12. A. 518. 3a2. J. Dīcmanis Lieģos, lejas Kurzemē, "Pasaku vācelīte", 1891, 14.

Reiz dzīvoja kāds pārāk slinks mežsargs. Viņam netika it nekas strādāt, viņš tikko kādureiz dienā pa mežu pastaigāja; mājā viņš nekā nevīžoja darīt. Gan sieva viņam pārmeta vienādvie bet viņš to nemaz neievēroja, jo tik viens darbs viņam bija mīļš un patīkams, ar savu sievu vienumēr rāties un ķildoties. Sieva neieredzēja vīru viņa lielā slinkuma dēļ, un vīrs atkal savu sievu neieredzēja, tādēļ ka sieva viņam vienādvien pārmeta viņa slinkumu. Viņu mājās valdīja ķildas un nemiers bez gala.

Kādu dienu mežsardziene atdeva savam vīram atslēgas un teica: "Man netīk vairs ar tevi kopā dzīvot. Tu esi par daudz slinks; mums katru mīļu dieniņu ir jādumpjojas! Es iešu projām tad tu vari viens pats saimmiekot. Visos kambaŗos tu vari iet, tik tai pēdējā neej," sieva vēl piebilda.

Vīrs stāvēja itin klusu un sievai nekā neatbildēja, domādams, ka nu paliks viens pats savā vaļā un varēs darīt, kā gribēs. Sieva aizgāja.

Jāzin, ka sieva nekur projām neaizgāja, bet palika turpat vēl mājā paslēpusies, gribēdama no vīra izzināt, ko tas īsti darīs, kad viņu domās projām esam.

Tiklīdz sieva bija aizgājusi, mežsargs paņēma pēdējā kambaŗa atslēgu un sacīja pie sevim: "Kas taču tur var tik slikts būt? Gribu iet to apskatīties, lai tur arī būtu, kas būdams."

Viņš tūlin atslēdza minēto kambari un tur iegāja. Bet ko viņš kambarī atrada? Viņš atrada velnu pie griestiem pakārušos. Velns mežsargu ieraudzījis, lūdza viņu, lai paliekot kādu mazu k1ucīti apakš viņa kājām, tad viņam būtu vieglāki karāties.

"Es esmu par daudz slinks; man tas par grūtu izdarīt!" mežsargs izlaicīdamies atteica.

"Nu, ja tu esi tik slinks, tad pašauj apakšā pats savu kāju!" Mežsargs

pašāva savu kāju apakš karājošās velna kājām. Velns tūlin nokāpa, sagrāba

mežsarga sievu un aizskrēja projām.

Mežsardzenes tēvs un māte sāka par savu meitu ļoti žēloties un sacīja uz slinko mežsargu: ,;Vai tev nav nemaz savas sievas žēl? Steidzies tam, pakaļ, un ar ņem viņam savu sievu: citādi tu viņas nekad vairs nedabūsi!"

Mežsargam palika sievas žēl; viņš paņēma savu bisi un gāja meklēt savu sievu. Pa mežu iedams, viņš satika kādu vilku. Vilks viņam prasīja: "Kur tu tagad ej, un kāpēc tu tāds noskumis izskaties?"

"Kā es nebūšu noskumis? Velns paņēma manu sievu, un es eju viņu tagad meklēt!" mežsargs skumīgs atteica.

"Noplūc kādu kušķīti no manām spalvām. Kad tev kādu reiz grūti klājas, tad tikai pabrucini manas spalvas; tad es tev būšu tūlin palīgā!" vilks laipni mežsargam teica.

Mežsargs izplūca vilkam kušķīti spalvu un devās atkal tālāk: Kādu gabaliņu pagājis, viņš satika lāci. Lācis tūlin pirmais uzrunāja mežsargu: .,Kur nu tā naigi steidzies, un kādēļ tu izskaties tāds noskumis?"

Kā es nebūšu noskumis? Velns nozaga manu sievu, un es tagad eju viņu meklēt," mežsargs ļoti bēdīgi atbildēja.

Lācis teica: "Izplūc kādu kušķīti no manām spalvām. Kad tev kādreiz par grūtu klājas, tad tik pabrucini manas spalvas, un es būšu tūlin pie tevis un tev izlīdzēšu!"

Mežsargs izplūca lācim kušķīti spalvu un tad gāja atkal tālāk. Vēl gabaliņu pagājis, viņš uzgāja divi puikas gar sedliem ķildojamies. Mežsargs tūlin puikām uzsauca: "Kādēļ jūs tā nikni strīdaties?"

"Mēs ķildojamies par šiem sedliem. Šie sedli ir tādi. Kad uz viņiem saka : "Sedli, nonesiet mani uz kādu vietu vai pilsētu!" tad viņi tūlin nones jājēju uz turieni. Mēs abi, katrs gribam tos dabūt, bet nevarām izšķirt, kuŗam īsti piedeŗētu" puikas, it kā padomu lūgdamies, atbildēja mežsargam.

