5. A. 302. A. Bīlenšteins 1863. no Lavīzes Šmēles Jaun Aucē. LP, VI, 77, II. AŠ, II, 100u.

Viens zvejnieks dzīvojis jūrmalā ar sievu un dēlu. - Dēls jau bijis izaudzis liels un labi izmācījies skolu - vāciskis mācījis lai. - Un šim zvejniekam bijis liels trūkums: nebijis ne maizes vairs - tik tās zivis vien.

Un vienu dienu braukuši uz jūŗu - tēvs ar dēlu - zvejot. Braukdami redzējuši laivu nākam un dzirdējuši no tālienes, ka rūc - un dikti ir rūcis un aurējis: hu hu uu! Ta(d) dēls aurējis pretim. Kā ataurējis, tā saskrējušas laivas kopā. Tai otrā laivā ir bijis melns sievišķis, melns ar visu vaigu, ar visām drānām. Tas sievišķis teicis, lai dēls kāp iekšā, otrā laivā, un lai brauc līdz. Dēls gan nav gribējis no tēva atstāt un tēvs arī negribējis dēlu atlaist; bet sievišķis teicis, ka jābrauc līdz. Kāpēc viņš ir

aurējis pretim un saucis? Un ja nenāks līdz - viņi abi divi palikšot nelaimīgi no ūdeņa netapšot laukā.

Tad abi divi palika uz šķiršanos, kad nu citādi nevarēja. Bet tas sievišķis deva tēvam vienu kastīti, lai ved uz mājām; bet lai netaisa vaļām, kamēr uz ūdeņa, lai tik(ai) mājās taisa vaļām.

Dēls nu iesēdās pie sievišķa un brauca projām. Bet tēvs iegājis istabā - taisīja kastīti vaļām: tā bija piebāzta pil(n)a ar dukātiem. Ko nu? Nu nopirka pilsētā namu un veco butku (istabu) izārdīja, noplēsa - jūrmalā - ka nepalikās it nekā.

Tad tā mel(n)ā sieva noveda dēlu savā māju vietā - tur bija muiža - un nolika, kur bij itin tumšs un kur cilvēki arī nebija nekādi. Bet pati nemaz nestā vēja mājās: katru dienu uz placi.

Dēlam bija gaŗš laiks tur tumsā - palika bēdīgs, jo gribēja labprāt savus vecas apraudzīt. Viņš sāka kaulēties, 1ai tā sieva palaiž uz mājām. Tā teica, ka laidīs gan, ja viņš nākšot atpakaļ; lai pazvēr, ka pa trīs dienām pārnāks, tad tūlin laidīs.

Viņš pazvērēja. 'Tad' tā sieva apģērba viņu ar smalkām, klārām drānām un pavadīja pie jūrmalas,

Šis nu sāka meklēt; bet nevarēja tēva mājas vairs uziet. Prasīja ļaudim - tie atbildēja: vecā zvejnieka vairs neesot; lielu naudu dabūjis - esot aizgājis uz pilsētu - namu nopircis.

Beidzot prasīdams, meklēdams, atradis gan tēvu. - Tēvs bija nopircis namu no viena kunga un tam bijusi viena princese.

Un tas pats kungs tēva dēlu ātri iemīlējis - negribējis dēlu nemaz vairs laist projām, gribējis paturēt par znotu.

Dēls domājis: viņš neies arī vairs atpakaļ - paliks.

Bet ceturtu dienu, ka(d) sēdējis patlaban pie galda - mel(n)a sieva nākusi un vedusi dēlu projām - ar laivu - ka nedabūjis ne pusdienu paēst.

