pār avotu. Avota vietā paliek asiņu peļķe un slāpes arī tūdaļ pagalam.

Pēc triju dienu gājuma pusbrāli nonāk svešā, svešā zemē, kur valdniekam trīs meitas, kamēr pirtī mazgājušās, nozadzis velns. Valdnieks apsolījis jaunāko meitu un valdību tam atdot, kas spēšot viņas atrast. Kurbads tūlīt piedāvājas par meklētāju.

Pusbrāļi grib iet pa pasauli meklēt, bet Kurbads saka: "Ne tā, kur zudušas, tur jāiesāk meklēt: pirtī zudušas, pirtī jāiesāk." Vakarā Kurbads paņem vāli, zobinu, putraimus un katlu.

Pirtī tas iekuŗ uguni un vāra putru; pusbrāļi nevar tik ilgi sagaidīt, ti;e aizmieg. Ap pusnakti sāk nirts durvis cīkstēt. Velns ielien pirtī un beŗ pelnus putrā. Bet Kurbads noķer velnu, iever durvīs un tik mietē (veķē) ar vāli pa muguru. Velns sāpēs apsola visu ko dot: došot tādu stabulīti, kuŗu papūšot, desmit mazi rūķīši no zemes izlīdīšot un katru darbu iespēšot. Kurbads paņem gan stabulīti, bet mietē no jauna, kamēr teikšot, kur trīs meitas iegrūdis. Velns, redzēdams, ka nieki būs, sāk beigās stāstīt: "Tur viņa lauka galā ir purvs. Purva vidū uz roziņas liels, liels akmens. Ja akmeni noveltu, tad ietiktu dziļā, dziļā apakšzemes caurumā. Pa šo caurumu jālaižas lejup, tur meitas būs."

Kurbadam ar tām ziņām pietiek. Viņš palaiž velnu, pamodina pusbrāļus un iet purvu meklēt. ,ja, itin pareizi: lauka ga1ā purvs, purva vidū roziņa un uz roziņas tik liels akmens kā siena kaudze. Kurbads piepūš vaigus un ieveļ akmeni purvā, kā nočūkst vien. Bet ko nu? Kā tiksi pa caurumu lejā? Te tam iešaujas prātā stabulīti papūst. Kā pūtis labi stipri, tā desmit rūķīši klāt. Ko pavēlot?

"Pavēlu tik gaŗu virvi atnest, ka varu šā cauruma dibenu sasniegt. Viens, divi - rūķīši ar virvi klāt. Kurbads nu iesien meitas dēlu virvē un laidīs iekšā, bet šis, ne līdzi pusei aizticis, bļauj, lai velkot augšā, esot bail. Tāpat izgājis arī saimnieces dēlam. Nu Kurbads laidīsies pats lejup. Bet, lai pusbrāļiem nebūtu purvā jāmirst, tad piekodina rūķīšiem uzcelt šiem abiem istabu un ap

gādāt ēdienu. Acumirklī baļķi savilkti, spāres uzceltas, jumts apjumts un galds istabas vidū klāts. Rūķīši pazūd un Kurbads ar savu vāli nolaižas apakšzemē. Pusceļā velns jau rēgojas savam viņdienas pērējam pretim sacīdams: "Laidies, tu laidies, gan es tevi notriekšu!"

Bet Kurbads vēl nedabūja ne vāles pacelt, kad velns, zvejamo pamanījis, pazūd, Beidzot virve atsniedz cauruma dibenu un atduŗas lielā klajumā. Klajumam otrā malā redz māju un dūmus. Kurbads nu sukā iet, kamēr sasniedz māju. Šī māja paša velna miteklis. Iekšā trīs pavāri vāra patlaban lielā katlā velnam pusdienu. Ieraudzījuši svešnieku, pavāri it kā iztrūkušies vaicā: "Vai, kur tad tu esi iekūlies? Pārnāks mūsu kungs, tas tevi ar vienu pirkstiņu notrieks!"

"Eita, sēnalu ,zaķi, eita!" Kurbads atbild un nosēžas katlam blakus. Tomēr pavāri viņu pierunā, lai labāk paslēpjoties aizkrāsnē, jo citādi varot arī viņiem nelabi klāties, tādēļ ka svešnieku ielaiduši. Kurbads paklausa.

Necik ilgi, te velns arī pārnāk un sāk tūlīt ošņāt, prašināt, kas tā par tādu svešu smaku tik esot. Pavāri izmelojas, ka nule pat vārna pāri skrējuse. Šis arī apmierinās un iet pie katla raudzīt, kāds ēdiens pa sāli, vai labs. Tikko nu velns pieliec galvu pie pavārnīcas, te Kurbads no aizkrāsnes ārā un zveļ ar zobinu tā pa galvu, ka galva un rumpis katlā iekšā. Kamēr velns nu vārās, tikmēr pavāriem jāizstāsta par pazudušām meitām. Šie pateic, ka viena dzīvojot sudraba pilī un piederējuse tam, kuru nule pat nokavis, otra dzīvojot zelta pilī un piederot trijgalvim.;- trešā jaunākā, dzīvojot dimanta pilī un piederot sešgalvim. Kurbads, to izdzirdējis, piejož savu zobinu un dodas uz sudraba pili. No pils iznāk jauna meiča un sacērt rokas brīnīdamās : "Vai puisīt, kur tad tu esi iekūlies! Atnāks mans kakla kungs, tas tevi ar mazo pirkstiņu nositīs."

