18. A.552.518. 302. J. Dīcmanis Lieģos, leias Kurzemē, "Pasaku vācelīte" 1891, 24.

Reiz dzīvoja ļoti bagāts ķēniņš, viņam bija trīs meitas un visas trīs bija ļoti skaistas. Kad viņas nāca jau lielas, tad visas

trīs tapa ķēniņam nozagtas. Vienu bija nozadzis zivju ķēniņš, otru putnu ķēniņš ērglis un trešo pats velns.

Ķēniņš un ķēniņiene tapa ļoti noskumuši un ilgu laiku vēl žēlojās pēc savām meitām.

Gadījās, ka pēc kādiem trim gadiem viņiem piedzima dēls. Par to ķēniņš un ķēniņiene tapa varen priecīgi. Dēls nu tapa 1abi audzināts. Kad viņš izauga 1ielāks, tad ķēniņš sūtīja to skolā. Skolā iedams, jaunais princis, katru rītu prasīja tēvam kapeiku, ko nopirkties rakstāmas spalvas. Viņš nu nepirka vis rakstāmas spalvas, bet katru rītu pirka par šo kapeiku no maizes sievām baltu maizi.

Tas bija kādu rītu, kad ķēniņa dēls, baltu maizi pirkdams, noklausījās, ka kāda maizes sieva otrai paklusi teica: "Šis ir ķēniņa dēls, kam nozaga trīs māsas. Tagad ķēniņam ir tikai viens dēls, vairāk viņam bērnu nav."

To dzirdējis, ķēniņa dēls apņēmās, vakarā no skolas pārnācis, prasīt par to saviem vecākiem. Skolā visu dienu viņš par māsām vien domāja. Kad nu vakarā pārnāca no skolas, viņš tūlin steidzās prasīt vecākiem, vai viņam arī kāda māsa bijusi?

"Mans mīļais dēls! Tev ir gan bijušas trīs māsas, bet tās visas trīs tapa nozagtas," ķēniņš noskumis atteica ar asarām acīs. Arī ķēniņiene sāka šņukstēt un asaras tai ritēja pa vaigiem. Kad ķēniņa dēls dabūja zināt, ka viņam patiesi bijušas trīs māsas, viņš apņēmās tūlin iet un tās uzmeklēt.

Otrā rītā itin agri jaunais princis aizgāja no pils meklēt māsas. Pa ceļu iedams, viņš ieraudzīja meža malā divus zēnus gar sedliem raustāmies. Princis uzprasīja: "Kādēļ jūs tā nikni ķīvējaties?"

",Ja, kā neķīvēsimies? Tēvs mirdams mums abiem atstāja trīs mantas: sedlus, manteli un zābakus; bet mēs nevaram savā starpā izdalīt šīs mantas. Šīs ir visas trīs labas _lietas: kad uz sedliem uzsēd un saka: "Nonesiet mani uz to un to pilsētu, vai citu kādu vietu! tad viņi tūlin arī nones. Kad ar to manteli apsedzas, tad paliek neredzams. Kad šos zābakus uzmauc kājās, tad var iet, kas zin, pa kādu dziļu ūdeni un tomēr negrims un nenoslīks. Vai tu nu zini, kādēļ strīdamies?" zēni vaicāja princim.

Princis atteica: "Es saprotu! Labi, es jums izspriedīšu šo lietu. Noeita līdz viņam krūmam, kuŗš tad no jums ātrāki šurp atskries, tam piederēs visas šīs mantas."

Puikām šāds prinča padoms itin labi patika, un viņi tūlin tecēja uz norādīto krūmu. Par to laiku, kamēr puikas aiztecēja līdz labi patālam krūmam, princis paņēma manteli un zābakus, uzsēdās uz sedliem un sacīja: ,,Nonesiet mani pie manas vēcākās māsas!"

Sedli pacēlās gaisā un nesa princi projām. Puikas atskrējuši atpakaļ, neatrada ne princi, nedz arī savas labās mantas. Abi brēkdami aizgāja savās mājās. Sedli nesa princi pāri par dziļu jūŗu. Beidzot tie nolaidās jūŗas vidū uz lielu augstu kalnu. Princis nokāpa no sedliem un gāja apskatīties kalnu. Viņš atrada zem kalna lielu dzelzs pili. Pilī iegājis, viņš tur redzēja jaunu sievieti pie galda sēdam un gauži raudam. Princis to tūlin pazina par savu vecāko māsu, jo viņam bija mājās viņas izskats ieteikts.

Sieviete sacīja: "Vai, jaunais cilvēks, kur tu esi tagad ienācis? Kad mans kungs pārnāks, viņš tevi saplēsīs, jo viņš ir ļoti stiprs un dusmīgs."

