Dvēsele olā.

10. A. 302. A. Bīlenšteina kr, 1864. Ērgļos. LP, VI, 11, 21.

Viena maza mājiņa bijusi mežā un tur neviens cilvēks nedrīkstējis dzīvot. Bet viens vecītis sacījis, ka viņš dzīvošot. Labi. Vakarā paņēmis gaili, sveci un aizgājuši. Nu viņš sēdējš uz krēsla, lasījš grāmatu un tas gailītis viņam bījš zem svārkiem. Tad ienācis uz pusnakti velns un sacījš uz viņu: "Es tev(i) ēdīšu!"

Vecītis sacījš: "Neēd, vis, bralīt, gan jau apēdīsi pēcāk, parunāsimies vēl!"

Pa brīdim velns otrureiz sacījš: "Es tev(i) nu ēdīšu.!"

Tad ar(i) vecītis tāpat atbildējis. Un trešureiz velns atkal sacījš: "Es tev(i) nu ēdīšu!"

Tad viņš paņurcījis savu' gailīti tas aizķērcies un tūlin velns turpat nogāzies.

Otrā naktī viņš atkal nācis, tad arī viņi tāpat darījuši, kā tai pirmā naktī ; un trešā naktī atkal tāpat.

Tad velns prasījš vai zinot, kur kāzas esot? Vecītis atbildējš: Nezinu!"

" Bet velns sacījš: "Es zinu gan, iesim abi divi!" Nu viņi paņēmuši vienu spainīti un aizgājuši.

Tur kāzās dancojuši brūte ar brūtgānu. Velns aizmetis kāju un viņi pakrituši. Tad velns paņēmis vienu skaigalu, kas abos galos bijš apdedzis, nokavis ar to brūti un brūtgānu, ielējš tās asinis tai spainītī, ielaidis divi mazas mušiņas vienā radziņā un paši aizgājuši.

Par kādu laiciņu velns iedevis to spainīti un radziņu tam tēvainīšam.

Bet tēvainītis izlaidis visas tās mušiņas. Tad tās divi mušiņas atkaļ ieskrējušas brūtei un- brūtgānam nāsīs un viņi tikuši dzīvi; bet tās citas mušiņas uzskrējušas gaisā.

Tad vecītis gājš atpakaļ uz to mājiņu. Aisgājš, ienācis vēl tas pats velns un stās&127;tījis, kur viņam dzīvība. Tur esot mežā viens liels ozols, ja apkraunot ap to ozolu daudz simtu asu malkas un sadedzinot nu visu to ozolu, tad lai lūkojot tikai pelnos, atradīšot vienu olu. "Ja šī ola pārplīsusi, tad būšu pagalam ; bet ja viņa vēl vesela, tad esmu dzīvs."

Tas vecītis tā izdarījis, kā velns stāstījis, un atradis olu vēl veselu. Tad viņš gājš pie visiem kalējiem to olu pārsist un atradis tādu kalēju, kas ar kreiso roku kalis (ķeiris bijis); tas olu pārsitis ar tādu troksni, ka. viņu pašu vai gribēja nosist.

To padarījis, vecītis sacījis: ,,Eita nu tai mājiņā; nu jūs varai droši dzīvot."