"Nu, nu, meitiņ, vai tad viņš tik briesmīgs nu ir? Labāk saki, tavs kungs jau beigts un es atnācu tevi atpestīt."

Meita, to dzirdot, nokrīt Kurbadam pie kājām un raud no prieka slimāk par mazu bērnu. Nu Kurbads labi apskatās sudraba pilī, paēd, padzeŗ un tad izprašina meitai šo un to par māsām. Viņa izstāsta, pamāca, kā tik jau labāki zin, un tad beidzot atnes savādu zāļu trauciņu, kuru viņas kakla kungs tai rītā uz loga aizmirsis. Trauciņā divējādas zāles: labajā pusē stipruma zāles un kreisajā nestipruma. Ja iedzeŗ no labās puses zālēm, tad spēka bez gala, ja no kreisās, tad spēka uz veselu gadu pagalam. Kurbads iedzeŗ no labās puses un nu tik stiprs, ka pašam brīnumi.

No rīta Kurbads steidzas uz otru velna mitekli, kam trijas galvas, un nokauj arī to. Nu jau divas māsas atpestītas. Trešo

dienu sešgalvim kārta. Tomēr te Kurbadam tā vairs neizdodas: sešgalvis ēdienu jau nosmeķējis, paēdis un patlaban aizgājis pie trešās māsas uz dimanta pili.

"Nu, nekas! Gan jau tur viņu dabūšu." Kurbads noņurd un steidzas uz pili.. Pilī zāļu trauciņš nolikts uz loga un sešgalvis guļ dienasvidu, ka kŗāc vien. Kurbads apgriež zāļu trauciņu otrādi: stipruma zāles uz kreiso pusi, nestipruma uz labo, un tad iet meklēt, ko jaunākā māsa labu dara. Atron arī skaistu meiču, bet pie beigām noskumušu. Svešnieku ieraugot, tā klusu brīnās: "Vai, puisīt, kur tu esi iekūlies! Uzcelsies mans kakla kungs, tas tevi ar mazo pirkstiņu notrieks."

"Nu, nu, tik stiprs jau nebūs. Labāk modini viņu augšā, lai varētu mans zobins neģēlim kukaiņu valstī rūmes ierādīt. Tur tādiem bendes maisiem esot saldāka izguļa nekā dimanta pilīs."

Kamēr šie tā runā, sešgalvis atmodies, pie kam gulta, uz otriem sāniem griežoties, tik dikti krakst, ka pat trešajā istabā ausis aizkrīt. Meita ietek pie sešgalvja un mierina, lai tik guļot. Bet šis ošņā, prašina, kas tā tik par svešu smaku. Meita iestāsta, ka pelīte nule pat pa grīdu tecējusi, lai tik guļot mierīgi. Sešgalvis tic un iemieg no jauna. Tagad Kurbads ilgāk negaida, atjož zobinu, atdara durvis un cērt tik sparīgi, ka trijas galvas uz reizi nost. Velns uzlec zibiņa ātrumā un grib stipruma zāles iedzert, bet stipruma vietā iedzeī' nestiprumu. Kurbads vēl nocērt tās trīs galvas un tad iedrāž rumpi ar galvām peļķes žurgā.

Jaunākā māsa apķeŗas Kurbadam gar kaklu, raud prieka asaras un nezin, kā pateikties. Bet Kurbads izskaidro īsi un strupi, ka neesot vis nācis tādēļ pestīt, lai pateicības dabūtu, bet tikai tādēļ, lai jaunākā nāktu pie viņa par sievu, un abas otras māsas pie pusbrāļiem, kuri virszemē pie cauruma palikuši.

"Nu, tad labi, paņemsim māsas un steigsimies pie tēva virszemē kāzas turēt. Jo, to tici droši, tik drīz, ka apkauto velnu radagabali saodīs, ko tu ar mūsu kakla kungiem esi izdarījis, tad tie tev kā siseni no visām pusēm uzmāksies."

"Labi, labi, steigsimies!"

Aiz vārtiem Kurbads vēl noskatās uz dimanta pili. Jaunākā māsa, to pamanīdama, prasa: "Ko, puisīt, tik žēli skaties

"Kaut jele par savu pūliņu dabūtu šo dimanta pili līdz."

"To varam lēti. Še mans vaiņags, apnes to trīs reizes ap pili, tad dimanta pils paliks par dimanta pautu."

Tā notiek. Viņš paņem dimanta pautu un tad steidzas pie viduvējās māsas uz zelta pili.

Aiz vārtiem Kurbads atkal skatās atpakaļ. Viduvējā māsa prasa: "Ko, puisīti, tik žēli skaties?"