Princis pasacīja, ka viņš ir tās brālis un ka no viņas briesmīgā kunga tas nebaidoties: "Man ir tāds mantelis - kad ar to apsedzos, neviens nevar mani redzēt. Vadzi, ko, māsiņ? Kad tavs kungs pārnāk un jūs pie galda ēdīsit, tad prasi viņam tā: "Kad man tēvs, vai brālis, vai cits kāds no maniem radiem pie mums atnāktu, vai tu to labprātīgi uzņemtu un tam nekā ļauna nedarītu?" - tad dzirdētu, ko viņš teiktu. Es par to brīdi gulēšu tepat istabas stūrī, ar savu manteli apsedzies, un viņš mani neredzēs."

Tikko viņi tā bija izrunājušies, tad tie arī izdzirda zivju ķēniņu mājās nākam. Princis tūliņ palīda apakš sava manteļa. Zivju ķēniņš ienāca un, pamanījis svešu smaku, sāka ošņāt pa visiem istabas kaktiem. Nekā neatradis, prasīja savai sievai, ķēniņa meitai: "Kas tā par svešu smaku, vai te kāds ir bijis?"

Ķēniņa meita vairīdamās atteica: "Pa svešām jūŗām skrienot, tev ir tāda sveša

smaka degunā palikusi; tev tik tā izrādās te neviens svešs nav bijis!

Nu viņš novilka savas zivs drēbes, sēdās pie galda un sāka ēst. Ķēniņa meita sāka pazemīgi jautāt savam kungam: "Mīļo vīriņ! - kad tagad kāds no maniem radiem, brālis, vai māsa, pie mums atnāktu, vai tu viņu labprātīgi uzņemtu un tam nekā ļauna nedarītu?"

Zivju ķēniņš atteica: "Vai, sieviņ mīļā, kālab nē? Es viņu ar itin mīlīgu sirdi uzņemtu; tas man būtu ļoti liels prieks." Princis to dzirdēdams, izlīda no sava manteļa, gāja zivju

ķēniņam klāt, sniedza viņam roku un draudzīgi to apsveicināja. Zināms, zivju ķēniņš pacēlās no sava krēsla un tāpat laipni, draudzīgi saņēma prinča apsveicināšanu. Trīs dienas princis pie viņiem palika. Ceturtā dienā viņš taisījās no tiem aiziet. (man svainis viņu lūdza, lai pie viņiem vēl paliek, bet princis pasacīja; ka ilgāki nevarot. Projām ejot svainis, zivju ķēniņš, viņam iedeva divas no savām spalvām, sacīdams: "Mīļo svaini! Kad tev kādu

reiz gŗūti klājas, tad tikai sadedzini tās, un es tev tūlin būšu ar lielu spēku palīgā."

Princis atvadījās no māsas un svaiņa, uzsēdās uz sedliem un pavēlēja, lai tie viņu nones pie viņa vidējās māsas. Sedli nesa princi pa mežu mežiem, līdz pēdīgi nonesa mežā uz lielu, lielu, augstu kalnu. Kalna virsgalā atradās skaista akmeņu pils. Akmeņu pilī iegājis, atrada sievieti tāpat kā dzelzu pilī. Šī arī sēdēja pie galda un gauži raudāja. Princis to tūlin pazina par savu vidējo māsu. Viņa princi ieraudzījusi, sacīja tāpat kā vecākā masa: "Vai, kur tu esi ienācis, jaunais cilvēks! Mans kungs ir ļoti stiprs un dusmīgs, kad viņš tevi te atradīs, viņš tevi uz vietas saplēsīs!"

"Nekas nekaitēs," princis atbildēja un pateica viņai, ka šis ir viņas brālis. Māsa gan bija priecīga, brāli satiekoties, bet baidījās no sava kunga dusmības.

"Nebaidies neko, māsiņ! Man ir tāds mantelis, kad ar to apsedzas, neviens nevar redzēt. Klausies ko! Kad tavs kungs pārnāk un nosēžas pie galda ēst, tad prasi viņam tā: "Kā būtu, kad mans brālis, vai māsa, vai cits kāds rads tagad pie mums atnāktu, vai tu viņu labprātīgi uzņemtu un viņam neko ļauna nedarītu?" Es par to laiku palikšu apakš sava manteļa un kādā istabas kaktā gulēšu - mani viņš neredzēs!" princis teica māsu drošinādams.

Līdz viņi beidza runāt, tad tie izdzirda ērgļu ķēniņu mājās nākam.

