15. A. 552. 302. M. Šiliņa Talsu apr., A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 131, 5. AŠ, II, 100f.

Vienam tēvam bijušas trīs meitas un viens dēls, bet tas vēl mazs bijis. Tās meitas nekad nevarējušas baznīcā tikt, tādēļ ka priekšā bijis liels, liels ūdens. Tad vienu nakti meitas izskrējušas laukā un saukušas: "Pīks! pēks! nu tilts gatavs!" - Viņas nosapņojušas, lai tā dara. - Un patiesi! no rīta tilts gatavs. Nu tēvs vērojis: kad kāds pāri brauks tiltam, ņems samaksu. Nākošā naktī viens braucis, ka rīb vien. Tēvs nelaidis pāri, sauc, lai maksā! Braucējs prasījis: "Cik gribi?"

Sieku naudas!" "

Labi, nobēris naudu, veselu sieku, ka skan vien, un aizskrējis kā vējš. Bet no rīta vecākā meita bijusi pazudusi.

Nākamā naktī atka1 viens braucis. Prasījis divi sieki. Labi. Bet no rīta viduvējā meita bijusi pazudusi.

Trešo nakti braucis viens pa tiltu kā traks. Prasījis trīs sieki. Labi. Bet no rīta jaunākā meita bijusi pazudusi un tilta arī vairs nebijis.

Kad nu dēls izaudzis, gājis māsas meklēt; bet kā lai ūdenim pāri tiek? Apsēdies ūdens malā un raudājis. Te iznākusi zivs, liela, liela zivs, sacīdama : "Kāpi man mugurā, es tevi pie māsas aiznesīšu!" Labi. Aiznesusi otrā malā, turi bijusi skaista pils. Iegājis iekšā, atradis vecāko māsu pie zivju ķēniņa. Māsa paēdinājusi un noslēpusi šo. Pārnācis zivju ķēniņš, prasījusi: "Kad mans brālītis atnāktu, diezin, vai tu to nesaplēstu?"

"Kā tu nu tā vari melsties? Tad jau es tevi arī saplēstu!" zivju ķēniņš atteicis.

Nu māsa parādījusi brāli un šie labi iztērzējušies. Projām ejot zivju ķēniņš iedevis trīs zvīņus, sacīdams: "Ja tev kādreiz ievajagas, pasauci: "Zivju ķēniņ, nāci man palīgā!"

Nu brālis gājis tālāk un atkal bēdājies. Te gadījusies uz ceļa rundziņa; tā prasījusi: kālab raudot? Tā un tā, nezinot ceļa, kur otra māsa meklējama! Tad rundziņa sacījusi: "Kāpi man mugurā kā zirgam, aiznesīšu!"

Labi. Aiznesusi pie viduvējās māsas lielā pilī pie ērgļu ķēniņa. Atkal tāpat

sarunājušies un ērgļu ķēniņš iedevis trīs spalvas. Trešā dienā atkal bēdājies.

Gadījies zābaks uz ceļa. Tas

teicis: "Mauci mani kājā, aiznesīšu pie māsas."

Un aiznesis pie jaunākās māsas lauvu ķēniņa pilī. Atkal tāpat runājuši un lauvu ķēniņš iedevis trīs spalvas.

Nu puisis gājis un nonācis vienā melnā pilī, tur ieraudzījis skaistu sievišķi; tā kalpojusi velnam.

[Dēlam skaistule ļoti patikusi un viņš apņēmies to precēt. Nosprieduši izzināt, kur velnam atrodas dzīvība, lai varētu to nogalināt. Velns papriekšu mānījies un stāstījis, ka viņa dzīvība esot ozolā, tad atkal sunī.]

Beidzot velns pateicis, ka jūŗā esot viens ledus kalns, tanī kalnā vērsis, tanī vērsī balodis, balodī pauts, pautā svecīte, kad to nopūšot, tad vigam jāmirstot.

[Dēls visu to noklausījies, aizgājis uz jūŗu, piesaucis lauvu, ērgli un zivi palīga un nobeidzis velna dzīvību. Kad nu velns pie skaistās meitas bijis pagalam, tad dēls to apprecējis un nu abi dzīvojuši laimīgi.]