13. A. 552. 518. 302. P. Ti1tiņš Erbērģē. LP, IV, 47, l. AŠ, II, 100b.

Kādam nabaga vīram bijušas trīs meitas. Reiz vīrs aiziet uz mežu žagaros. Vecākā meita grib tēvam palīdzēt, tā arī aiziet līdz. Vīrs sastrādā cauru dienu; bet vakarā, mājā nākot, satiek lāci. Tas saka: "Še tev, nabaga vīrs, muca zelta, un atdod man ar labu savu vecāko meitu par sievu, ja ne, paņemšu ar varu, bet tad zelta nedabūsi!"

Nekā darīt, tik nelabi šā, kā tā: atdod arī labāk. Lācis samaksāja mucu zelta un pazuda meža biezumos ar visu meitu. Otrā dienā vīrs atkal aiziet ar vidējo meitu žagaros, sastrādā

cauru dienu, bet vakarā mājā nākot satiek ērgli. Tas saka: "Še tev, nabaga vīrs, muca zelta un atdod man ar labu savu vidējo meitu par sievu; ja ne, paņemšu ar varu, bet tad zelta nedabūsi!"

Neko darīt, atdod. Ērglis samaksāja mucu zelta un pazuda ar visu meitu.

Trešā dienā vīrs atkal aiziet ar jaunāko meitu žagaros, sastrādā cauru dienu, bet vakarā mājā nākot satiek līdeku. Līdeka saka : "Še tev, nabaga vīrs, muca zelta un atdod man ar labu savu jaunāko meitu par sievu; ja ne, paņemšu ar varu, bet tad zelta nedabūsi!"

Nekā darīt, jāatdod.

Vīram nu bija zelta pa pilnam, bet bērna neviena vairs. Paiet tāds laiks, sāk šis raizēties par to, ka aizdevis visas meitas. Tā

aiztek viss gads vienās skumjās. Tik otrā gadā skumjas mitējas; sievai piedzima dēls, naģīgs puika, un auga kā zirgs.

Puiša gados dēls vienreiz ieprasās tēvam : "Tēt, vai man māsas nekad nav bijušas?"

"Bija gan, dēls, tev trīs māsas, bet vienu paņēma lācis par sievu, otru ērglis, trešo līdeka, nav vairs."

"Vai! tēt, tad iešu savas māsas meklēt. Ātrāk mājā nenākšu, kamēr nebūšu atradis!"

Dēls aiziet. Bet drīzi gadījās caur mežu iet un tur uz vienu reizi - kas tas? - sāks skaļi čalot. Pieies klāt: trīs vīri ēdas seglu, palaga un pātagas dēļ, viens grib, otrs negrib.

"Kuš! ko jūs te plūcaties?" dēls uzsauc.

"Ja, ko tad būs darīt? Te mums tādi segli: ja uzkāp virsū, tūlin aiztopi, kurp vien vēlies. Tad tāds palags: ja apņem apkārt, tūlin paliec neredzams. Tad tāda pātaga: ja tik vienreiz cirtīsi, tūlin visbiezākais mežs apgāžas, klajš vien paliek; bet ja otrreiz cirtīsi, tad atkal viss tā kā bijis. Nu redzi, tās trīs lietas taču daudz ko vērts un tomēr mēs nezinām, kas lai viņas patura, kas ne. Vai nevari tu izspriest?"

"Kādēļ ne! Es sviedīšu oliņu mežā, kas to oliņu atradīs, tam lai lietas pieder. Bet ja neviens no jums neatrastu, tad visas piederēs man."

Labi, tā esot labi, lai tik sviežot!

Klaikt! oliņa mežā un šie nu sāk meklēt. Meklē, meklē kā sadeguši, nevar dabūt, atnāk bešā atpakaļ.

Dēls tagad paņem savas lietas, uzkāpj tūlin segliem mugurā un vēlas pie savas vecākās māsas nokļūt. Acumirkli segli aiznes pie ļoti skaistas pils. Ieiet iekšā, izstaigājas pa vienu istabu, otru - nevienas dvēselītes. Ieies trešā istabā - ierauga sievieti pie loga.

"No kurienes nāc?" šī bailīgi uzprasa.

"Labdien! māsiņ, nāku no tēva mājām tevi meklēt; esmu tavs brālis."

"Man nav neviena brāļa!"

"Tad tev nebija, bet nu tev ir." Un tūlin brālis sāk stāstīt par tēvu un māti. Māsa, to dzirdēdama, ķeras brālim gar kaklu :

"Ja, ja, esi gan mans brālis! tagad tevi pazīstu."

Ap vakaru pārronas arī māsas vīrs, lācis, un nu visi trīs tik priecīgi, tik priecīgi.

No rīta brālis taisās aiziet. Māsa prasa savam lācim: "Ko tad tu dāvināsi savam sievas brālim?"

