3. A. 303. 300. 513A. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, I, 1 var.

Kādam ļoti bagātam kungam nav neviena bērna. Viņš gadiem ilgojās pēc dēla un apskauž dažu nabadziņu, kam tādas mantas papiņam. Kādreiz kungs noskumis staigā gar ezera malu un satiek vecu vīriņu, kas uzprasa, kādēļ noskumis?

"Kā nenoskumt? Mantas papilnam, bet mantinieka neviena."

Vīriņš apmierina kungu un saka: "Dēlu tu dabūsi. Zvejo šinī ezerā., tad noķersi lielu zivi. Šo zivi lai tava sieva apēd, bet citiem no viņas nedod ne zvīnīša.

Kungs dara tā un noķeŗ lielu zivi, ko tūlīt liek vāŗīt un sievai ēst. Bet vārot meita mazliet zivi pasmeķēja un iekšas apēda ķēve mēslenīcā. Ne ilgi pēc tam vienā pašā dienā kunga sievai piedzimst mazs dēliņš, meitai piedzimst mazs dēliņš un arī ķēvei piedzimst mazs dēliņš. Visi trīs zēni kopā pieaug; bet ķēves dēls ir drošāks un dūšīgāks no visiem.. Ļaudis viņu iesauca par Kurpatu.

Reiz visi trīs iet lierēt un ieiet kādā pilī, kur nakti pārgulēt. Bet Kurpats neguļ; viņš labi paēdis aizjāj. Uz pils tilta Kurpatam gadās kāds vīrs ar trim galvām priekšā un uzaicina cīkstoties. Kurpats cīkstojas un iesviež vīru patiltē. Nu tālāk viņš vairs nejāj, bet atgriežas pilī, lai pastāstītu biedriem, ko izdarījis. Otrā vakarā Kurpats atka1 jāj un satiek vīru ar sešām galvām. Arī šo iesviež patiltē. Trešajā vakarā Kurpats saka uz saviem biedriem: "Nevaru zināt, kā man šonakt ar cīkstošanos izies. Es nolikšu uz logu biķeri ar ūdeni. Ja ūdens paliek par asinim, tad steidzaties man palīgā."

Kurpats nu jāj un satiek lielu milzi ar divpadsmit galvām. Šis tik briesmīgi uzsauc Kurpatu uz cīkstošanos, ka viss tilts nodreb. Milzis sagrābj Kurpatu; te Kurpats līdz ceļiem zemē iekšā. Zābaks nabadziņam no lielā trieciena aizsprāgst pašos pils logos. Biedri paskatās biķerī:. ūdens vienās asinīs. Ko nu gaidīt? Tūlīt jāsteidzas Kurpatam palīgā. Visi trīs milzi beidzot pārvar un iesviež patiltē.

"Tagad nu esam brīvi. Varam iet, kur vien gribam."

Bet kunga dēlam un meitas dēlam kauns, ka Kurpats par viņiem stiprāks: viņi slepen aizbēg un atstāj Kurpatu vienu. Kurpats jāj viens pats un satiek kādu vīru, kas nemitoši sauc: "Man salst. Man salst!"

Kurpats saka, lai iekurot uguni un sasildaties; bet vīrs atbild: "Ja es gribētu sasildīties, tad visai pasaulei jānosalst!"

Kurpats atkal jāj tālāk un satiek ganu ar lielu pulku 1opu. Gans nemitoši sauc: ,,Es salkstu. es salkstu!"

Kurpats saka, lai nokaujot kādu vērsi un paēdot; bet šis atbild : "Ja es gribētu pieēst, tad visai pasaulei badā jānomirst." Kurpats atkal jāj tālāk un satiek ganu ar aitām. Gans šķiŗ aitas uz divām pusēm: vienu baru pa labo roku, otru pa kreiso. Kurpats prasa, kāpēc tā darot? Gans atbild: "Avis pa labo roku ir labie cilvēki un pa kreiso ļaunie cilvēki."

Kurpats atkal jāj tālāk un nonāk pie kāda vīra, kas 1ielu bedri izracis un kur tai pašā uguni. Vīrs grib Kurpatu bedrē iekrāpt un uzaicina to tūdaļ sasildīties. Bet Kurpats atbi1d, lai ejot pats papriekšu, tad viņš iešot pakaļ. Līdz ko nu vīrs bedres malā, tā Kurpats to iegrūž bedrē.

Kurpats atkal jāj tālāk, kamēr beidzot salīgst pie kāda kunga par kalpu. Kungs pavēl trīs dienas un trīs naktis negulēt. Ja to varot izpildīt, tad atdošot viņam to pili, kur ar trijiem uz tilta cīkstoties gājis. Kurpats pavada divas dienas un divas naktis bez miega, bet trešo nakti iesnaužas.

"Kāpēc tu šonakt snaudi?" kungs no rīta prasa. "Neesmu snaudis", Kurpats atbild.

Kungs nu iedod viņam linu sauju, liek to aizdedzināt un tad ap pasauli apjāt, iekāms linu sauja nav izdegusi. Kurpats jāj vienu nakti, jāj otru nakti, vēl nav apjājis; jāj trešo nakti, un apjāj. Linu sauja arī tūlīt pie beigām degt. Tagad Kurpatam pieder pils ar visām mantām un balta ķēve, Kurpata māte. Mātei iet pie dēla itin labi. Vecuma dienās ķēve lūdz savu dēlu: "Ja nomirstu, tad paglabā mani pils dārzā!"

Kurpats to izdara un dzīvo vēl šodien pilī.