8. A. 302. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, III, 2.

Kādam zvejniekam apmirst visi dēli; tik jaunākais paliek.

Tēvs jaunāko dēlu iesauca par Pastari.

Reiz zvejnieks, ar savu Pastari jūrmalā zvejodams, ierauga lielu savādu kuģi. Kuģis pienāk pie malas un apstājas. Neviena cilvēka neredz,. Te uz reizi iznāk no kuģa apakšas liels vīrs tas bijis pats velns - un uzsauc zvejniekam: "Ved šurp man savu dēlu Pastari!"

Zvejnieks atbild: "Ne es dēlu vedīšu, ne došu!"

To dzirdēdams lielais vīrs ielec jūŗā, izbrien malā, paķeŗ Pastari, aiznes to uz kuģi un aizbrauc kā viesulis. Pret vakaru kuģis apstājas jūŗas vidū pie kādas skaistas pils. Lielais vīrs ieved Pastari pilī un ierāda tam īpašu istabu, pieteikdams: "Ja naktī kaut ko dzirdi, tad nededzini uguni un neskaties!"

Pastaris nu paliek viens pats istabā. Viņš noskumis domā: "Kas nu ar mani notiks, kas nenotiks - redzēs gan!"

Vakarā tas liekas gulēt, bet neaizmieg. Līdz ko labi tumšs, tā sāk viens čabināties. Pastaris domā: "Čabinies, cik tu gribi; ne man uguns ir brīv dedzināt, ne arī ir, ko aizdedzināt!"

Tā paliek. Otrā naktī tāpat. Trešajā naktī Pastaris nodomā pie sevis: "Tavu brīnumu! kas te varētu vienā gabalā čabināties? Pag, pag, rītā runāšu lielajam vīram, lai aizved mani uz vienu dienu pie tēva pasērsties. Ja viņš to darīs, tad parunāšu tēvam šķiltavas un degli. Tā būs pareizi, un tad tevi, putniņ, ieraudzīšu!"

No rīta Pastaris runā lielajam vīram, vai nevarot viņu aizvest uz vienu dienu pie tēva pasērsties.

,,Kālab ne?" lielais vīrs atbild. "Bet atpakaļ braucot tev nav brīv it nekā no tēva mājas līdz ņemt. Tad vēl, es palikšu uz kuģa tevi gaidīt; ja pret vakaru pirmo reizi kliegšu, tad atstāj tēva māju un nāc; ja otrreiz kliegšu, tad esi jau pusceļā; ja trešoreiz kliegšu, tad jābūt uz kuģa."

Labi. Pastaris otrā rītā pārbauc pie tēva un izstāsta visu, ko piedzīvojis, pēc kā nācis. Tēvs nevar izdomāt, kā lai šķiltavas un degli klusu aizved; bet Pastaris atsaka: "Iešūsim uguns lietas aiz svārku oderes, tad aizvedīšu kā nabagus!"

Labi. tā izdara. Pret vakaru tēva māja nodreb un notrīc: lielais vīrs kliedzis pirmo reizi. Pastaris steidzas projām. Līdz ko labi pusceļā, te zeme nodimd: lielais vīrs kliedzis otru reizi. Līdz ko labi jūrmalā, te jūŗa nožvākst: lielais vīrs kliedzis trešo reizi. Nu uziet uz kuģi. Lielais vīrs prasa: "Vai paņēmi ko līdz?"

"Pats labi redzi, ka nav nekā!" Pastaris atbild. Nu tad brauksim!"

" Kuģis aiziet kā viesulis, viens divi pie pils klāt.

Vakarā Pastaris aiziet gulēt, bet neaizmieg. Līdz ko labi tumšs, tā sāk viens čabināties. Pastaris tūlīt uzšķiļ uguni un ierauga daiļu meiču. Bet šī no uguns sabīstas un aizbēg.

No rīta lielais vīrs pie Pastaŗa iekšā.

"Ak tā, tēviņ, tu man uguni šķilsi! Nāc līdz!"

Pastaris iet. Bet laukā lielais vīrs sagrābj Pastari un aiznes to pār jūŗu uz augstu, augstu kalnu, pašā virsotnē. Tur tas atstāj Pastari un pats pazūd.

Pastaris izstāvās galotnē vienu dienu, otru; cik ilgi stāvēs? Raudzīs līst zemē. Nu lien, nu rāpjas, nu mocās un cīnās, kamēr tad ar lielām mokām trešajā dienā norāpjas ar saskrambātām rokām asiņainiem ceļiem, sadriskātām drēbēm. "Labi, ka tik tālu!" Pastaris iesaucas un iet taisni projām. Gar mežmalu iedams tas ierauga nogāztu zirgu, ieduŗtu zobinu un četrus ēdējus ar izsalkušām mutēm. Pastaris grib gaŗām iet, bet tie viņu nelaiž, sacīdami: ,,Puisīt, neeij secen! Mēs četri virsnieki nogāzām šo zirgu tev zirgs mūsu starpā jāizdala! Viens no mums ir zvēru virsnieks, otrs putnu virsnieks, trešais zivju virsnieks, ceturtais skudru virsnieks. Ja taisni mācēsi dalīt, tad tev labi samaksāsim."