"Pag, mīļie dēli! es jūsu strīdu tūlin izšķiršu. Es šaušu tur līdz tai resnai eglei" pie tam mežsargs puikām rādīja kādu resnu

egli. "Kad es izšaušu, tad jūs abi divi tūlin skrieniet. Kuŗš pirmais no jums tur noskries un man vienu skroti atnesīs, tam sedli piederēs!"

Abi puikas nu bija priecīgi, jo katrs domāja sedlus dabūt. Mežsargs izšāva un abi puikas skrēja līdz minētai eglei. Pa to laiku mežsargs sēdās uz puiku sedliem, un pavēlēja sedliem viņu nonest pie viņa sievas. Sedli pacēlās gaisā un aizskrēja projām. Puikas, atpakaļ atskrējuši, neatrada vairs nedz mežsargu, nedz sedlus.

Sedli nesa mežsargu pār mežiem un jūŗām. Pēdīgi tie viņu nonesa pie lielas un varen skaistas pils. Nokāpis no sedliem, viņš iegāja pilī; tur viņš atrada savu sievu noskumušu sēdam. .Sieva mežsargu ieraudzījusi, varen iztrūkās, un sacīja bailīgi uz savu vīru: "Vai, mīļo vīriņ! Kur tu esi ienācis? Mans kungs ir ļoti dusmīgs un nežēlīgs! Viņš ir arī stiprs; ikkatru svešnieku, kas te viņa pilī iedrošinājies ienākt, viņš nežēlīgi nomoca. Kad viņš pārnāks un tevi te atradīs, tad viņš tevi tūlin saplēsis!"

"Nebaidies nemaz, mīļo sieviņ," mežsargs atteica. "Es varu " tā pataisīties, ka viņš mani nevarēs redzēt.

Tikko viņi tā bija izrunājušies, te piepēži sacēlās briesmīgs viesulis, it kā vai gribētu visu pili apgāzt. "Nu viņš nāk mājā," mežsardzene teica.

Mežsargs nu tūlin turpat paglabājās. Velns pārnācis sāka ošņāt un prasīja sievai: "Kas te par svešādu smaku? Vai te nav kas svešs bijis?"

"Ne, te neviens nav bijis," sieva atbildēja, "tev pa svešām zemēm skraidot, gaiss ir nāsis piesmakojis."

Kad viņi nosēdās pie galda ēst, mežsardzene mīlīgi un laipnīgi uzsāka ar velnu valodu, sacīdama: "Bet, vīriņ mīļais, ko es iedomājos! Man gauži sirds sāp par to, ka tev reiz jāmirst, kur tad es viena pati lai palieku?"

Ko ? Tad tu domā ka es miršu? Ne, es nekad nemiršu," "

velns atteica.

Es tomēr domāju, ka visiem ir jāmirst!" sieva sacīja.

Es nekad nemiršu!" velns vēlreiz teica. "Tur aiz lielā meža "

ir liela jūŗa. Šai jūŗā. ir liels augsts klintskalns. Uz šā klintskalna ir maza būdiņa. Tai būdiņā ir zoss ; zosī ir ola un šai olā deg svecīte. Šī svecīte ir mana dzīvība. Kad šī svecīte izdziest, tad man tūlin jāmirst; par laimi to jau neviens nezin, ka mana dzīvība tur ir," velns vēl piebilda.

Mežsargs šo visu noklausījies, pavēlēja saviem sedliem, tūlin nonest viņu uz klintskalnu. Sedli mežsargu arī tur nonesa. Viņš tūlin uzkāpa uz kalna pie būdiņas, bet nezināja, kā visu pareizi izdarīt. Te par laimi viņš atrada savā kabatā zināmas zvēru spalvas. Iz kabatas izņēmis, viņš tas drusciņ pabraucināja un acumirklī abi zvēri bija klāt un prasīja mežsargam, ko viņš vēloties? Mežsargs lūdza, lai viņi noplēšot būdiņu, lai nokaujot zosi, lai saplēšot tās olu un svecīti lai izdzēšot. Zvēri tūlin arī saplēsa būdiņu, nokava zosi, saplēsa olu un izdzēsa svecīti. Tad vilks un lācis griezās atpakaļ uz mežu un mežsargs aizgāja uz pili pie savas sieviņas. Pilī iegājis, viņš atrada velnu pie zemes nomirušu guļam. Tā bija mežsargs nogalinājis velnu un atdabūjis savu sievu.

Uz mežsarga māju viņi vairs atpakaļ negāja, bet palika turpat pilī dzīvot. Pili izmeklējuši, viņi tur atrada daudz, daudz naudas un zelta un visādas dārgas mantas. Piepēži viņi bija tik bagāti palikuši, ka nabaga mežsargs varēja mēroties ar visbagātāko ķēniņu. Viņam tagad piederēja stalta, grezna pils ar visu velna naudu, dārgām lietām un mantām; arī liels zemes gabals, kas velnam bija piederējis. Tas viss viņam tagad palika par īpašumu. Viņi nu arī vairs nerājās un nedumpjojās, bet viens otram visu labprāt piedeva. Mežsardzenes tēvs un māte arī atnāca uz pili. Tur viņi visi vēl šodien dzīvo, ja nav miruši.