"Kaut jele par savu pūliņu dabūtu šo zelta pili līdz!"

To varam lēti. Še mans vaiņags, apnes to trīs reiz ap pili, "

tad zelta pils paliks par zelta pautu."

Tā notiek. Tagad visi trīs steidzas uz sudraba pili pie trešās māsas.

Aiz vārtiem Kurbads atkal skatās atpakaļ. Vecākā māsa prasa: "Ko, puisīt, tik žēli skaties?"

"Kaut jele par savu pūliņu dabūtu ir šo sudraba pili līdz!"

"To varam lēti. Še mans vaiņags, apnes to trīs reiz ap pili, tad sudraba pils paliks par sudraba pautu."

Tā notiek. Tagad visi četri steidzas pie apakšzemes cauruma. lai uztiktu virszemē. Kurbads iesien virvē vecāko māsu un pakustina virvi, lai pusbrāļi vilktu augšā. Tie uzvelk vecāko māsu, uzvelk vidējo, uzvelk jaunāko un patlaban nolaiž virvi, lai ir Kurbadu uzvilktu.

Te milža sieva, ragana, par vilkaci pārvērtusies klāt: šņaks! virve pārkosta, tā noveļas žvāks! apakšzemē; turpretim lielais kaudžu akmens žļāks! izveļas no purva un apsedz caurumu. Beidzot nozūd ir rūķīšu taisītais namiņš un šie pieci vēl laimīgi, ka veselu ādu var uz mājām griezties.

Kurbads nu paliek apakšzemē. Nekā darīt! jāņem vāle, jājož zobins un jāiet padoms meklēt. Būtu vēl jele savas rūlīšu stabulītes atminējies, kas zin, vai tie neizlīdzētu. Bet tā jau iet: vajadzīgā brīdī esi kā aizgrūsts.

'Tā nu iet, iet, kamēr saiet mājiņu, kur durvju priekšā neredzīgs vecītis turpat sētas vidū lopus gana.

"Kāpēc tad te sētas priekšā lopus mērdēt? Tālāku ganības treknas jo treknas."

"Ja, ir gan treknas, bet tās pļavas pieder sumpurnim, nedrīkstu."

"Kur tad sumpurnis dzīvo, vai tagad mājā?"

"Acumirklī gan mājā nebūs; bet tas vienalga, ir tad nedrīkstu viņa pļavās ganīt, jo tur mežā sumpurnim pļavas sargs, varens putns."

"Vai tad tas tik briesmīgs ir?"

,.Nebūtu nemaz briesmīgs, bet - ko tur teikt? - vīrs pats spīlēs: ja nenosargā, sumpurnis atriebjas. Tā labi aizpērn sumpurņa putns man mazliet atvēl sava kunga pļavās paganīt, bet reče nu - sumpurnis klāt, izzīž man acis un nosit ar krusu tagad gadu no gada putnam bērnus. Sumpurnim gan esot zāļu trauciņš, kā acis atdabūt, tomēr, kā tiksi pie zālēm?"

"Sirmgalvi, gribu tevi no sumpurņa atsvabināt, ja tik tu zinātu man pateikt, kā no šīs apakšzemes laukā tikt."

"Ja tu sumpurni pārvarētu, tad sumpurņa putns aiz pateicības tevi aiznestu uz virszemi."

"Tā, tad labi! Laidi tūdaļ lopus viņa pļavās, lai tieku pie kaušanās." Lopi pļavās, sumpurnis klāt, dumpis gatavs. Kurbads grābj sumpurni aiz suņa rīkles, piesper ar kāju pie zemes un velē ar vāli tik briesmīgi, kamēr suņa gabals sāpēs pateic, kur veselības zāļu trauciņu nolicis. Kurbads pieduŗ sumpurni ar zobinu pie zemes, aiziet pēc zāļu trauciņa un aptraipa ar zālēm vecīša acis. Vecītis atdabū savu acu gaišumu. Bet par to laiku sumpurnis izrāvies no zobiņa asmeņa un krīt Kurbadam virsū. Kurbads liek vienreiz ar vāli -- nekas, liek otrreiz - nekas, tik pakrīt; liek trešreiz - sumpurnis nostirina kāju un atstiepjas. vecītis prieka pilns ved mudīgi vien savu glābēju pie putna ligzdas jo viņš zin, ka tagad putna bērniem kusa gaidāma. Noiet pie ligzdas: putnēni, kā labi tupeži, guļ ligzdā; bet vēl pliki. Kamēr šie tur skatās, nāk krusa šņākdama, kŗākdama. Bet Kurbads apsedz kailos putnēnus, kā varēdams, un izglābj no krusas sitieniem. Tikko krusa pāriet, sumpurņa putns arī pārskrien un nostājas zirga lielumā Kurbadam iepretim sacīdams: "Caur tevi nu vienreiz mani bērni pieaugs. Kā lai tevim atmaksāju?"

"Es citas maksas nevēlos, kā tikai virszemē tikt!"

