A. 301. 513A. No Veronlkas Rausānes dzim. 1859. g. Ludzas apr. Stlglovas draudzē, W. Weryho, Podania Lotewskie, 1892,4.

Tas bija vecos laikos. Dzīvoja karalis ar karalieni. Viņiem nebija bērnu. Karalis aicina zvejniekus un saka viņiem : "Noķeriet man zelta līdaciņu!" Zvejnieki to noķēra. Pavārs, šo zivtiņu notīrijis, iemeta asa

kas samazgās, uņ vērsis tās apēda. Izcepis līdaciņu, pavārs to pasmeķēja un aiznesa karālienei. Pēc trim dienām vērsim piedzima dēls, ceturtā dienā pavāram, un piektā dienā karaliene dzemdēja dēlu. Vērša dēlu sauca par Bikauladziņu, pavāra dēlu par Kukaroviču-Šemenoviču, karalienes dēlu par Ivanu-Petroviču. Bērni auga stumdām, bet pavāram dēls bija lielākais un stiprākais no viņiem.. Brāļi, sarunādamies savā starpā, sacīja: "Iesim pie kalēja un uzkalsim sev kūju!"

Nokala desmit pudu smagu kūju. Pavāra dēls, uzsviedis to augšā, turēja apakšā savu mazo pirkstiņu. Kūja krītot salūza. Pēc tam nokala divdesmit pudu smagu kūju. Pavāra dēls

pasvieda to uz augšu: kūja, krītot uz pirkstu salīka.

Tad uzkala trīsdesmit pudu smagu kūju. Pavāra dēls to atkal uzsvieda augšā un turēja apakšā savu pirkstu: kūja krītot drusku salīka.

Beidzot nokala četrdesmit pudu smagu kūju, Pavāra dēls to pasvieda uz augšu : kūja, krītot uz pirksta, nu vairs nesalīka. Tad brāļi aizgāja uz neapdzīvotu pilsētu, kas atradās uz jūŗas. Šai jūŗā dzīvoja čūska, kas ēdusi cilvēkus.

Pilsētā atradās baznīca., pie baznīcas maza istabiņa, brāli iegāja šai istabiņā. Tur viņi redzēja karali, kas bija atvedis savu meitu par upuri; audis viņus pavadīja ar raudāšanu kā bērēs. Ieveduši karaļameitu baznīcā, viņi aizbrauca.

Brāļi apspriežas, kuŗam no viņiem jāpaliek pie istabiņas vaktēt. Pēc kārtas pirmajam bija jāpaliek Bikauladziņam. Nostājies pie istabiņas, viņš aizmiga, bet Pavāra dēls Kukarovičs negulēja. Viņš dzird par jūŗu vētru skrienam. Kukarovičs piegājis jūŗai tuvāk, ierauga čūsku ar trim galvām laižamies.

Čūska saka: "Ahā, karalis man sūta jau divus kumosus." Pavāra dēls atbild : "Mani vienu nenorīsi."

Un iesācis ar viņu cīņu, nocirta tam trīs galvas un paglabāja zem akmeņa.

Otrā dienā karalis sūta uz baznīcu čigānu pieteikdams: "Ej, " izmet no baznīcas manas meitas kaulus.

Čigāns iet ar pātagu rokā un, sastapis karaļameitu, saka viņai: "Pasaki tēvam, ka es tevi izglābu, citādi es tevi ar šo pātagu nositīšu."

Čūska nosūta karalim pavēli, lai viņš atvedot uz baznīcu savu jaunāko meitu. Viņu nu arī tāpat atved ar dziesmām.

Šoreiz pēc rindas iznāca Ivanam Petrovičam vaktēt. Viņš nostājies savā vietā, drīz aizmieg, istabiņā apgulstas Bikauladzins, bet Pavāra dēls Kukarovičs-Semenovičs neguļ, un iziet ārā uz jūrmalu.

Jūŗā saceļas vētra un atskrien čūska ar sešām galvām. Kukarovičs nocirta čūskai visas sešas galvas un paglabāja tās zem akmeņa.

