Dvēsele olā.

11. A. 302. A. Pētersens Talsos, T. Dzintarkalna krājumā.

[Šās pasakas iesākums ir tāds pats ka iepriekšējai pasakai, tikai beigas dŗusku izšķiŗas.]

Vecītis aizgājis atpakaļ uz meža mājiņu. Nakti tur atnācis arī tas pats velns tin lielījies, ka viņa dzīvība esot tik droša, ka neviens tai nevarot klāt tikt. Mežā esot viens liels ozols. Ja šo ozolu apkrautu ar tūkstoš asu malkas, un visu to sadedzinātu kopā ar ozolu, tad tomēr vē1 pelnos atrastos viena cieta ola, un tai olā esat šā dzīvība.

Vecītis to visu noklausījies un nodedzinājis lielo ozolu, kā velns bija stāstījis. Bet pelnos ola bijusi vesela, tā tad velns arī vēl dzīvs. Tad vecītis gājis no viena kalēja uz otru, lai sasit to olu, bet neviens nav varējis tā izdarīt. Beidzot viņš atradis vienu kalēju, kas bijis ķeiris un kalis ar kreiso roku. Kā tas sitis ar savu āmuru uz olas, tā tā pārplīsusi ar tādu troksni, ka visa smēde notrīcējusi - un velns nu arī bijis pagalam.

No tā laika nu vecītis dzīvojis meža mājiņā gluži mierīgi.