Dvēsele olā.

9. A. 302. K. Žiema Ozolniekos pie Jelgavas. LP, IV, 53.

[Velns nozog tēvam vienīgo dēlu Pastari un aiznes uz savu pili tālu jūŗā. Tur viņš aizliedz Pastarim par nakti uguni taisīt. Dzirdot troksni, viņš ar zagšus paņemtām šķiltavām tomēr uztaisa uguņi un ierauga tur skaistu meitu. Velns par to saskaistas un aiznes viņu uz kādu augstu kalnu. No kalna zemē nokāpis, Pastaris sastop zvēru, putnu, zivi un skudri, kuŗi strīdās ap nogalinātu zirgu. Visi šie dzīvnieki bijuši savas sugas virsnieki. Pastaris izdala dzīvniekiem zirgu, un tie apsolās dalītājam uz priekšu palīdzēt. Velns atkal atrod Pastari un uzbrūk viņam. Pastaris pavirpina zvēru virsnieka sariņu, top ļoti stiprs un nu nogāž velnu gar zemi. Viņš piespiež arī velnu izstāstīt, kur viņa dvēsele&127; atrodoties. Pie viņa pils esot liela čūska, čūskas galvā zaķis, zaķī balodis, balodī pauts un pautā dvēsele. Pastaris tūlin aiziet turp un uzmeklē čūsku.]

Pastaris, čūskai galvu nocirzdams, dzenas zaķim pakal. Viņš (Pastaris) piepēži pavirpina zvēru virsnieka sariņu, paliek par lauvu un noplēš zaķi. No zaķa izlaižas balodis. Pastaris pavirpina putnu virsnieka spalviņu, paliek par ērg1i un noplēš balodi. No baloža izkrīt pauts deviņas asis dziļi zemē. Pastaris atminas skudŗu virsnieka kājiņu, paliek par skudri izvelk pautu no zemes, pārvēršas atkal par Pastari un iesviež velnam acīs pautu, lai sašķīst. Velns nomirst.

Tagad Pastaris palicis par mazu putniņu (tādēļ ka pavirpinājis putnu virsnieka spalviņu) un aizlaidies uz to pili, kur uguni šķildams, toreiz meitu pamanījis. Pielaidies pie meitas loga un dziedājis. Meita atvērusi logu un ielaidusi putniņu pie sevis. Bet vakarā meitai bijis jāiet projām. Atstājusi putniņu vienu pašu istabā un aizgājusi. Par to laiku Pastaris palicis par lauvu un nogūlies pie durvim. No rīta meita pārnākdama brīnum sabijusies, kad ieraudzījusi lauvu pie durvim. Bet Pastaris ātri palicis par cilvēku un izteicis meitai, ka viņš velnu nositis.

Abi noturējuši kāzas un dzīvojuši laimīgi.