4. A.302. A. Bīlenšteins 1863. g. no Jāņa Pelca Kalnadzirkantos Jaun-Aucē. LP, VI, 77, I. A5, II, 100v.

Vienam ķēniņam bijis zvejnieks un tas bijis pārlieku gudrs: viņš varējis visādas līdekas dabūt tīklā, kādus tik gribējis.

Un tad vienreiz salīcis tas ķēniņš ar citu ķēniņu uz visu valsti, ka viņam esot tāds zvejnieks, kas varot visādas līdekas dabūt, kādas tik gribot. Tas neticējis. Un ta(d) salīkuši: ka(d) tas zvejnieks nedabūs, kādas (līcējs) gribēs. tad tam paliks tā valsts.

Ķēniņš pārbraucis, teicis zvejniekam - zvejnieks palicis itin bēdīgs; viņš teicis: "Tas nestāv cilvēka rokās, bet tas stāv Dieva rokās!" un prasījis laika, lai viņam atlaiž trīs dienas zvejot. Ķēniņš atlaidis, lai zvejo; devis vīrus lai palīgā.

Un tad, kā laidis tīklu jūrā, tā saplīsis un bijis tukšs. Laidis līdz trīs reizas tīklu iekšā un ikreiz saplīsis. Gribējis slīcināties to beidzamo reizu; jo ķēniņš teicis, kad nedabūs tās un tās zivis, ta(d) kakls taps viņam nocirsts.

Bet ta(d) iznācis viens vīrs no ūdeņa un teicis, lai neslīcinājas, lai apsolās to, kas viņam mājās nezināms; kad būs trīspadsmit gadu pagalam, ta(d) viņš ies pakaļ. Labi.

Un ta(d) gājis atpakaļ un zvejojis un dabūjis visādas zivis, visādām zurtēm, kādas tik ūdenī ir un kādas tie kungi prasīj(u)ši.

Sazvejojis -- sūtījis ziņas ķēniņam, lai nu sūta pulku orēm pakaļ, lai var visas pā(r)vest mājā.

Nu, un tā pā(r)gājis pats, (kad) līdekas pā(r)vestas - atradis dēlu mājās; tas nule bij piedzimis. Un nu palicis gluži noskumis, ka bij solījis.

Un tas puišelis audzis un bij(u)si brīnum lēta galva grāmatu mācīties un bijis ļoti smuks. Tad ķēniņš viņu mīlējis un licis visās skolās izmācīt.

Bet (puisēna) tēvs ir raudājis un bēdājies, &127;kur tik dēlu ieraudzījis. 'Ta(d) dēls prasījis tēvam, - kālab viņš raud, ka(d) viņu ierauga?

Viņš neteicis puišelim. Ta(d) puišelis tīši palicis slims, lai tēvs viņam saka. Nesacījis. Ta(d) gribējis pavisam mirt nost un tad ķēniņš lai atbraucis raudzīt, ka(d) viņš tik ļoti slims esot - ir dakteri atvedis; bet šis nevarējis nekādas vainas uziet, kas viņam kaitējis. Ta(d) ķēniņš prasījis, kas viņam kaitot, ka(d) nav nekādas slimības. Puisēns teicis: "Mans tēvs man nesaka, kālab viņš raud, ka(d) manis ierauga."

Ķēniņš teicis, kālab viņš nesakot? Ta(d) tēvs sācis teikt, ka esot apsolījis vel(n)am, ka(d) tās zivis zvejojis. Ta(d) viņš (puisēns) teicis: "Nu, tēvs! pa(r) to jūs it neko nebēdājat, es raudzīšu no šās vietas aiziet uz tālu vietu, ku(r) tas velns nebūs."

Ta(d) viņš paņēmis naudas līdz un gājis pa mežiem, projām vien. Piegājis pie viena liela kalna - tur bijis kalna galā lauva, suns, ērglis un skudra. Un lauva sūtījis to suni, lai iet saplēst to cilvēku, kas tur atnācis un atnest šurp, ka var apēst. Suns skrējis notīgi vien pie puišeļa; bet puišelis uzsaucis sunim: Ujā! ujā! neskrien tik aši - jel biški lēnāki!"

Ta(d) suns sācis luncināties viņam apkārt un palicis draugs. Puisēns un uzgājis uz to kalnu un tie pa trim viņam vēlējuši katrs savu laimi. Lauva teikusi, ka(d) viņš tik viņas vārdu pieminētu. tad būs septiņreiz stiprāks par to lauvu; ērglis vēlējis, ka būs septiņreiz čaklāks pa gaisu skriet nekā pats ērglis; skudra vēlēj(u)si, ka(d) viņu pieminēs, ta(d) būs septiņu reiz mazāks par viņu un suns vēlējis, ka(d) viņu pieminēs, ta(d) būs septiņu reiz čaklāks par suni pa zemi skriet.

Un tā tie putni viņu pavadij(u)ši un viņš gājis projām atkal. Gājis, gājis - nogājis uz vienu lielu ķēniņa galvas pilsētu un tur staigājis pa ķēniņa dārzu un ieraudzījis vienu smuku sievišķi logā sēdim. Nu piegājis pie dārza puiša prasījis: "Kas tā tāda?"

