14. A. 552.518. 302. Pogu Jānis Bramberģos, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 131, 4. AŠ, II, 100e.

Trīs skaistas mātes meitas ceļa malā plūkušas 1inus. Pirmo dienu braucis bagāts kungs gaŗām, apturējis zirgus, izsaucis tēvu un solījis sieku naudas par vecāko meitu. Tēvs atdevis.

Otrā dienā braucis vēl bagātāks kungs un noprecējis vidējo meitu par divi sieki naudas.

Tŗešo dienu braucis itin bagāts kungs un nopriecējis jaunāko meitu par trīs sieki ņaudas.

[Pēc tam meitu mātei piedzimis viens dēls, kuŗu nosaukuši par Skraidoni. Kad šis skraidonis uzaudzis liels, tad tas aizgājis savas māsas meklēt. Iedams savu ceļu, viņš ieraudzījis divus vīrus, kas strīdējušies par vienu segu. Kas uzkāpis uz tās segas, tas varējis acumirklī visur nokļūt, kur vien vēlējies. Kamēr šie tā strīdējušies, tikmēr Skraidonis. paņēmis viņu segu.]

Tā nu Skraidonis, uzkāpdams uz segas aizskrējis papriekš lielā klajumā, tur bijusi ala; ielīdis alā, tur bijusi vecākā māsa pie lauvas, otra māsa pie ērg1a un trešā pie lielas zivs.

Kad māsas apsērsis un no lauvas vienu saru, no ērgļa vienu spalvu, no zivs vienu spuri bija dabūjis, tad skrējis ar segu uz nepazīstamu vietu pēc brūtes. Skrējis, skrējis - noskrējis pie pussagŗuvušas pils, tanī dzīvojis liels burvis un pie burvja bijusi dai1a jo daiļa meita, to apņēmies precēt.

Skraidonis paslēpies apakš savas segas, ienācis burvis, vaicājis : "Kas te par svešu smaku?" Meita atteikusi : "Te neviens nava bijis!"

Burvis apmierinājies un licis meitai galvu ieskāt. Ieskājot meita prasījusi burvim: "Kungs, kur jūsu dzīvība glabājas?" "Vecajā ozolā!" tas' atteicis krāpdams.

Otrā dienā burvis atkal nebijis mājā. Tad meita appuškojusi ozolu vaiņagiem un puķēm. Pārnācis burvis, ieraudzījis appuškoto ozolu un domājis, ka meita patiesi viņa dzīvību mīl, citādi nebūtu to puškojusi. Atkal ieskājusi galvu atka1 prasījusi par dzīvību. Šis pasmējies krāpdams: "Ai tu, mana muļķe, ozalā mana dzīvība nava, viņa ir melnajā šunelī."

Trešā dienā izpuškojusi šuneli ar mētrām un vaiņagiem. Pārnācis burvis, smējies: "Redzu gan, ka tu manu dzīvību mīli, un tādēļ teikšu tev taisnību: viņa ir Melnās jūŗas krastā dzelzu stallī: stallī ir stiprs zirgs, zirgā &127;mudīgs zaķis, zaķī meža pīle, meža pīlē pauts, pautā mana dzīvība."

Skraidonis, to nokļausījies, tūlin aizskrēja ar segu uz Melno jūŗu, pakustināja lauvas (zvēru ķēniņa) saru, putnu ķēniņa (ērgļa) spalvu, zivju ķēniņa spuri un piesauca viņu vārdus. Tūdaļ, īsā laikā, bija visi ķēniņi ar pavalstniekiem klāt: jūŗas mala pilna ar visādiem zvēriem, gaiss ar visādiem putniem, pati jūŗa ar zivim, ka jumd vien.

Tad Skraidonis attaisījis dzelzs staļļa durvis, izlaidis stipro zirgu. Vilku bari zirgu noplēsuši. No zirga izlēcis naigs zaķis, to suņi nokoduši. No zaķa izskrēja meža pīle, to vanagi saplēsa. No pīles izkritis pauts un iekritis jūŗā, to līdekas nokampušas, atdevušas Skraidonim. Skraidonis -&127;&127;,utu uz akmeņa saminis. Kā saminis, tā burvis gadījies jūŗas malā gar zemi un bijis nost. Zvēri un putni saplēsuši burvi drusku druskās un zivis viņa kaulus nogremdējušas jūŗā.

Nu Skraidonis apprecējis savu brūti.