"Labi, es tevi aiznesīšu. Bet ceļš tāls, jūŗa plata, ej tādēļ samedīt trīs apakšzemes vēršus un sakapā tos gabaliņos, jo kad uz ceļa knābļi atgriezīšu, tad iemetīsi man katrreiz pa gabalam."

Kurbads aiziet vēršus medīt. Ak tavus vēršus: maurojot vāle trīcēja un kārpoties zeme dārdēja. Tomēr Kuribads saķeŗ vienu aiz ragiem - nocērt ga1vu, saķeŗ otru - nocērt galvu, saķeŗ trešo -- nocērt galvu.

Otrā rītā Kurbads paņem vēršu gaļu, kāpj putnam mugurā un laiž pār jūŗu deviņas dienas un deviņas naktis. Devītā dienā var jau virszemes malu saredzēt. Te Kurbads apskatās: vēršu gaļa pagalam. Ko nu? Ja nav gaļas, tad putns nespēj nest. Nekā darīt! Kurbadam jāizgriež ar zobinu sev pašam kreisajai kājai ikri un jābaro ar tiem, kamēr sasniedz malu.

Pret vakaru Kurbads laimīgi pārnāk un atron savu līgaviņu un pusbrāļus, pie vecā valdnieka. Šie nu izstāsta savu notikumu ar virvi un Kurbads savu atgadījumu apakšzemē. Tā stāstot, tas atminas dimanta, zelta un sudraba pautus. Viņš paņem . no jaunākās māsas vaiņagu, apnes trīsreiz ap to vietu, kur nodomājis dimanta pili celt, nosviež dimanta pautu zemē - dimanta pils gatava. Tad paņem no viduvējās māsas vaiņagu, apnes trīsreiz apkārt, nosviež zelta pautu zemē - zelta pils gatava. Beidzot paņem no vecākās māsas vaiņagu., apnes trīsreiz apkārt, nosviež sudraba pautu zemē - sudraba pils gatava. Nu atdod saimnieces dēlam un viņa līgavai zelta pili, meitas dēlam un viņa līgavai sudraba pili un pats sevim un savai līgavai patura dimanta pili.

Pēc kāzām Kurbads domā mierīgi dzīvot savā pilī un no darbiem atpūsties. Tomēr raganas, laumas, nedod miera, ne dienu, ne nakti: te gan mīļie lopiņi maitāti, gan druvām kaitēts, gan pavalstnieki, apakšnieki vārdzināti. Kurbads noprot, ka te deviņgalvja ragana vainīga un apņemas savu valsti tīrīt. Paņēmis trīs birkavas sāls un trīs birkavas sālījuma uz pleciem, tas iet čūskai, raganai, pretim un domā tā: "Ja iebēršu sāli tai rīklē, tad tā skries ūdeni lakt; bet kamēr šī ūdeni laks, es tecēšu ātri, panākšu ūdens malā un tad nogalināšu."

Pēc triju dienu iešanas nāk pa gaisu čūska šņākdama, spārnus klabinādama, ar atplēstu rīkli. Kurbads nostājas un drāž trīs birkavas sāls rīklē. Šī nošķaudās vien un skrien uz jūŗu slāpes dzesēt. Kurbads steidzas pakaļ, bet vēl nevarēja jūŗu saredzēt, kad čūska salakusies laiž atpakaļ. Kurbads nostājas un drāž trīs birkavas sālījuma rīklē. Šī nošķaudās vien un skrien, tagad atkal citu ceļu ņemdama, uz jūŗu slāpes dzesēt. Kurbadam nozūd pēdas. Nu meklē, meklē, kamēr sasniedz jūrmalu, kur ierauga smēdi. Smēdē Debesskalējs kaļ. Šis dod Kurbadam padomu, ka kājām velti čūskai pakaļ doties. Viņš nokalšot tādu zirgu, ar kuŗu, kamēr linu sauja izdeg, varēšot trīsreiz pasaulei pāri tikt, pie kam tik ļoti jāsargājoties, ka jājējs atpakaļ neskatītos.

Kamēr Kurbads ar Debesskalēju sarunājas, tamēr čūska salakusies un laiž smēdei pāri. Šis gan paķeŗ karstas dzirksteles un sviež čūskai rīklē, bet apsvilina tik mēles galu.

Nu Dehesskalējs nokaļ zirgu tik spožu kā zvaigznes. Kurbads sēžas zirgam muguŗā un laižas čūskai pakaļ. Zirgs skrien vējam blakus pār jūŗu jūŗām, mežu mežiem. Te, k1au! kas tas? Troksnis aiz muguras nejauks: koki gāžas briks un braks! ūdens bango žvīks un žvāks! Kurbads paskatās atpakaļ, bet tai pašā acumirklī pērkoņi dūc, zibiņi šaudās un zirgs nozūd. Gan nu ļoti nožēlo, ka atpakaļ skatījies, aizmirsdams Debesskalēja noteikumu, gan arī tūdaļ noprot, ka trokšņotāji viņa paša ienaidnieki bijuši; tomēr izlieto vairs nesasmelsi.

