6. A. 302. Pēterupē, A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 77, III, AŠ, 11, 100z.

Viņos laikos dzīvojis kalējs. Tam nebijis neviena bērna. Tad viņš izkalis dēlu no dzelzs un lūdzis Dievu, lai palīdz dzīvību gādāt dēlam&127;. Dievs paklausījis, iepūtis dzīvu garu Dzelzsdēlam. Dzelzsdēls bijis ļoti stiprs.

Un. drīzi viņam tai apgabalā pietrūcis darba. Tad nokalis lielu dzelzs zobinu, nopircis zirgu un jājis pasaulē. Jājis, jājis -- saticis lauvu, lāci, vilku, balodi, skudru un tie gribējuši viņu saplosīt. Tad Dzelzsdēls sakapājis ar zobinu savu zirgu gabalos un atdevis zvēriem apēst. Nu zvēri palikuši laipni pret viņu un katrs dāvinājis no savas muguras pa spalviņai: kad trīs reizes pagriezīšot kādu spalviņu riņķī, tad Dzelzsdēls tūdaļ palikšot par to zvēru, vai balodi, vai skudru, kuŗa spalviņu patlaban grozījis.

Labi. Gājis atkal tālāk - iegājis ķēniņa pilī. Tam ķēniņam bijušas trīs meitas un visas trīs uz mata vienādas, ka ne domāt izšķirt, kuŗa jaunāka, kuŗa vecāka. Un kas trijās reizēs varēja uzminēt, kuŗa jaunākā, tam ķēniņš bij solījis jaunāko par sievu atdot ar visu valsti, bet ja minētājs neuzminēja, tad viņam jāmirst.

Dzelzsdēls arī apņēmies minēt, lai gan daudzi jau velti bij izminējušies. Un viņš dara: viņš pavirpina, pagroza trīsreiz baloža spalviņu riņķī, paliek par balodi un ielaižas ķēniņa dārzā, kokā. Vēlāk visas trīs ķēniņa meitas nāks dārzā staigāt -- ierauga: tāds skaists balodis sēž kokā. Nu vecākā māsa saka: "Ak, kur skaists putniņš! Kad man viņš būtu, es viņu ar baltu maizi vien baŗotu!"

Otra māsa saka: "Kad man viņš būtu -- es viņu ar ogām vien baŗotu!"

Trešā teikusi: "Bet kad man viņš būtu - es viņu mīlētu un ar medu baŗotu!"

Līdz šī to izteikusi: "Es viņu mīlētu!" -- tā balodis nolaidies šai klēpī un jaunākā meita ienesusi mīlamo balodi savā guļamā istabā un ielaidusi sprostiņā. Bet naktī balodis palicis par&127; skudru, izlīdis no sprosta; tad palicis par cilvēku, Dzelzsdēlu, un gājis pie jaunākās ķēniņa meitas gultas. Šī nabadzīte iztrūkusies un domājusi : laupītājs - un sākusi kliegt. Kā sākusi kliegt -- ķēniņš ar sulaiņiem klāt un meklē visas malas, bet kur nu atradīsi : Dzelzsdēls atkal par skudru ielīdis sprostā un tik nevainīgs balodis, ka ja.

Otrā naktī tāpat darījis. Bet nu ķēniņš ieskrējis dusmīgs, teikdams: "Ko tu kliedzi? Te neviena nav! Laikam tās dvēseles tevi moca, kas tevis dēj nokautas, kad neuzminēja tevi māsu starpā; un ja tu vēl nākamu nakti kliegsi, tad pati nāvi pieredzēsi."

Trešo nakti Dzelzsdēls atkal izlīdis no sprosta un droši gājis pie meitas, jo labi zinājis, ka šoreiz aizliegts kliegt. Piegājis šī arī nekliegusi vairs - un nu izstāstījis, kas viņš tāds - esot viņas mīļais balodis un kā nekā. To dzirdēdama, šī priecājusies ļoti un izmācījusi Dze1zsdēlu smalki jo smalki, lai rītu minēdams uz to un to zemi skatoties, tad varēšot viegli viņu no vecākām māsām izšķirt. Tā noticis. Un nu Dzelzsdēls apņēmis jaunāko ķēniņa meitu, palicis sievas tēva vietā par ķēniņu un dzīvojis laimīgi.

Bet pēc kāda laika jaunais ķēniņš vaicājis sievas tēvam: kas tā par lietu, ka tai un tai pilsētas daļā neviena cilvēka neesot? Sievas tēvs atteicis: "Sargies tai pilsētas daļā rādīties! Kas tur kāju spēris, tas pazudis kā miglā."

Dzelzsdēls domājis: "Nu tu joki, kas taču tur varētu būt?"

Un tā licis zirgus sajūgt un braucis raudzīt. Aizbraucis nekas, pabraucis tā labi uz vidu - kas ir? Uz reizi zirgi un rati nozūd un šis - kā aizsviests, kā aiznests - atradies svešā apgabalā, lielā ezerā, pašā vidū, niedres galā. Bet viņš neko nesūrojies tamdēļ - palicis par skudru un rāpies no vienas niedres uz otru, kamēr izrāpies malā sausumā. Nu palicis par cilvēku un ieraudzījis lielu māju. Iegājis mājā, atradis 1ielu pulku cūku. Un mājas saimnieks bijis lielās bēdās - nevarējis cūkas nosargāt ikkatru dienu velns noķēris dažas cūkas un aiznesis. Dzelzsdēls teicis: "Dodi man trīs jaunas pātagas, tad es cūkas nosargāšu!"

Labi, iedevis trīs jaunas pātagas un nu Dzelzsdēls ņēmis tikai cūkas pērt, kamēr palikušas tik tramīgas, ka neviens pats vairs panākt, ne piekļūt. Otrā dienā velns atnācis cūkas ķert, noķēris gan vienu - vairāk nedabūjis - citas aizbēgušas. Dzelzsdēls nu pēris vēl reiz cūkas, kamēr visas pātagas nopēris. Trešā dienā velns atnācis, nedabūjis vairs cūkas rokā - aizmukušas kā sadzeltas, tikko velnu bij ieraudzījušas. Nu velns palicis par suni un dzinies cūkām pakaļ: bet Dzelzsdēls palicis par vilku un plosījis suni briesmīgi. Tad velns palicis par lāci un dzinies cūkām pakaļ; bet Dzelzsdēls palicis par lauvu un nokodis lāci. Kā nokodis lāci, te - apskatās - agrākie zirgi, aizjūgs turpat aiz muguras un šis atronas tai pilsētas daļā, kur todien braukājis. Nu pārbraucis mājā un dzīvojis no jauna; bet apburtajā pilsētas daļā no tās dienas katrs varējis iet, dzīvot, darīt, ko grib - neviens vairs nav ķibelējis.