Tas teicis: "Tā ir ķēniņa meita, princese!"

Ta(d) viņš vakarā nogājis atkal uz dārzu, palicis par skudru, rāpies uz augšu, ielīdis (ķēniņa meitas) kambarī, gājis klāt uņ palicis par čilvēku. Tā šī sākusi brēkt: "Vai papiņ, papiņ! viens vīrs nāk man klāt!"

Kēniņš ieskrējis. Tā šis palicis turpat gultā atkal par skudru. Ta(d) ķēniņš meitu izrājis, ka b]aujas un it neviena nav tai karr&127;barī. Bet kā ķēniņš izgājis, atkal apgūlies, tā (šis) palicis atkal par cilvēku un gājis atkal pie meitas klāt. Sākusi atkal otru reiz bļauties. Tēvs ienācis, izskatījies, atkal nav nekā; jo palicis par skudru. Ta(d) ķēniņš teicis, ka(d) vēl trešo reiz tā bļausies, neļaus rāmi gulēt, ta(d) nocirtīs kaklu,.

Bet šis palicis ir trešo reizu par&127; cilvēku un gājis viņai klāt. Viņa sākusi atkal bļaut. Un ta(d) tēvs ienācis, izprasījis, kā bijis? Šī sacījusi, ka gruntīgs cilvēks nākot klāt un atkal pazūdot. Ta(d) ķēniņš teicis: "Rādies placī! Ja esi cilvēks, tad taču gudrs būsi, ka(d) &127;tā varēji paslēpties."

Ta(d) (puišelis) rādījies placī - izgājis.

No rīta turējuši kāzas. Un ķēniņš viņu turējis par znotu.

L1n vienreiz sācis ķēniņš teikt, ka viņam te daudz mantas nav, jo netāļu no šīs vietas bijis pilsāts - tas apgrimis apakš zemes -tur citreiz i(r) dzīvojusi tā ķēniņa mātes māte, tā bijusi liela ragana un tā pilsātu apgremdējusi apakš zemes ar visu mantu.

Un vienu dienu viņi sarunāj(u)ši - viņš (znots) grib arī redzēt to vietu. 'Ta(d) viņi visi tur braukuši, - gan ķēniņš, gan visi tie citi. Un braukuši gar tādu jūrmalu un viņš (znots) i(r) aizmirsis, ka viņam no ūdeņa jāsargājas. Un tā nu iznācis tas velns un teicis: "Nu tu man atnāci klāt?" un tā sakampis (znotu) un nesis ūdenī iekšā.

Bet znots iesaucies: ,,Ak, kaut es būtu tik stiprs kā tā 1auva!" Tā viņš palicis un

paņēmis savu zobinu, sācis kauties un uz vinnējis velnu. Ta(d) viņš sakapājis to gabalos,

sakūrds uguni, sadedzinājis un braucis atkal uz to vietu projām. Braucis, braucis -

nobraucis pie viena liela kalna. Un tad i(r) tāds vējš sācis pūst . . . un (viņa) sieva

vējam pūšo&127;t pazudusi: no ratiem izrauta.

Un tas tēvs (ķēniņš) viņu vedis rādīt uz tā kalna: tur (kalnā) bijis tāds liels akmins un tam akminim mazs caurumiņš; pa to caurumiņu kūpēj(u)ši dūmi laukā. Tā varēj(u)ši zināt, ka viņi (apakšā) dzīvi vēl.

Ta(d) viņš teicis: "Ak, kad es paliktu kā tā skudra!" un līdis iekšā pa to caurumtiņu; bet sievas tēvs braucis uz mājām. Un tā ielīdis iekšā - ielīdis taī namā - tur bij(u)šas abas tās sievas i tā ķēniņa mātes māte, i pati gaspaža (šā sieva), no vecās raganas tur ierauta. Un viņa sieva un ragana sēdējušas pie galda katrā pusē. Nu viņš sācis (par skudru) tecēt savai sievai pa drānām uz augšu un uzlīdis uz kakla. Un tā viņa tūlin sapratusi, kas būs un lūgusies; ka grib bišķi iziet 1aukā. Izlaidusi gan šo laukā. Izgājusi laukā - sākusi runāt ar šo. Viņš teicis, lai rauga ar viltu izprasīt (raganai), kā varētu to pilsātu izcelt.

Tā iegājusi atpakaļ un sākusi prasīt: "Vai varētu kādreiz kāds arī izcelt to pilsātu no zemes?"

Šī teikusi : "Var gan, bet tas dikti gŗūti nākas&127; kad viņu grib izcelt. Cits neviens to nevar izdarīt, ka tik(ai) tā lauva, tas suns, tas ērglis un tā skudra, kas uz to kalnu, jo no šīs vietas vēl ir divisimt jūdžu ķēņiņa pilsāts un tanī pilsātā viena čūska - liela - un tai čūskai septiņas galvas uņ cits neviens nevar to čūsku nokaut kā šis lauva; bet viduvējā čūskas galvā ir pauts iekšā un cits neviens to pautu nevar pāŗlēst, kā tas suns un cits neviens viņu nevar atrast, kā tas ērglis. Un tad, kad šo pautu pārplēstu, tad pautā būtu mazs mazs akmentiņš un, kad tā skudra šo akmentiņu še pa caurumu ienestu zemē, tad zeme pārsprāgtu un tas pilsāts izceltos."