Aizvedusi tur - šis iegājis savā gultā un atradis, ka iegulies balts sievišķis - itin balts un jauns cilvēks. Baltā sacījusi uz dēlu: "Jūs esat viens jaunskungs; te jums nebūs gulēt: tā vieta ir nelaimīga vieta. Es jums izteikšu: ka(d) jūs tā varētu izdarīt, tad tā vieta būtu laimīga kā vajaga. Te kādu gabalu ir kalns - tur vedīs vienu princesi un sies pie staba, un velns nāks ar deviņām galvām to apēst; kad jūs varētu tam tās deviņas galvas nocirst, tad devītā galvā būs balodis un balodī būs pauts, to pautu vajaga ātri nest šurp, uzlikt uz galda un pā(r)sist pušu, tad tā muiža atšķirsies, jo tā ir vel(n)a apstāta un tā mel(n)ā sieviete ir vel(n)a māte (tā, kas dēlam pakaļ brauca). Un tad kad visu to būsit padarījuši, radīsies (muižā) atkal tie cilvēki, kas senāk tur bija dzīvojuši."

Viņš atbildēja, to varēšot gan izdarīt. Un nu dēls gājis pie kalēja, licis zobenu - lielu - uzkalt, ka varētu vel(n)am tās galvas nocirst. Kad zobens bija nokalts, gājis uz kalnu. Ejot uzgājis trīs. kas kavušies pie&127; zirga galvas: bijusi skudra. vanags un lauva. Viņš prasījis, ko kaujas? Atbildējuši, ka visi trīs uz reizu grib ēst, bet nevar saprast visi ēst uz reizu. "Jūs esat viens jaunskungs, pamāciet mums, kā varētum reizā ēst."

Viņš atbildējis: "To es jums lēti varēšu pateikt. Skudra, lieni tu iekšā, ēdi smadzenes, vanags, knābi tu acis un lauva, tu sagrauzi tos kaulus!"

Labi, sākuši ēst un visi trīs paēduši uz reizu. Tad šie trīs teikuši: "Kad varējām uz reizu paēst, tad mēs jums arī dosim labumu!"

Lauva teikusi: "Kad jūs eitat spēkoties, tad teicat: es gan esmu stiprs, bet kaut es būtu otru tik stiprs kā lauva!"

"Vanags teicis: "Kad jums kādu reizu jāsteidzas, tad teicat: es gan skreju čakli, bet kaut es varētu otru tik čakli paskriet kā vanags!"

Skudra teikusi : "Es gan lienu pa caurumiem, bet kaut varētu tā līst pa caurumiem kā skudra!"

Kad (nu dāls) nogājis uz to kalnu, cilvēki atveda to princesi un piesēja pie staba. Viņš gaidīja, lai nāk tas velns ar savām deviņām galvām. Bet princese sacīja: "Jūs esat viens jaunskungs, jums būs no tās vietas sargāties, tā vieta ir nelāga vieta."

Jaunskungs atteica: "Es jūs gribu laimīgas darīt, es no tās vietas zemē neiešu."

Un gaidījis, gaidījis -- velns atnācis. Un kā gribējis princesei krist klāt, tā viņš bijis pretim. Velns teicis, ka tā princese viņam pieder; šis teicis, ka viņam pieder. Un tad gāj(u)ši cīkstoties. Kā gāj(u)ši cīkstoties - jaunskungs uzsaucis: kaut viņš būtu otru tik stiprs kā lauva, lai var velnu vinnēt_. Un tāmēr nu cīkstojušies, kamēr piekusuši un dusēj(u)ši. Bet šim, tam jaunkungam, velns jau bij iedzinis ;kājas pa pēdu zemē - velns bijis stiprāks; bet kad apstājušies, tā šis pamanījies zobenu pacelt un nocirtis velnam trīs galvas uz vienu cirtienu. Papriekš nevarējis zobenu pacelt, kad bij sakrituši kopā; bet kad apstājušies, tad dabūjis vienu buteli, ko līdz bij paņēmis, un nodzēries, lai sirds atdziest.

Tad uz otru reizu nekā nevarēja velns padarīt, piekusa ātri, jo nu tikai bij palikušas sešas galvas. Un, kad nu apstājušies atpūsties, tad atkal cēlis zobenu un nocirtis vēl trīs galvas palikušas trīs vien.