Kurbads apguļas strautiņa malā un noliek stipruma zāles sev blakus. Pēc dienasvidus tas domā stipruma zāles ieņemt un tad raudzīt visiem spēkiem vēl reiz čūskai pakal dzīties. Tomēr nodoms atkal izdodas otrādi, jo čūska, ragana, pa dienvidus laiku norunājusi ar velnu, Kurbadu pievilt un tad nomākt.

Kamēr šis snauž, ragana pārvēršas par krupi, pielec pie zāļu trauciņa un apgriež stipruma zāles uz kreiso pusi, nestipruma uz labo. Kurbads atmožas, grib stipruma zāles iedzert, bet iedzeŗ :nestipruma. Nabadziņš tūda gan mana, kas noticis, bet par vēlu: spēks uz gada laiku pagalam. Nu velns vairs nekavējas, knaši klāt; lai līgstot uz gadu par puisi; ja ne, tad lai nākot spēkoties.

Ļaunais domā: "Gan tevi tagad, tēviņu, ar darbiem nomākšu, dzīvs jau nepaliksi."

Kurbads līgst, bet ar tādu norunu ja darba dēļ kuŗš katrs no abiem dusmotos, tad tam trīs sloksnes gaļas no muguras ārā. Velnam tāds līgums brīnum pa prātam.

No rīta velns liek Kurbadam zaķus ganīt. Bet, kas tie tādi par zaķiem, to gans tūdaļ noprot: kā izdzen, tā visi izklīst pa malu malām. Pret vakaru gans viens pats ganībās - zaķa neviena. Nekas, saulei rietot, Kurbads tik papūš savu rūķīšu stabulīti, un tūlīt desmit rūķīši klāt: un meklē un ložņā un gaiņā un dzenā, kamēr visi zaķi kā spaļi mājā.

Velns, to redzot, domā: "Ar to nav joki, tam nestipruma zāles bijušas, nebijušas."

No rīta velns liek govis ganīt un nosaka, lai tā pieganot, ka vakarā no treknuma lēktin lec. Govis izklīst, nozūd tāpat, kā vakar zaķi. Tomēr ar stabulīti desmit rūķīši atkal k1āt: un meklē un ložņā un gaiņā un dzenā, kamēr visas govis čupā. Kurbads nu nosit ar vāli vēl katrai govij vienu kāju un tad dzen mājā, ka lēktin lec.

"Vadzi, tu jau govim kājas nositis?" velns zils no dusmām uzbļauj.

"Pats šorīt saka, lai tā pieganot, ka vakarā lēktin lec un nu par to vēl dusmīgs."

"Ne, ne, Kurbad, dusmīgs neesmu!"

"Nu, tad labuma diezgan, dodi citu darbu!"

No rīta velns liek zirgus ganīt un nosaka, lai tā pieganot, ka vakarā visi smejas. Zirgi atkal nozūd tāpat, kā vakar govis. Tomēr ar stabulīti vakarā desmit rūķīši klāt: un meklē un 1ožņā un gaiņā un dzenā, kamēr visi čupā. Kurbads atgriež ar zobinu katram zirgam virslūpu un tad dzen mājā, kā smej vien.

"Vadzi, tu jau zirgiem virslūpu esi atgriezis?"

"Pats šorīt saka, lai tā pieganot, ka vakarā visi smietos, un nu par to vē1 dusmīgs."

"Ne, ne, Kurbad, dusmīgs neesmu."

"Nu, tad lahuma diezgan, dodi citu darbu!_"

No rīta velns liek ķēvi iejūgt un tikdaudz pa dienu uzart, cik baltā kuņa noskrien. Kurbads iejūdz ķēvi tik īsi arklā., ka šī nemaz nevar paiet; noķeŗ balto kuņu, savelē ar vāli viņas sānus mīkstus, ietriec paklētē un tad pats nosēžas uz arkla vakaru gaidīdams. Velns vakarā iznāks skatīties.

,"Kāpēc neari?"

"Kapēc neari? Kuņa netiek, ķēve nekāpj un tad vēl par to dusmoties."

"Ne, ne, dusmīgs neesmu."

"Nu, tad labuma diezgan, dodi citu darbu!"

No rīta velns liek zirgu stalli mēst, kuŗš gadu gadiem nav sekumu redzējis. Kurbads papūš stabulīti, rūķīši klāt: un grūž un sviež un met un ved, kamēr stallis viens, divi tukšs. Vakarā velns nāk skatīties, ja : nekā darīt.

No rīta velns liek ar ķēvi, velnamāti, veselu asi malkas meža pārvest. Iekŗauj asi malkas - ķēve nevelk. Kā nevelk, tā Kurbads ar vāli klāt un mēŗo un mēŗo.

"Ko tu gar maniem sāniem gribi taču izmēŗot?" ķēve jautā. "Lai, lai, ķēvīte, gribu no taviem sāniem pastalām ādu slejas izgriezt, lai vari vieglāk vezumu pārvilkt!"

"Negriezi, negriezi, varēšu tāpat pavibkt!"

