3. A.302. J. Ezers no Zveju Ferdinanda Gramzdā. Jkr. V, 3. 129. 1. p. LP, VII, II, 23, 3. AŠ, II, l000.

Jūrmalā dzīvo nabags zvejnieks pussagruvušā būdā. Laime viņam nav nekad smaidījusi. Tomēr viņš nezaudē dūšas, bet zvejo priecīgi kā zvejojis. Zvejnieks reiz apmet mastu. Tīklu izvelk - rau! tur kūņojas savāds radījums un sāk runāt: "Zvejnieciņ, es esmu Laimes māmiņa. Ja atdosi man pēc divdesmit viena gada visdārgāko mantu, kas tev mājās, tad zivju būs tev pilns tīkls. kad vien zvejosi!"

"Man tādas mantas nemaz nav," zvejnieks domā, "Došu!" viņš atteic, izžauj tīklu un iet mājās. Bet tavu prieku! Viņam piedzimis jauns dēls.

"Šis pēc divdesmit viena gada būs Laimes mārr1iņas", zvejnieks vēlāk bēdīgi nopūšas.

Otrā dienā zvejnieks iet atkal zvejot. Zivju aumaļām. Īsā laikā paliek viņš bagāts. Zvejnieks audzina savu vienīgo dēlu krietni un liek viņu mācīt visās gudrībās. Nemanot ir pienācis divdesmit pirmais gads. Zvejnieks saka: "Dēl! divdesmit vienu gadu atpakaļ apsolīju tevi Laimes māmiņai. Tādēļ nekavējies, bet ej taisni uz rītiem, tur nav jūŗas, tur Laimes māmiņa tevis nedabūs."

Labi, dēls uzsāk ceļu. Ceļā viņš sastopas ar lauvu, vanagu un skudru: "Labo ceļiniek, izdali mums medījumu - šo vērsi." Zvejnieka dēls dala: "Galva, skudra, tev; tu to vari vislabāk

izložņāt, un kad gaļa noēsta, viņu padarīt par mājokli. Desas ņem tu, vanag; bet rumpis pienākas lauvai."

Šāds dalījums bij visiem patīkams.

Lauva saka: "Ja gribi deviņreiz stiprāks būt par lauvu, tad teic: "Deviņreiz stiprāks par lauvu!" - un tu tāds tapsi." Vanags teica,: "Ja gribi deviņreiz ātrāks būt par vanagu, tad saki: "Deviņŗeiz ātrāks par vanagu!"

Skudra māca: "Ja gribi būt deviņreiz mazāks par skudru, tad teici: "Deviņreiz mazāks par skudru!" - un tu tāds būsi." Pateicies par šādu algu, turpina zvejnieka dēls ceļojumu. Nonācis kādā ķēniņa valstī, viņš salīgst par puisi pie pavāra. Ķēniņam apēd pūķis katru dienu septiņas cūkas. Ja tam nedod šādas barības, tad viņš izpūš gaisā tik daudz spalvu, ka nemaz redzēt nevar. Pavāram jādzen cūkas ik dienas pie pūķa. Reiz nav viņam vaļas; viņš liek cūkas aizdzīt savam puisim. Pūķis atver žaunas, 1ai cūkas met iekšā.

"Deviņreiz ātrāks par vanagu!" puisis saka un - zvapts! uzlaižas pūķim uz muguras.

"Deviņreiz stiprāks par lauvu!" Nieks! viņš nogriež pūķim trīs galvas.

Puisis pārdzen cūkas atpakaļ.

"Kālab tu tās nedevi pūķim?" pavārs prasa.

"Pūķim vairs negrib cūku, es viņam noplēsu trīs galvas," puisis mierīgi atteic.

"Ja tu viņam vēl norauji pēdējās četras galvas," pavārs saka, "tad dabūsi ķēniņa vecāko meitu par sievu, tā ir solīta tam, kas pūķi nomaitā."

Otrā dienā dzen puisis atka1 cūkas pie pūķa un norauj tam pēdējās četras galvas. Ķēniņam paziņo to un pavāra puisis dabū šā meitu.

Reiz ķēniņa znots (puisis) izbrauc ar savu jauno sievu no pilsētas. Braukdami viņi ierauga zaķi skrejam. Ķēniņa znots, gribēdams rādīt sievai, cik viņš ātri var skriet, laižas tam paka]. Piepēži nozūd zaķis viņa priekša, jāiet atpakaļ bez zaķa. Bet kā viņš iztrūkstas! Rati tukši, sievas vairs nav. Nu tas meklē zudušo pa malu malām, bet kā nekā, tā nekā. no sievas ne zīmes. Beidzot viņš uziet kādā pilskalnā caurumu. Grib iet iekšā, bet caurums par mazu: "Mazāks par skudru," viņš saka un nolaižas lejā pa caurumu. Te dzīvo vecā lepnā pilī viņa sieva un veca, veca večiņa. Ķēniņa znots pielien savai sievai pie auss un saka: "Es esmu tavs vīrs; prasi vecenei, ka var uzcelt šo nogrimušo pili?"

Sieva prasa, bet vecene vilinās teikt. Sieva prasa jo karstāki. "Nu, kad jau tik ziņkārīga esi," veča saka pēdīgi," tad klausies! Netālu no ķēniņa pils i apmeties pūķis; tam jānorauj visas galvas; vidējā galvā ir pīle; pīlē ir balodis, balodī ir ala; olā ir mazs, mazs akmentiņš; ja akmentiņu iemet šā pils kalna caurumā, tad uzceļas pils augšā."

Nu ķēniņa znots pie pūļa. Nezvēra galvas noveļas ņirkstēdamas. Tikko vidējo galvu pāršķeļ, pīle laižas prom. "Deviņreiz ātrāks par vanagu!" viņš izsauc - un pīle rokā.

Pīli uzgriezis, viņš noķer balodi un. izņem olu. Olu attaisot nokrīt akmentiņš zemē.

"Deviņreiz mazāks par skudru!" ķēniņa znots saka un meklē, kamēr atrod akmentiņu. Ķēniņa znots jau pils kalnā pie caurumiņa. Dungs! noskan akmentiņš dibinā. Kalngalā paceļas krāšņa pils. Taī vietā, kur vecene sēdēja, atrod tikai pelnu kopiņu.

Ķēniņa znots, zvejnieka dēls, apmeklē savu tēvu, dzīvo saticīgi ar savu mīļo sieviņu un valda krietni jo krietni atrastajā pilī.