Nākošā rītā karalis sūta čigānu, lai viņš izsviestu no baznīcas otras meitas kaulus. '

Čigāns, sastapis karaļameitu, saka viņai : "Pasaki tēvam, ka " es tevi izglābis, citādi nositīšu tevi ar šo pātagu.

Pārnākusi mājā, kara]meita arī stāstīja tēvam, ka čigāns viņu izglābis no nāves.

Čūska jau trešo reizi sūta karalim pavēli, lai viņš atvedot savu jaunāko meitu. Arī to tāpat atved ar dziesmām.

Šoreiz nāk kārta vaktēt pavāra dēlam Kukarovičam-Semenovičam. Kukarovičs saka saviem biedriem : ",Ja nu man klātos slikti, tad uz jums no augšas nokritīs mans zābaks; tad paskataties uz dvieli un glāzi, steidzaites man palīgā!"

Pavāra dēls Kukarovičs iziet no istabiņas un dzird vētru ceļamies. pēc kāda brītiņa atskrien čūska ar deviņām galvām.

" Aha, karalis man sūta divi kumosi," saka čūska. "Aizrīsies jau ar vienu pašu."

Iesākās cīņa. Kukarovičs nocirta čūskai trīs galvas, bet to vietā izauga jaunas. Kukarovičs līdz ceļgaliem iegrimis zemē saka čūskai: "Kaŗaļi kaujoties atpūšas, mums arī jāatpūšas." Pēc tam viņi atpūtās.

Kukarovičs noaun zābaku, pasviež to uz augšu un zābaks nokrīt uz gulošiem brāļiem. Viņi uzmostas un ierauga glāzi pilnu asinim un arī dvieli asinīs. Paņēmuši kūju, viņi dodas brālim palīgā un nocērt čūskai visas galvas.

Karalis atkal sūta čigānu pēc jaunākās meitas kauliem. Čigāns, sastapis karaļmeitu, saka viņai: "Klausies, stāsti tēvam, ka es tevi izglābu, jo citādi ar šo pātagu tevi nositīšu."

Kad karaļmeita bija pārnākusi mājā, karalis viņu jautā: Kas tevi izglābis?"

" "Čigāns," viņa atbild.

Karalis aiz pateicības grib atdot čigānam savu vecāko meitu, bet viņa nav ar mieru.

"Atļauj mums iziet pastaigāties," karaļameitas lūdz savam tēvam. Tēvs arī viņām atļauj, un nu karaļameitas aiziet uz pilsētu meklēt savu glābēju. Tur viņas atrod visus trīs brāļus, atved pie tēva, un saka: "Tie ir mūsu izglābēji, bet ne čigāns." Kukarovičs jautā čigānam: "Ja tu nositi čūsku, kur tad noliki viņas galvas."

"Iemetu jūŗā," atbild čigāns.

"Iesim uz jūrmalu," saka Kuķarovičs, "tur ir akmens; kas no mums to pacels ,tas apprecēs vecāko karaļameitu."

Uz jūrmalu nu aizgāja karalis ar meitām, brāļi un čigāns. Čigāns mēģina celt akmeni, bet nespēj. Kukarovičs paceļ akmeni uti parāda čūskas galvas.

To redzot, karālis atdeva Kukarovičam savu vecāko meitu, bet Ivanam Petrovičam jaunāko.

Biķauladzins saka: "Negribu precēt latvieti, labāk braukšu bildināt Raganas meitu." Kukarovičs saka: "Braucot vispirms sastapsi cūku ar izšķērstām iekšām, pēc tam redzēsi avotu, no kuŗa iztecēs dažādi dzērieni. Nedzer no tā avotiņa! Tālāk ieraudzīsi ābeli ar augļiem, bet to tu neēd! Šī Cūka ir vecākā Raganas meita, avots - otra meita, ābele trešā meita." Bikauladzins, atsveicinājies no brāļiem un paņēmis kūju, aiziet.