Ķēve velk un pārvelk. Mājā velns uz ķēvi traks; bet ķēve atbild: "Tev branga mute! ej velci tu, tad redzēsi, ko ar Kurbadu iesāksi!"

"Vai esi dusmīgs?" Kurbads jautā. "Ne, ne, dusmīgs neesmu."

"Nu, tad labuma diezgan, dodi citu darbu!"

No rīta velns liek pusdienas maltītei vienu aitu nokaut. Kurbads uzstāj, lai parādot kuŗu būšot kaut, bet velns atbild: "Kauji to, kas virsū skatās."

Nu aiziet uz kūti kaujamo meklēt, bet tā kā visas virsū skatās, tad ņemas arī visas apkaut. Velns traks, bet Kurbads uzprasa: "Vai esi dusmīgs?"

"Ne, ne, dusmīgs neesmu!"

"Nu., tad labuma diezgan, dodi citu darbu!"

No rīta velns liek atnest divi siekus miltu, no kuŗiem ķiļķeni jāvāra: viens sieks ķiļķenu jāapēd Kurbadam, otru ēdīs ve1ns. Kurbads nosēžas velnam aiz muguras un sabāž ķiiķenus aizkreklī. Velns ēd, ēd, bet pārēdas un mocās cauru nakti.

No rīta velns liek pirti kurināt - iešot pērties, dziedināties. Pirtī nabadziņš kunkst un sten: "Vai zini, Kurbad, esmu drusku pārēdies. Kā tev?"

"Man arī tā nelabi, bet es zinu zāles: pārgriezīšu ar zobinu vēderu, lai ķiļķeni izkrīt."

Kurbads iziet priekšnamiņā, izbeŗ ķiļķenus plānī un tad saka uz velnu: "Tagad esmu vesels, kā rutks!" Velns rauga arī griezt vēderu pušu, bet nevar, nejauki sāp. Kurbads smejas, pie zemes liekdamies, bet velns neatsaka ne vārdiņa, tik dusmās noņurd: "Tam jau nestipruma zāles bijušas, nebijušas. Tam knauķim savāda daba, savāds spēks."

Abi nu peŗas mēnesnīcā līdz pusnaktij. Te uz reizi velns pakampj savu desmit birkavu smago cirvi un saka uz Kurbadu: "Še cirvis, iesim uz mežu pēc ozola."

Kurbads paņem cirvi aiz kāta un skatās ilgi mēnesī. "Ko nu skaties, iesim!"

"Iesim, iesim! Bet vai zini ko? Man tik prāts laist vectēva lodziņā."

"Vai traks! man viens pats cirvis un to vēl gribi pazaudēt. Dod cirvi, iesim!"

"Iesim, iesim!"

Aiziet mežā. Velns uzkāpj ozolā, pieliec pie zemes kā kņutu un uzsauc Kurbadam, lai cērtot; bet Kurbads atzveļas pret resno ozolu un skatās mēnesī.

"Ko skaties, cērti!"

"Cirtīšu, cirtīšu, tomēr pa priekšu man prāts laist cirvi vectēva lodziņā, jo neesmu viņu dzirdējis ilgi gremjamies."

"Vai prāts, neaiztiec vectēvu. Dod labāki cirvi man, es cirtīšu, kāpi tu ozolu liekt."

Kurbads nu uzlec ozola galotnē, bet ozols žvīks! ceļas gaisā un pārsviež Kurbadu pāri, taisni zaķītim virsū. Viņš saķeŗ zaķi un gaida, kamēr ozols nokritīs. Velns met, met, kamēr krīt arī, bet ačgārni: galotne uz māju pusi, rezgalis uz meža. Kurbads nu paņem zaķi un iet pie velna.

"Kur tu maisies, kapēc ozolu nelieci?"

"Kur tad nu maisos, satikos ar savu jaunāko brā1i, izrunājamies, jo nebijām ilgi sagājušies."

Kāds amats tad tavam brālim?" "

"Pēc amata tas skrējējs." Lai nāk skrieties!"

" Labi. Kā nu Kurbads zaķi palaiž, tā šis iet, ļipu mezdams. Velns skrien, skrien, nekā panākt.

"Tu tik manu brāli piejoko: visu grib, nekā nevar. Nu, kas būs ar ozolu? Ņem tu tievgali, es ņemšu rezgali. Bet, zināms, kad saņemsim, tad arī nekādas apstāšanās, kamēr, ozols mājā."

Velns ņem tievgali un rauj ozo1u ačgārni caur mežu, ka krakst vien; bet Kurbads uzsēžas uz rezgaļa un brauc līdz. Mājā velns slauka šūnas (putas) no pieres, bet Kurbads zobojas: "Tu esi vājš kukainis, kad tik ātri šūnas ronas."