Princis tūlin palīda apakš sava manteļa. Ērgļu ķēniņš ienācis prasīja savai sievai :

"Kas te par tādu svešu smaku? Sieva laicīdamās atbildēja: "Tev tik tā izrādās! Tu esi "

daudz svešu zemju pārskraidījis un iedvašojis dažādu gaisu! Pie galda ēdot, ķēniņa meita viņu uzrunāja: "Mīļo vīriņ! Kā būtu, kad mans brālis vai cits kāds no maniem radiem tagad pie mums atnāktu, vai tu viņu labprāt uzņemtu un tam nekā ļauna nedarītu?"

"Ai, mīļā sieviņ, es nemaz nezinu, cik laipni es viņu uzņemtu!" ērgļu ķēniņš smaidīdams atteica.

Princis, to dzirdēdams, izlīda no sava manteļa, piegāja ērgļu Ķēniņam klāt un to mīlīgi apsveicināja. Tāpat arī ērgļu ķēniņš, no galda pacēlies, princim laipni sniedza roku. Ērgļu ķēniņš un prinča māsa abi bija priecīgi par prinča atnākšanu. Viņi lūdza princim, lai labi ilgi pie viņiem paliek, bet princis teica, ka ilgi nevarot un palika pie viņiem tikai trīs dienas. Princim aizejot svainis iedeva vienu no savām spalvām un teica princim : "Kad tev kādreiz grūti klājas, tad tikai aizdedzini to spalvu; mēs tev būsim tūlin ar stipru spēku palīgā."

Princis uzsēdās atkal uz saviem sedliem un sacīja: "Sedli, aiznesiet mani pie manas jaunākās māsas!"

Sedli nu nesa princi pa purvu purviem, pa mežu mežiem, līdz beidzot nolaidās lielā, dziļā purvā. Tanī purvā atradās liela, stalta pils ar dzelzs durvim. Viņš pilī iegājis, atrada savu jaunāko māsu pie galda sēdam un gauži raudam. Viņa princi ieraudzījusi, izbijusies tāpat sacīja, kā abas vecākās māsas: "Vai, jaunais cilvēks! kur tu esi ienācis! Kad mans kungs pārnāks, tad viņš tevi saplēsīs, jo viņš ir ļoti stiprs un nikns!"

"A! viņš man nekā nepadarīs," princis atteica un arī pateica, ka šis esot viņas brālis. Māsa krita viņam ap kaklu un abi raudāja prieka asaras. Pēc tam viņa teica: "Bet slikti būs, mīļo brālīt! Tu nemaz nezini, cik mans kungs ir nikns un briesmīgs, viņš tevi dzīvu nepamestu."

"Ē! nekas nekaitēs! Man ir tāds mantelis, kad ar to apsedzas, tad neviens nevar redzēt."

Viņš māsai arī pateica, ka uzgājis vecākās māsas. Tad viņš vēl māsai sacīja : "Kad tavs kungs, pārnāk un jūs pie galda ēdat, tad prasi viņam tā: "Kā būtu, kad no maniem radiem tagad kāds pie mums atnāktu, vai tu viņu laipni uzņemtu un tam neko jauna nedarītu?" Tad redzēs, ko viņš īsti teiks! Es tepat istabas stūrī tupēšu apakš sava manteļa!"

Tikko viņi tā bija izrunājušies, te arī izdzirda velnu nākam, ka viss mežs un purvs šņāca, it kā kad briesmīgs viesulis kokos plosītos. Māsa teica: "Nu nāk mans kungs mājās!"

Princis tūlin palīda apakš sava manteļa. Velns pārnācis, sāka pa visiem istabas kaktiem ošņāt un prasīja savai sievai: "Kas tā par svešu smaku? Vai tik te nav kāds svešs bijis?"

"Ne, ne! Te nav neviens svešs bijis, tev tas tik tā izrādās." Velns nosēdās pie galda un ēda. Tad ķēniņa meita viņam mīļi pieglauzdamās prasīja: "Kā būtu, mīļo vīriņ, kad kāds no maniem radiem, brālis vai māsa, tagad pie mums atnāktu, vai tu viņu labprātīgi uzņemtu un tam neko ļauna nedarītu?"

"Vai, es viņu uz vietas saplēstu," velns vientiesīgi atbildēja. Princis nevarēja

sadzirdēt šo runu, tā tad arī viņš no sava manteļa nemaz neizlīda. Viņš dabūja

visu to nakti apakš manteļa tupēt, nedrīkstēdams velnam rādīties.

Otrā dienā, kad velns bija atkal izgājis, princis izdīda no sava manteļa un prasīja māsai: "Ko tad tev nu tavs vīrs teica?"

Viņš man itin strupi atteica, ka viņš to tūlin saplēstu!" "Vai zini ko, māsiņ? Kad tavs vīrs pārnāk, tad tu viņam mīļi pieglauzdamās prasi, kur viņa dzīvība stāv? Bet runā labi padikti, lai es arī varu jūsu sarunu dzirdēt; es tepat istabas stūrī atkal paslēpšos."

