16. A. 552. 518. 302. Māturu Atis Grāvendālē. LP, VI, 131, 6. AŠ, II, 100g.

Trīs meitas vēlējušās vīrus: vecākā zvēru ķēniņu, otra zivju ķēniņu, jaunākā tādu vīru ar misiņa bārdu. Atnākuši tādi un aizveduši meitas.

Nu māte bēdājusies un brālis gājis meklēt. Ceļā māte iedevusi dēlam līdz trīs zelta āboļus. Tos āboļus ceļā, kad saticis trīs kaujamies pēc tēva cepures,, sviedis mežā un licis tiem meklēt. Neatraduši, un nu dabūjis tādu cepuri, kad uzliek galvā, paliek neredzams. Otrreiz atkal no trijiem dabūjis tēva galdiņu, kad uzkāp virsū, aizskrien ātri, kur vien grib. [Nu brālis pārcēlies ar galdim pie vecākās māsas, kur zvēru ķēniņš to labi uzņēmis un apsolījies vēl palīdzēt. Tāpat arī izgājis pie otra māsas vīra, zivju ķēniņa.] Tikai, kad aizskrējis ar galdiņu pie trešās māsas sūnu būdiņā, atradis to putru vāram un gauži raudam. Vaicājis : kādēļ raudot? ,

"Ja, mans vīrs ir velns (misiņbārdis) un kad viņš pārmāks, prasīs man dzert un kad man nava ko dot, tad sit mani."

Tad brālis iedevis špirtu un teicis, lai to dod dzert; pats paslēpies apakš cepures. Pārnācis velns, sadzēries špirtu un nu māsa piedzērušajam prasījusi, kur viņa dvēsele? Dzērumā izteicis, ka dvēsele ir mežā, līkā bērzā. "Nocērti to bērzu - izskries zaķis, noķer to - izskries pīle, pārplēsi to - būs ola, sasit to būs svecīte, nopūti to - būšu pagalam."

[Brālis to visu noklausījies un ar zvēru ķēniņa un zivju ķēniņa palīdzību nogalinājis misiņbārdi un atsvabinājis jaunāko māsu.]