No rīta velns liek bērnus pārvest un labi paēdināt. Kurbads aizjūdz velna ķēvi, aizbrauc bērniem pakaļ, sakŗauj ratos, pārliek labu svirti, nosien vezumu un brauc mājā. Bet braucot velna bērni krīt pa vienam vien ārā, saukdami: "Kurbad, es izkritu!" Nu Kurbads ņemas citādi strādāt: kuŗš izkrīt, tas knauks! gar riteni nost, kuŗš izkrīt, tas knauks! gar riteni nost. Mājās tas nosistos bērnus sasēdina rindā gar galdu, sabāž barību mutēs, noliek barības trauku katram klēpi un tad iet ķēvi nojūgt. Ne ilgi, velns iekšā un bļauj nelabā balsī.

"Kurbad, tu jau bērnus esi nositis!"

"Neesmu nositis. Labi redzi, ka viņi badā aizmiruši: visiem mutes pilnas un rokas barības traukā. Tici droši, tie bada kāsīši aizrijušies."

"Ko nu saki, tu esi nositis!" "Kā, vai esi dusmīgs?"

"Ne, ne, dusmīgs neesmu."

"Nu tad labuma diezgan, dodi citu darbu!"

No rīta velns saka uz Kurbadu: "Klausies, vakarā iešu uz kāzām. Apkopi ķēvi, sataisies un atnāci tu arī; bet, kad redzi, ka es starp brūti un brūtgānu sēžu, tad pameti man ar acim."

Kurbads izsit ķēvei acis un aiziet uz kāzām. Tikko velns starp brūti un brūtgānu nosēžas, Kurbads met ar vienu ķēves aci : velns jau paskatās. Pēc brīža met otru ķēves aci : velns stāvus un ārā pa durvim uz mājām. Mājā velns traks: "Kāpēc izsiti ķēvei acis?"

Pats man liki ar acim mest." "

, Kas tā runās?" ,

"Kā, vai dusmīgs esi?" "Ne, ne, dusmīgs neesmu."

..Nu, tad labuma diezgan, dodi citu darbu!" "Dabūsi, dabūsi!"

Naktī Kurbads apguļas, bet dzird, ko velns ar velna māti runa. Tagad būšot Kurbadam klusu pa nakti pielīst un ar cirvi nosist. Jo, kad nepasteigšoties, tad Kurbads beigās viņu nositīšot. Gada gals arī neesot vairs tālu, kur nestipruma zālēm spēks pagalam. Kurbads to noklausījies, uzlec no savas guļas vietas; paliek pagalvi ķērni, apsedz, lai izskatītos kā cilvēka galva un tad pats paslēpjas aizkrāsnē. Ap pusnakti velns lien uz pirkstu galiem un krauj pa bērni, lai izput gabalu gabalos. Smiedamies tas ieskrien pie velna mātes un stāsta? "'Tad to liku, kā liku, smadzenes vien pa pakausi izskrēja."

Bet Kurbads skrien velnam pakaļ, prasīdams, kāpēc ķērni sasitis? Tagad velnam, Kurbadu ieraugot, sāk tīri kājas trīcēt: ne nosist nevar. Viņš paņem savas mantas vienā padusē, sievu, velna māti, otrā padusē un bēg pie raganas, Kurbada ienaidnieces. Tomēr Kurbads pēdu no pēdas velnam pakaļ. Pēc kāda laika velns saka uz sievu: "Nu varam drusku atpūsties, jo nesamais brangi smags."

"Kā tad, jāatpūšas jau būtu gan!" Kurbads atbild velnam aiz muguras.

"Kurbad, vai tu arī te esi?" "Kā tad, kur tu, tur arī es!"

Velns atkal paņem mantas, sievu un bēg līdz kādai upmalai, kur domā pagulēties, atpūsties. Līdz ko šis apsēžas, te Kurbads atkal klāt.

"Kurbad, vai tu arī te esi?" "Kā tad, kur tu, tur arī es!"

Tādās sprukās, tādos spostos velns vēl nebija bijis : skaidri gals klāt, ne nosist, ne izbēgt. Beidzot tas sadomā tā: noguldināt sievu sev blakus. bet Kurbadu pašā upmalē, lai varētu to aizmigušu upē iegrūst. Tomēr Kurbads tev ies, pašam velnam blakus aizmigt. Viņš labāki pakaujas ar miegu, kā varēdams: nogaida šos abus aizmiegam, paveļ velna mātīti savā vietā, pie kam pats ieguļas viņas vietā, un tad gaida, kas nu labs tālāk notiks. Velns, kā nu možas, tā grūdīs krastā gulētāju upē. Bet drīzi pamanīdams, ka pats savu veceni iegrūdis, tas palec pie krasta, mīda zemi un lauza rokas. Tagad Kurbads paķeŗ vāli un dod velnam tā pa pakausi, ka šis muru murumis noiet dibinā.

Kurbads, reizi no velna kalpības vaļā ticis, griežas uz mājām un uz ceļa, savu vāli cilādams, pamana, ka senākajie spēki atpakaļ. Iet, iet, kamēr nonāk lielā mežā. Meža malā sēd sirms vīrs un vij pātagas.

"Sirmgalvi, kam tu pātagas vij?"

