1. A. 303. J. Bankins "Šis un tas". II, 1875, 6.

Vienam tēvam bija divi dēli, kas abi bija vienādā sejā. Tēvs nebija nekāds bagātais vīrs, tādēļ stellēja savus abus dēlus pasaulē, tiem iedodams katram mazu, švaku zirdziņu. Tie nu pa ceļu jājot, satiekas ar kādu veci, kas tiem prasa: "Kur tad jūs jādami ?"

Vecākais brālis atbild: "Jājam darba meklētu."

Tad vecis uz tiem saka: "Jūs jau kaut kuŗš lēti var nosist, jeb iesākt kautkādu citu ķibeli ar jums, jo jums nav nekāds ierocis pie rokas."

Abi labi apdomājušies, teic, ka tā gan esot tiesa. Vecis tiem katram iedodams zobinu, pudelīti un labākus zirgus, saka : "Še ņemat šās lietas, par visām labāki glabājiet pudelītes; pie tām jūs manīsiet, kā kuŗam no jums klājas, slikti vai labi. Ja vienam no

jums slikti ies, tad pudelītes taps sarkanas, bet ja labi, tad viņas paliks tādas pašas baltas." Tie nu pateicas par dāvanām un dodas tālāk.

Kādas dienas jājušiem, tiem gribās ēst, bet nekur nevar dabūt, tāpēc ka abi dūšīgi tēviņi. Viņi norunā šķirties domādami, ka tad labāki veikšoties; šķirdamies vēl piemin, kad ja viens redz, ka otram slikti iet, tad tam jāsteidzas palīgā. Viņi tā nu izšķīrušies, viens devās uz ziemeļiem, otrs uz dienvidiem.

Vecākais brālis jājot nonāk pie kāda kalna; kur viņš redz brangu karīti braucam, kam četri zirgi priekšā, un kur sēdēja iekšā daiļa meitiņa, kas ļoti raudāja. Viņš iet tai klāt, dod labu dienu un vaicā: "Jumpraviņ, kādēļ tā raudi?"

Šī tam atbild: "Mani ved čūskai atdot." "Kādai čūskai?" viņš prasa.

Daiļā jumprava šim nu tā sāk stāstīt: "Tur aiz kalna ir dziļa jūŗa, kur dzīvo liela čūska, kam ir divpadsmit galvu. Tai ikgadus no šās pilsētas ir jāatdod viens cilvēks. Lai nu varētu zināt, kuŗam šis posts ir gaidāms, tad velk lozes, kam pirmais numurs krīt, tam jāiet. Par nelaimi man šoreiz pirmai numurs krita, un tādēļ man ar tāpat jāiet, lai gan esmu ķēniņa meita."

Viņš nu griež zirgu apkārt un jāj tai līdza. Tur nonākot, viņš ierauga jau vienu galvu izbāztu no ūdens, tas ar zobinu to aši nocērt. Čūska nu pabāž otru balvu no ūdens, ar kuŗu tāpat notiek. Viņš tāpat nu nocērt trešo, ceturto, piekto u. t. pr. galvu, kamēr tās visas pagalam. Nu princene liek griezt zirgus apkārt un brauc uz māju; viņa gan lūdz svešo līdz, bet viņš neiet. Kad princene bija aizbraukusi, tad viņš izgrieza ikkatrai čūskas galvai mēli, un tad devās uz pilsētu.

Kučērs redzēdams, ka var pelnīt lielu godu, saka uz princenes: "Ja tu gribi dzīva palikt, tad saki, ka es esmu čūsku nokāvis; ja ne, tad es tevi nogalināšu."

Viņa, protams, baiļu pārņemta, apņemas to darīt. Mājās nobraukušiem, ķēniņš no liela prieka liek taisīt kāzas; pa tam atnāk arī kāds vanderzellis, kas ar' cerēdams ko dabūt, iet uz pili. Jau pašu laiku jaunais pāris iet pie altāra uz laulāšanu. Vanderzellis sāk taujāt, kādēļ kučērs pašu princeni par sievu dabūjot? Ļaudis tam atbild, ka tādēļ, ka kučērs princeni izglābis no briesmīgas čūskas.

Tas nu viņiem izstāsta, ka ne vis kučērs, bet šis princeni izglābis no nāves un par zīmi parāda divpadsmit mēles, ko no čūskas galvām bija izgriezis. Ķēniņš nu dod savu meitu īstajam glābējam par sievu, dzeŗ kāzas, un visi iaudis gauži ir priecīgi par to; bet blēdīgo kučēru liek nosodīt ar nāvi, kā jau ikkatru varmāku.