"Labi, labi, sieviņ, ka tu man pieminēji; še, brālīt, mana mugura, izplūc vienu spalvu šķipsnīti un paglabā to. Ja kādreiz tev palīgs ievajadzētos, paturi šķipsnīti pret sauli, lai iesilst, tūlin būšu palīgā."

Labi. Brālis nu uzsēžas uz segliem un vēlas pie otras māsas būt . . . Acumirklī segli aiznes pie tādas pašas greznas pils. Ieiet iekšā - trešā istabā atron otru māsu.

"Labdien! māsiņ, esmu tavs brālis." "Man nav neviena brāļa."

..Tad tev nebija, bet nu tev ir." Un tūlin brālis sāk stāstīt par tēvu un māti. Māsa, to dzirdēdama, apķeras brālim gar kaklu:

"Ja, ja, esi gan mans brālis! tagad tevi pazīstu."

Ap vakaru pārronas arī māsas vīrs ērglis, un nu visi trīs tik priecīgi, tik priecīgi.

No rīta brālis taisās aiziet. Māsa prasa savam ērglim : "Ko tad tu dāvināsi savam sievas brālim?"

"Labi, labi, sieviņ, ka tu man pieminēji ; še tev, brālīt, mana mugura, izplūc vienu spalvu šķipsnīti uņ paglabā to. Ja kādreiz tev palīgs ievajadzētos, paturi šķipsnīti pret sauli, lai iesilst, tūlin būšu palīgā."

Labi. Brālis nu uzsēžas uz segliem un vēlas pie jaunākās māsas būt. Acumirklī segli aiznes pie lielas jūŗas un apstājas. Brālis nezin, ko nu darīt.

Te gadās sirms vīrs - tas bijis Dievs - un prasa: "Ko gribi, dēls?"

Tā un tā!

" "Še tev šī ūsiņa, uzsit trīs reizes jūŗai, tad ietapsi pie māsas.

Brālis patencina, niedres nūju ņemdams; bet sirmais vīrs tai pašā brīdī bija pazudis. Nu brālis uzsit vienreiz jūŗai, jūŗa paliek balta kā putns; brālis uzsit otrreiz jūŗai, jūŗa paliek baltakāpiens; brālis uzsit trešreiz jūŗai, jūŗa atveŗas kā vārti, un nu brālis ieauga dibinā skaistu pili. Noiet pie pils, ieiet iekšā, satiek trešā istabā jaunāko māsu.

"Labdien! māsiņ, nāku to tēva mājām tevi meklēt; esmu tavs brālis."

"Man nav neviena brāļa!"

"Tad tev nebija, bet nu tev ir." Un tūlin brālis sāk stāstīt par tēvu un māti. Māsa, to dzirdēdama, apķeŗas brālim gar kaklu:

"Ja, ja, esi gan mans brālis! tagad tevi pazīstu!"

Ap . vakaru pārronas arī māsas vīrs līdeka, un nu visi trīs tik priecīgi, tik priecīgi.

No rīta brālis taisās aiziet. Māsa prasa līdekai: "Ko tad nu dāvināsi savam sievas brālim?"

"Labi, labi, sieviņ, ka tu man pieminēji; še, brālīt, mana mugura, noplūc trīs zvīņas un paglabā. Ja kādreiz tev palīgs ievajadzētos, paturi trīs zvīņas pret sauli, lai iesilst, tūlin būšu palīgā."

Labi. Un nu brālis atkal piesit jūŗai ar nūjiņu, tūlin jūŗai vārti atveras. Brālis iziet uz sausumu, uzsēžas segliem un vēlas: "Kaut būtu pie savas brūtes, kas man nolemta!"

Tūlin segli nonesa pie lielas klints ar lielām durvim. Brālis ieiet iekšā un atron tur daiļu meitu ar baltiem vaigim. Vēl nekad nebija redzējis tik daiļu, cik tā acim patika. Tūlin bildina meitu, bet šī atsaka: "Vai! puisīt, labprāt pie tevis ietu, bet runā, lūdzams, paklusi: var velns pārnākt; tas jau arī grib mani par varu precēt, tādēļ mani te nevainīgu iespostīja."

"Nekas, meitiņ, es velnu pārvarēšu. Man te tāds palags, kad to apņemšu, palikšu neredzams. Bet tad tu izprasi viņam visu smalki, kamēr būšu apsedzies, es gribētu dzirdēt, kur velns noglabājis savu dzīvību."

"Labprāt! bet vēl viena lieta: kaut tu ir desmit reiz paliktu neredzams, velns tomēr tevi saodīs; tādēļ par neredzamu palikdams, ielieni šinī adatas acī, tad būs droši. Adatu iespraudīšu sienas šķirbiņā, tur velns ne domāt neapraudzīs."

Labi, šis apņem palagu, ielien adatas acī, un meita iesprauž adatu sienas šķirbiņā.

Necik ilgi, pārnāks velns un tūlin jautās : "Kas te par smaku . "Ej jele, kas nu par smaku? Pats nodauzies kur nebūt, un tad tik taujā: kas par smaku!"