Tās raganu pātagas, jo šis mežs ir tā raganu apsēsts, ka katram ceļiniekam īsti naga darbi ar nezvēriem. Nezvērus var tik šīm pātagām savaldīt. Tomēr, ja kāds gadītos, kas spēcīgu roku nezvēru mitekļi izpostītu, tad mežs uz laiku laikiem būtu tīrs. Kurbads to apņemas. Viņš nogaida vakaru, kur nezvēri savā miteklī salasījušies un tad aizveļ lielu akmeni mitekļa caurumam priekšā. Nu tas sagrābj savu vāli, paveļ akmeni mazliet no cauruma, izlaiž vienu nezvēru - nosit, paveļ akmeni, izlaiž otru nezvēru - nosit. paveļ akmeni, izlaiž trešo nezvēru - nosit. 'Tā Kurbads strādāja cauru nakti, kamēr visi pagalam un mežs no tā laika tīrs.

Otrā dienā Kurbads uziet otrpus meža vienu cilvēku, kas lielu uguni kurdams,

bļauj neapstādamies: "Man salst, man salst!" "Kādēļ nesasildies, ja salsti?"

Ja, tikdrīz kā gribētu sildīties, tad mans mocītājs, vilkacis klāt un mani uz pēdām norītu.

"Sildies droši, gan vilkaci pamācīšu!"

Tā arī bija: līdz ko labi rokas apsildījis, te vilkacis nāk, zobus griezdams, nabadziņam virsū. Kurbads paņem vilkaci aiz rīkles, pārplēš un iemet ugunī, lai paceptu citām raganām uz brokastu. Vilkacis sadeg gruzdēdams, uguns apdziest un vīram vairs nesalst.

Gabalu gājis, tas ierauga citu cilvēku, kuŗš, ezeriņa malā sēdēdams, nemitoši brēc: "Man slāpst, man slāpst!"

"Kādēļ nenodzeries, ja slāpst?"

",Ja, tikdrīz ka gribētu dzert, tad mans mocītājs, ērglis, klāt un mani uz pēdām norij."

"Dzeri droši, gan ērgli pamācīšu."

Tā arī bija: līdz ko labi padzēries, te ērglis laižas, knābli knakšķinādams un spārnus klabinādams, nabadziņam virsū. Bet Kurbads nocērt tam kak1u un iegāž negantnieku ezerā. Ezers tūlin izžūst un vīram vairs neslāpst.

Beidzot Kurbads pārronas mājā. Bet te citas ķibeles viņu sagaida: sieva raganas, čūskas, noburta, pie miršanas slima. Nabadzīte savās mokās tā piebeigta, ka nespēj ne vīra pazīt. Tomēr Kurbadam visur padomi un vara pie rokas, tā arī te. Viņš paņem savas sumpurņa zāles, ar kuŗām vecīša acis izdziedējis, un izdziedē ar tām pašām arī savu sievu.

Nu Kurbads dzīvo dažus gadus mierā un laimē, jo čūska, ragana, vairs nedrīkst viņa valstī rādīties. Tomēr atriebšanās domas tai vēl pēc gadiem stāv prātā. Nevarēdama citādi Kurbadam vairs piekļūt, čūska. ragana, aizskrien pār deviņām valstim un uzkūda deviņus valdniekus ar kaŗaspēku, Kurbadu pārvarēt. Kaŗaspēks salasās lielu lielais un trešās valsts dēls, milzis nepārvaramais, ved kaŗaspēku taisni Kurbada valstī. Kurbads arī salasa savus kaŗavīrus un noiet ienaidniekam pretim. Nu izceļas briesmīgs cīniņš: zobeni žvīkstēdami žvīkstēja, vāles krakstēdamas krakstēja. Kurbads jau nosita milzi ar vāli gar zemi, bet, kamēr domā zobinu vilkt, lai milzim galvu šķeltu, tamēr milzis ievaino to ar zobina asmeni kreisajā plecā. Čūska, ragana, to redzēdama, uzlaižas spārnus klabinādama, uz Kurbada galvu un iespļauj savu nāvīgo žulti viņa ievainotā plecā. Kurbads paceļ kreiso roku un nospiež čūsku, raganu, paceļ labo roku un pāršķeļ milzim galvu un tad, nāvīgās žults nonāvēts, krīt uz savu vāli un mirst.

Piezīme. Šī pasaka liekas būt mākslīgi savērta no vairāk pasaku motīviem. Tautas dziesmās gan ir runa, ka "kalējs kala debesīs", bet kāds "Debess-kalējs" vēl nav īstās tautas tradīcijās konstatēts. Vai īsto pasaku "mazie vīriņi" saukt arī par rūķīšiem, ka šeit, tas arī vēl būtu jāpierāda. Beidzot tas arī nesaskan ar tautas tradīciju vispārējo optimismu, ka 1aunā ragana galīgi nonāvē varoni. Citādi pasakas motīvi tomēr paliek negrozīti un nav apšaubāmi. Pēc T. Zeiferta aizrādījuma šo pasaku esot stāstījis Kaspars Čipinš, kas savus stāstus esot labprāt izpušķojis. P. Š.