Bet velns gājis vēl ar tām trājām cīkstaties. Šis pacēlis zobenu, nocirtis ir tās un nu ieraugus, ka no devītās galvas skrejus balodis laukā un projām. Tad uzsaucis : "Kaut otru tik varētu

skriet kā vanags!" un šaujas pakai tam balodim. Panācis balodi un saspēris lupu lupās. Tad izņēmis to pautu, gājis atpakaļ pie princeses un atlaidis no staba.

Šī nu gribēj(u)si (jaunkungu) vest uz mājām pie saviem vecākiem, lai viņu prec, ka viņš tādu labumu viņai darījis; bet viņš gribējis iet uz savu vietu, kā tā baltā sieva bija teikusi. Bet šķirdamies viņš to gan sacījis priņcesei, lai aptrūv gadu un seši nedēļas, par to, ka no lielās nelaimes tikusi vaļām, un lai pa to laiku neprecas; jo tad viņš nāks - ja nebūs precējies - viņu precēt; ja būs precējies, lai tad viņa citu prec - tad viņš vēlēs.

Bet šķirdamies princese iedevusi viņam savu gredzenu un zīdes drāniņu, kur viņas vārds bijis ierakstīts.

Beidzot viņš vēl izgriezis visām velna galvām mēles, sasējis drāniņā un aizgājis.

Un necik nebijis pagājis, nācis viens zaldāts, paņēmis vel(n)a galvas, nonesis ķēniņam - teicis, ka viņš to vel(n)u nokavis, lai dod viņam princesi. Labi, ķēniņš pieņēmis arī šo par znotu; jo neatminējis nemaz paraudzīt, vai mēles arī vel(n)a galvās ir jeb nav. Bet princese teikusi, ka jāgaida gadu un seši nedēļas ātrāk neprecēšoties. Skaidrāk negribējusi neko izteikt, jo bail ir bijis, ka zaldāts ar zobenu viņu nenokauj.

Pa tām starpām jaunskungs bij pā(r)gājis ar pautu, bet nevarējis vairs tai namā ietikt, tik mazs caurumtiņš bij palicis, nams bij sagŗu(v)is. Tad teicis: "Kaut varētu līst pa visiem caurumiem kā skudra!" Tūlin palicis par skudru, ielīdis ar to pautu, uzlicis uz galdu un pā(r)sitis pušu. Tad tā muiža atvērusies un palikusi skaidra - nebijusi vairs aptumšota un viņš - apņēmis balto sievu (kas padomu bij piedevusi) par cie(n)māti - palicis muižā par kungu.

Bet pēc gada un seši nedēļām viņš gājis izglābto princesi raudzīt. Gājis - saticis ceļā toreizējo skudru, vanagu un lauvu; bet tie tagad bijuši smuki puišeļi un prasījuši, vai viņš nevar viņiem ierādīt, viņi gribētu precēties. Atteicis: lai nāk līdz, viņš gādāšot. Un tā aizgāj(u)ši tur, patlaban princese un zaldāts temmējušies uz laulību, daudz bijuši sanākuši kāzinieku, daudz saaicinātu. Un šie (visi) cilājuši tās vel(n)a galvas ūn brīnīj(u)šies, ka nevienai galvai nebijusi mēle. Teikuši, ka būs falšība - viņš (zaldāts) nebūs nokavis vel(n)u - cits būs darījis?

Tā šis (īstais vel(n)a kavējs) piegājis ar mēlēm un teicis: "Tā nav viņa vaina!" un izstāstījis visu, kā noticis. Ķēniņš nu viltīgo zaldātu notiesājis, bet īsto glābēju gribējis par znotu pieņemt. Šis atteicis: "Paldies! nevaru par znotu būt, man jau ir sieva; bet te būs lauvas dēls, tas ir labs znots."

Lauvas dēls tad apņēmis princesi, vanaga un skudras dēli arī dabūjuši citur kur sievas un tad pats pā(r)gājis savā muižā un dzīvojis laimīgi.