Dvēsele olā.

1. A. 302. .1. Bankins "Šis un tas" II, 1875, 21.

Reizu kādam ķēniņam bija pazudusi viņa vienīgā meita. Viens no viņa zaldātiem

apņēmās to uzmeklēt un dabūt. Tas nu devies uz lielu ezeru, kāpa laivā un aizbrauca

pāri uz salu, kas bija ezera vidū. Uz šās salas bija skaista pils, kur dzīvoja zudusī ķēniņa

meita. Zaldāts, to redzēt dabūjis, tūlin gribēja vest projām, bet ķēniņa meita sacīja:

"Mans vīrs un kungs ir pats vells, kad viņš tevi manīs, tad tevi nokaus."

Zaldāts viņai atbildēja: ,,Kuš, kuš, nesaki neko! Izprasi un iztaujā, kur viņa dvēsele stāv, un tad pastāsti man!" To sacījis viņš palīda zem gultas.

Vells, ienācis istabā prasīja: "Kas te par svešu smaku?" Sieva atbildēja: ,,Es nekā nezinu. Bet saki, mīļais vīriņ, kur tava dvēsele stāv?"

Vells viņai atteica: "Tur sētmalā ir liels bluķis, tas ir mana dvēsele."

Sieva paņēma bluķi, ievēla istabā un ielika pie vella gultas kaktā. Vells,

ienācis istabā, atkal jautāja: "Kas tas par bluķi?" Sieva atsacīja: "Tā tak, vīriņ,

ir tava dvēsele!"

Ko mana dvēsele?" vells dusmīgi izsaucās, ņēma bluķi un "

iesvieda krāsnī.

Sieva nu raudādama uz to sacīja: "Es pie tevis jau desmit gadu dzīvojusi, bet tu man nekad vēl neesi teicis, kur stāv tava dvēsele."

Vells tai atbildēja: "Tur sētmalā ir salmu kūlis, tā ir man dvēsele."

Sieva to paņēma, ienesa istabā un ielika vella gultā. Vells to Ieskatīdams, lasīja: "Kas tas tāds par ķēmu?"

Sieva atkal viņam atbildēja: "Tā jau ir tava dvēsele." Vells paņēma salmu kūli un iebāza krāsnī.

Sieva atka1, raudādama un glaudīdama, vīram mīļi lūdzās, 1ai sakot, kur viņa dvēsele stāvot. Vells gan negribēja to darīt, bet kad tā ar savām lūgšanām viņu vienmēr mocīja, tad reizu mieru gribēdams dabūt, sacīja: "Desmitā kalnā ir stallis apakš zemes, kur melns vērsis dzīvo iekšā, vērša vēderā dzīvo pīle, kuras vēderā ir ola, kam ir deguns iekšā un tas ir mana dvēsele. Bet nesaki nevienam, citādi es tevi apēdīšu! `

Zaldāts, visu noklausījies, izlīda no pagultes un steidzās atpakaļ pie sava ķēniņa. Tur viņš salasīja pulka cilvēku un tad gāja šā kalna meklētu. Kad viņi to bija atraduši, tad sāka tur rakt. Bet vellam mājā palika jau tā slimi ap sirdi. Racēji arvien raka dziļāki kamēr tie danāca pie staļļa. Tagad vells sacīja uz sievu: "Tu laikam esi izpļāpājusi, kur mana dvēsele!" Šī atteica: "Es nevienam pašam to neesmu stāstījusi.` -- Vells saslima un nu vairs nevarēja celties no gultas.

Nu viens racējs jau bija iegājis stallī, un spēra vēršam ar vāli par pieri. Vells atkal teica uz sievu: "Tu, sirsniņ, gan laikam esi izstāstījusi."

Bet šī atbildēja: "Neviens cilvēciņš par to ne zināt nezina.

Vells nu bija pie pašas miršanas, kad racējs vērsi bija uz šķērdis, pīli izņēmis,

tai vēderu pārtriezis, olu izņēmis un to pār plēsis. Pašu laiku vells arī nomira,

un tā beidzās viņa dzīvība.

Strādnieki nu steidzās uz vella pili, ņēma sava ķēniņa meitu un gāja uz mājām itin priecīgi un līksmi.