Ceļā viņš sastop čūsku ar izšķērstām iekšām no zemes līdz pat debesim. Iesitis viņai ar kūju, redz to applūdušu asinim. Ejot tālāk, viņam iegribas dzert. Ceļā viņš ŗedz avotiņu ar dažādiem dzērieniem, tomēr nedzeŗ no tā. Iesitis ar kūju ierauga, ka šie dzērieni pārvēršas asinīs. ledams tālāk, redz ābeli. Viņam gribējās ēst ābolus, bet viņš neēda. Iesitis ar kūju par ābeli, redz, ka

tā aplīst asinim. 'Tālāk ejot, ceļmalā redz sēžam vecu sirmgalvi Sadaku, kas saka: "Paņem mani līdza. Ja neņemsi, tad Ragana izlaidīs savus suņus, tie tevi saplēsīs."

Bikauladzins nu paņēma viņu līdza. Ejat divatā, viņi ierauga sēžam ceļmalā Ledussprākli.

"Kurp ejat?" viņš jautā gājējiem. "Ejam Raganas meitu bildināt."

- "Ja mani līdza neņemsi, tad tev klāsies slikti. Jau trešu gadu viņas kurina pirti, tevi gaidīdamas; vienu pašu tevi sadedzinās."

"Vari iet līdza," atbild Bikauladzins. Ejot trijatā, sastop Āmriju.

"Kurp ejat?" viņš jautā. "Raganas meitu bildināt," atbild.

"Paņemiet mani līdza!" teica Āmrija, jo jau trīs gadi, kamēr tur taisa jums ēdienu; jūs nevarēsit to apēst; bet es to jums apēdīšu, tad jūs dabūsit Raganas meitu." Paņēma līdza Āmriju.

Iedami tālāk viņi sastop Guņķenu. "Kurp ejat brāļi? viņš jautā.

"Raganas meitu bildināt," atbild Bikauladzins.

Guņķens teica: "Ragana liks tevi gulēt šķūnī ar viņas meitu, ja mani nepaņemsi līdza, tad tevi tur sadedzinās." Paņēmuši viņu l5dza, viņi aizgāja tālāk, un drīz jau tuvojās Raganas miteklim. Izskrien trīs suņi.

Sirmgalvis Sadaks, saķēris vienu suni aiz astes, griež viņu riaķī, un nosit ar to pārējos. Pēc tam iegāja iekšā. Ragana tūlin sūta atnācējus uz pirti. Viņi arī aiziet, bet Ledussprāklim ienākot iekšā, pirts paliek auksta, un drīzi vien viņi pārnāk no pirts. Ragana jautā: ,.Vai bijis diezgan siltuma pirtī?"

"Par maz," viņi atbild.

Atnācējiem nu padeva vakariņas, pie kam ēdienu bija pienests ļoti daudz. Trīs no viņiem ēda tikai pa druskai, bet Āmrija aprija visu. Pēc vakaŗiņām Ragana sūta Bikauladzinu ar savu meitu uz šķūni sienā gulēt. Guņķens viņiem iedeva savu kažociņu ar ko apsegties. Naktī Ragana aizdedzina šķūni, šķūnis gan sadega, bet Bikauladzins ar Raganas meitu, apsegušies ar Guņķena kažoku, palika neaizkarti. Rītā agri viņi atnāca uz istabu. Pēc brokastim Bikalaudzins ar sievu grib doties uz māju. Ceļā uz mājām atradās dziļa bedre; kuŗai pāri bija pārlikta laipa. Kad šai bedrei jau bija klātu, Ragana saka znotam: "Ej tu pirmais pāri par laipu!"

"Sievas mātei jāpāriet pirmai," viņš atbild. Ragana gribēja pāriet, bet Bikauladzins viņu pagrūda un tā iekrita ugunīgā bedrē.

Bikalaudzins ar sievu pārnāca mājā, bet viņa biedri aizgāja katrs uz savu pusi un visi dzīvo laimīgi līdz šim.