Ar to velns apmierinās. Bet meita drīzi uzsāk: "Arvienu solīji man pateikt, kur tava dzīvība glabājas, bet nekad neattopi, teic jele šovakar."

"Kas tad būs? Kādēļ gribi zināt?" "Tāpat tik!"

"Nu manis pēc. Redzi, cepļa slotā mana dzīvība."

"Labi." Tā tūlin meita iztek pēc cepļa slotas un pagrabā. Velns prasa "Kādēļ slotu glabā?"

A! kas tad tā par sievu būtu, kas ne vīra dzīvību nevīžotu pieglabāt?"

"Nav jele, nav slotā, lieci slotu nost; mana dzīvība atrodas rīku drānā."

Tā tūlin meita iztek pēc rīku drānas un paglabā. Velns prasa: "Kādēļ rīku drānu glabā?"

"A! kas tad tā par sievu būtu, kas ne vīra dzīvību nevīžotu pieglabāt?"

"Nav jele, nav dzīvība rīku drānā, liec nost, tagad teikšu patiesību. Mana dzīvība atronas biezā mežā, kur neviens nevar cauri tikt. Tanī kalnā iekšpusē ir vērsis. Tanī vērsī ir pīle. Tanī pīlē ir ola. Tanī olā ir svece. Ja to vērsi nokauj, tad saslimstu, ja pīli uzšķērž, tad jūtu lielas sāpes, ja olu sasit, tad mocos pie beigām, ja sveci izdzēš tad nomirstu."

Brālis to visu dzird. Necik ilgi velns taisās gulēt iet. Pēc laba brīža šis jau šņāc, ka visas sienas trīc.

Brālis tagad noņem klusi palagu, pielien velnam klāt un lēni lēni pieķēdē neģēli pie sienas. Ķēdes ap rokām liekot, velns tik tik neatmožas, sāka jau drusku kušņāties, bet neko : tūlin krāca atkal tālāk.

To padarījis, brālis uzlec segliem mugurā un vēlas pie tā kalna būt kur velna dzīvība. Segli skrien, skrien, bet uz reiz atduŗas pret tik biezu mežu, ka nekur pabūt. Tagad brālis atminas pātagu. Un tā tūlin šlaikt! klāj mežam gar sāniem, mežs noveļas gar zemi, paliek klajš līdums. Nu segli aiztiek pie kalna; bet šis kalns uja! cik augsts, ne domāt galu saredzēt.

Brālis ar! segliem dodas gar kalna malu vien uz augšu, lai redzētu, kur tad vienreiz beigas, bet nekā. Uziet augšā, zemi vairs nesaredz, beigas tomēr nav. Kā lai no tāda kalna vērsi izdabū? Domā šā, izdomājas tā, neko sagudrot. Beidzot nezin kā atminas savus palīgus. Nu pasilda lāča spalvu šķipsnīti pret sauli, lācis klāt; pasilda ērgļa spalvu šķipsnīti pret sauli, ērglis klāt; pasilda trīs līdekas zvīņas pret sauli, līdeka klāt.

Lācis saka: "Ja kalnu apgāztum, es vīri noplēstu!" Ērglis saka: "Ja vērsi noplēstu, es pīli noķertu!" Līdeka saka: "Ja pīli noplēstu, es olu gādātu!"

Labi. Un tā brālis atvēsina labi savu pātagu, cirzdams kalnam. Zeme notrīcēja, kalns apgāzās, vērsis, briesmīgi liels, tūlin kārpīdamies šiem virsū. Bet lācim tik viens paņēmiens, vērsis pagalam. Kā vērsis pagalam, tā pīle sprukt! gaisā. Ērglis pakaļ un pīle nost kā muša. Kā pīle pagalam, ola no pīles ārā un pļunkt! jūŗas dibinā. Bet līdeka pakal un iznes olu malā. Brālis pārsit ar pātagu olu un nopūš sveci. - Tai pašā acumirklī lācis, ērglis un līdeka paliek par cilvēkiem, sacīdami: "Mēs bijām trīs apburti ķēniņi. Tagad paņemsim savas sievas un steigsimies uz savām pilim."

Bet brālis atbild: "Pagaidiet, papriekšu aiziešu uz seg1iem pēc savas brūtes, un tad visi astoņi apciemosim manus vecākus. Tur nosvinēšu kāzas un tad varat iet uz savām ķēniņu valstim."

Labi. Šis nu viens divi aizskrien pēc brūtes un šie atka1 par to laiku pēc savām sievām. Pie tā paša kalna atkal sastopas. Nu visi pieķeŗas pie segliem un pārskrien kā vēji pie vecākiem.

Brāļa brūte nu mājā pastāsta, cik velns briesmīgi miris, kā visas malas nodrebējušas, kad gribējis no ķēdēm atraisīties; beidzot pateica vēl: viņa esot ķēniņa meita. Velns esot izzadzis viņu no tēva pils, gribēdams precēt, bet nu neesot vīram izdevies.

Tā tad brālis vēl nezinot tika par ķēniņa znotu.