Labi, Pastaris ņemas dalīt. Zvēru virsniekam iedod abus činksļus, putnū virsniekam abus plečus, zivju virsniekam viduci, skudru virsniekam galvu. Pastaris nu ieduŗ zobinu, kur atradis, un grib tūlīt aiziet, bet virsnieki to nelaiž sacīdami: "Tu mācēji labi dalīt, par to tev labi samaksāsim. Še tev no zvēru virsnieka viens sariņš. Ja tev kāda nelaime uzbruktu, tad pavirpini sariņu un piemini zvēru virsnieku, tūdaļ tavs spēks būs deviņreiz lielāks par paša zvēru virsnieka spēku. Tad še tev no putnu virsnieka viena spalviņa. Ja tev reiz kāda nelaime uzbruktu, tad pavirpini spalviņu un piemini putnu virsnieku, tūdaļ varēsi deviņreiz ātrāki skriet un laisties nekā pats putnu virsnieks. Tad še tev no zivju virsnieka viens zvīnītis. Ja tev reiz kāda nelaime uzbrukutu, tad pavirpini zvīnīti un piemini zivju virsnieku, tūdaļ varēsi deviņreiz vieglāki un ātrāki peldēt nekā pats zivju virsnieks. Tad še tev no skudru virsnieka viena kājiņa. Ja tev kādreiz nelaime uzbruktu, tad pavirpini kājiņu un piemini skudru virsnieku, tūdaļ varēsi deviņreiz dziļāki zemē līst, nekā pats skudru virsnieks." Labi, Pastaris pateicas par dāvanām un aiziet.

Pret vakaru zeme sāk dimdēt, jūŗa putot, un re, lielais vīrs Pastarim klāt,

noprasīdams: "Kas tev atvēlēja no kalna zemē līst?" "Pastaris atvēlēja."

"Ak tā!" lielais vīrs iesaucās, "nu ja Pastaris atvēlējis, tad Pastarim jāizput!"

Un nu lielais vīrs gāžas Pastarim virsū; bet Pastaris mudīgi, mudīgi pavirpina zvēru virsnieka sariņu, piemin viņu un tad sakampj lielo vīru tik sparīgi, ka visa zeme nodimd. Acumirklī lielais guļ kā bluķis. Nu cīnās, nu raustās, bet lielais nekur pabūt. Beidzot Pastaris saka: "Ja neteiksi, kur tava dzīvība atronas, tad piesiešu tevi tik stiprām saitēm pie šīs klints, ka ne mūžam vaļā netiksi. Tev būs jānomirst badā kā sunim. Kraukļi tevi apēdīs!"

Lielais vīrs lūdzas, lai tā nedarot, tas viņam par lielu kaunu, viņš būšot teikt.

"Nu labi, tad saki - tiksi vaļā!" Pastaris saka.

"Redzi, Pastar, viņpus jūŗas ir tā pils, kur tevi pirmo reizi aizvedu. Pils pagalmā ir stabs. Ja pie staba piesistu ar mazo pirkstiņu, tad nokristu zobins. Ja ar zobinu noietu uz tuvējo mežu, tad gadītos liela čūska mežā. Ja kāds spētu čūskai ar zobinu galvu nocirst, tad izskrietu no glavas zaķis. Ja zaķi noķertu, nokautu, tad izskrietu no zaķa balodis. Ja balodi noķertu, nokautu, tad izkristu no baloža pauts. Pautā guļ mana dzīvība. Bet tu to, Pastarīti, nevari ar visu savu milža spēku izdarīt, jo pauts krizdams iekritīs deviņas asis dziļi zemē."

"Labi, tagad tieci vaļā!" Pastaris iesaucās. To teicis, viņš palaiž lielo vīru, aiziet jūrmalā, pavirpina zivju virsnieka zvīnīti, piemin viņu un tad pārpeld viens divi pār jūŗu 1īdz pilei. Ieiet pagalmā -- ja - ir gan stabs. Pasit ar mazo- pirkstiņu: zobins žvaukt! zemē. Nu saķeŗ zobinu un steidzas uz mežu pēc čūskas. Čūska izlien šņākdama pretim; bet kā Pastaris dod ar zobinu, tā galva ripodama aizripo. Tomēr tai pašā acumirklī zaķis arī ārā un lobj ko māk no meža ārā. Pastaris knaši pavirpina putnu virsnieka spalviņu, piemin viņu un noķeŗ zaķi. Zaķis turās pretim, bet šņakt! zobins noņem tam galvu. Līdz ko galva nokrīt, te balodis ārā un mākoņos augšā; bet Pastaris atkal pavirpina putnu virsnieka spalviņu, piemin viņu un noķeŗ balodi, lai ir to nokautu. Līdz ko balodis pagalam, te pauts bļaukt! deviņas asis dziļi zemē iekšā. Tagad Pastars pavirpina skudru virsnieka kājiņu, piemin viņu un ielien kā skudra pautam pakal. Maz acumirkļos pauts no zemes apakšas ārā. Tagad Pastaris steidzas ar pautu uz pili. Aiziet tur, lielais vīrs jau priekšā.

"Tu kāroji pēc manas dzīvības, lielo vīr, bet nu tava dzīvība manās rokās!" Pastaris iesaucas. To teicis tas drāž pautu lielajam vīram ar tādu sparu pierē, ka viss pauts sašķīst un lielais vīrs, augšpēdu atkrizdams, izpūš dzīvību.

Pastaris nu bij brīvs; no sava kakla kunga tas bija atpestījies. Bet tagad tam stāv prātā tā daiļā meita, ko toreiz uguni šķiļot, paredzēja. Viņš domā: "Kur citur tā būs, kā pilī? Jāiet raudzīt."

Ieiet pilī - kā tad - meita sēž itin bēdīga.

"Ko nu gaudi?" Pastaris tai uzsauc, "priecājies 1abāk, jo 1ielais virs pagalam, es viņu uzvarēju. `

"Ko? Vai patiesi?" meita brīnījās. ,,Kā, puisīt, par manu izpestīšanu tev lai atmaksāju?"

"Paliec man par līgaviņu, tad būs atmaksāts." Pastaris atbild. "Labi, lai notiek tā!"

Un nu Pastaris pārveda savu līgaviņu tēva mājā un nosvinēja brašas kāzas.