Vakarā, kad velns pārnāca, tad ķēniņa meita viņam nosēdās blakus un to mīļi apkampusi vaicāja: "Mīļo vīriņ! mēs tik labi un tik mīļi jau ilgu laiku kopā dzīvojām, saki jel man, kur tava dzīvība stāv?"

Velns kavējās viņai teikt, bet viņa nelika mierā un sacīja: "Nu es redzu, ka tu mani nemīli!"

Sievas ierunai nevarēdama atturēties, velns teica: "Mana dzīvība ir jūŗā apakš liela kalna. Kalna apakšā ir vērsis, vērsī ir pīle, pīlē ir ola un olā svecīte. Tā svecīte ir mana dzīvība. Kad svecīte izdziest, tad es nomirstu; ātrāki es nemirstu un neviens par manu dzīvību arī neko nezin," velns piebilda.

Princis, to visu noklausījies, nogāja tūlin uz minēto jūŗu. Uzāva savus burvju zābakus un tad piebrida līdz lielajam augstajam kalnam. Augstais kalns bija ļoti nostiprināts un princis nekādi nevarēja kalnā ietapt. Te nu viņš atminējās savu svaiņu spalvas, aizdedzināja tās un tanī pašā acumirklī atskrēja abi viņa svaiņi ar lielu spēku: ar daudz zivim un ērgļiem. Tie nu ņēma, noplēsa kalnu, nokāva vērsi un pīli un izņēma olu no pīles; bet ola iekrita ūdenī. Kāda zivs teica: "Pag, pag man ir skroderis (vēzis), tas viņu izņems."

Zivs nosūtīja skroderim pakaļ. Šis izņēma olu no ūdens. Princis nu olu attaisīja un izņēma svecīti, velna dzīvību. Tad viņš, saviem svaiņiem un visiem palīgiem daudzreiz pateicies, atvadījās no tiem un aizgāja atpakaļ uz velna pili. Viņš iegāja pie velna un lūdza, lai laiž tā māsu viņam līdz. Bet velns atteica: "Ne par ko es viņu nelaižu tev līdz!"

Viņš saķēra prinča māsu vēl jo cietāki un nelaida. Princis lūdza velnu vēl reiz, un teica: ..Kad tu nelaidīsi manu māsu. tad es izpūtīšu šo svecīti, kas manā rokā." .

Velns baidījās, ka princis izpūtīs svecīti un tad viņš ir miris. Redzēdams, ka nu ir slikti, viņš palaida savu sievu vaļā un teica: "Manis pēc, tu arī vari iet viņam līdz!" Bet princis, velnam neuzticēdamies, izpūta svecīti un velns tūlin turpat nomira.

Princis nu arī izveda savu māsu no pils un par lielu brīnumu, pils acumirklī palika par lielu skaistu pilsētu. Prinča divi svaiņi ar māsām arī atradās tai pilsētā. Abi prinča svaiņi : zivju ķēniņš un ērgļu ķēniņš, bija par cilvēkiem palikuši. Šie abi bija bagātu un varenu ķēniņu dēli bijuši, bet kāda ragana bija viņus nobūrusi, vienu par zivju ķēniņu otru par ērgļu ķēniņu.

Princis tūlin steidzās uz mājām un pateica saviem vecākiem, ka visas trīs māsas atradis. Vecais ķēniņš un ķēniņiene tapa ļoti priecīgi, kad .dabūja zināt, ka viņu mīļās meitiņas vēl dzīvas. Tagad ķēniņš un ķēniņiene gāja dēlam līdz uz jauno pilsētu. Kad viņi nonāca pilsētā, tad viņu meitas tecēja pretim. Nu bija visiem liels prieks.

Tie divi prinči nu no tiesas apprecēja ķēniņa abas vecākās meitas. Kad kāzu dienas bija pagājušas, tad ķēniņš un ķēniņiene ar savu dēlu un jaunāko meitu gāja atpakaļ uz savu valsti un dzīvoja savā pilī. Princis, kas apprecēja ķēniņa vecāko meitu, palika tepat jaunajā pilsētā par valdnieku. Princis, kas apprecēja vidējo meitu, aizgāja ar savu sievu uz sava tēva valsti un pili. Tā viņi dzīvo vēl šodien, ja nav miruši.

Tā nu ķēniņa dēls caur savu attapību un drošu prātu izglāba nevien savas māsas no bēdām un posta, bet arī atsvabināja abus ķēniņa prinčus no palādētas nelaimes.

Piezīme. A. Lerchis-Puškaitis ir uzņēmis šo pasaku saīsinātā veidā (VII, II. 23, 1 ). P. Š.