Un viņš nu izlīda laukā no zemes (apakšas) tas puišelis, palicis par ērgli un tik(ai) sācis skriet. Noskrējis uz to pilsātu - tur tai čūskai katrudien septiņas aitas bijis jādod. Čūska bijusi labu gabaliņu nost no pilsāta - tādā pagrabā.

Un viņš salīcis pie tā pavāra - tas i(r) dzinis tās aitas, visiem citiem ir(r) bijis bail - par aitu dzinēju - projām. Labi.

Pirmo rītu ņēmis tās aitas, dzinis projām un pavārs parādījis ceļu, ku(r) viņa (čūska) ir. Viņš dzinis un atstājis aitas 1abu gabalu nost no tā pagraba; tad nogājis bez aitām un saucis: "Čūska, nāc(i)! Nu es tev atdzinu aitas."

Čūska iznākusi un prasījusi: "Kur i(r) tās aitas?" Viņš teicis: "Ā, &127;rakali! vai es tev došu aitas?"

Ta(d) tā čūska gāj(u)si atpakaļ pagrabā. Viņš ņēmis aitas pā(r)dzinis pavāram atpakaļ. Un pavārs baidījies, ka čūska tik(ai) nesamaitā to pilsātu un rājies, ka aitas nav devis viņai ēst.

Viņš teicis: "Es izsaucos - viņa nenāca laukā - ka negribīte ēst -- lai dzenot aitas atpakaļ."

Un ta(d) pavārs otru rītu devis četrapadsmit aitas, lai dzenot projām. Bet viņš atstājis pusceļā, nogājis atkal - saucis čūsku, lai nāk. Čūska izgāj(u)si - atkal nekā nebijis. Prasījusi: "Ku(r) ta(d) i(r) tās aitas?"

Viņš teicis: "Es bew gan došu aitas! Es tevi ņemšu, nositīšu!"

Ta(d) gāj(u)si čūska atkal atpakaļ iekšā. Viņš nu nogājis un atdzinis to četrapadsmit aitu atpakaļ pavāram. Un pavārs teicis: kāpēc viņš nav devis? Atteicis: "Es viņu izsaucos - nenāca laukā."

Trešo rītu devis vēl septiņu klāt: divdesmit un vienu aitu. Nodzinis, atstājis atkal pusceļā tās aitas un nogājis viens pats saucis čūsku, lai nāk ēst. Čūska iznākusi un prasīj(u)si: "Kur tās aitas ir?"

Ta(d) viņš teicis: "Es tev došu aitas!" un - sakampis (čūsku) pie vienas galvas - izrāvis no pagraba un kāvušies lielu laiku abi .divi.

Ta(d) tas pavārs gājis raudzīt, kālab viņš tik ilgi paliek. Nogājis - tas vīrs kas kavies teicis: "Kad es tik(ai) dabūtu vienas glāzes brandavīna. tad tu redzētu, kā tev ietu!"

Čūska teikusi: "Kad es dabūtu vienu. aitu apēst, tad es tevi saplēstu!"

To pavārs dzirdējis, ka viņš gribējis vienas glāzes brandavīna; ta(d) pārskrējis uz pilsētu, pā(r)nesis veselu buteli brandavīna, iedevis vīram. Tas izdzēris un sakapājis to čūsku. Ta(d) pavārs pārgājis, pasacījis ķēniņam, ka viens vīrs ņēmis čūsku un nokavis. Un kamēr ķēniņš savācis savus draugus, gribējis iet to vīru meklēt un pa(r) ķēniņu celt, tamēr vīrs palicis pa(r) ērgli un noskrējis projām: viņš bij noskrējis pie tā kalna, ka(d) bij izņēmis no čūskas sirds to akminteli. Un tur&127; ar akminteli palīdis pa(r) skudru iekšā - kalnā - kalns plīsis pušu un tas pilsāts cēlies uz augšu.

Dzirdēj(u)si tā ragana, ka kalns sācis plīst un pilsāts cēlies uz augšu - sākusi plēst tai jaunai acis laukā, ka viņa kādam cilvēkam būs pateikusi. Ta(d) viņš dzirdējis, ka jaunā sākusies bļauties un tā skrējis klāt; un jo viņš ātri skrējis, jo ātri pilsāts cēlies. - Viņš skrējis sievu glābt. - Un ieskrējis, palicis par cilvēku, nocirtis vecenei kaklu un tad pilsāts arī izcēlies.

Nu gājis atpakaļ pie (sievas) tēva teikt, ka pilsāts izcēlies -bijis liels pilsāts un smuks.

Un ta(d) viņi dzinuši mantas no turienes mājās - zelts tur bijis un sudrabs pulku iekšā (pilsātā).

No tās dienas tad jaunais valdījis, tā vecā znots.