2. A. 303. J. Simenovs Dolē, Brīvzemnieka Sborņik 114. LP, VII, II, 20, I, 2.

Vienreiz dzīvoja ķēniņš un tam bija meita. Šai meitai viņš lika uzcelt pili ar vienām pašām durvim un durvju atslēgu pats nēsāja klāt. Tādā pilī tad nu viņš turēja savu meitu vienīgi tikai ar viņas kalponi kopā, jo ķēniņš nevēlējās, ka varbūt kāds vienkāršs cilvēks viņa meitu ielūkotu.

Bet gan ķēniņa meita jau pie laika bija apcēlusi šo tēva iedomību un pils cēlāju pierunājusi ietaisīt dārza pusē slepenas durvis. Tas to arī padarīja. Ķēniņa meita tādēļ varēja ar savu kalponi izstaigāties, izpriecāties pa dārzu, cik iegāja.

Reiz viņām iegribējās ābolu. Katra norāva vienu ābolu, parotaļājās un apēda. No šiem āboļiem viņas palika tādu laužu un katrai piedzima dēls. Ķēniņa meita savu dēlu iesauca par Pēteri, kalpone par Jāni.

Dēli auga nevis dienām, bet stundām, un drīzumā izauguši lieli, aizgāja medīt. Ķēniņš katram iedeva līdz divi zirgus un sulaini. Medīja pirmo dienu, ieraudzīja vilka māti ar diviem vilcēniem un gribēja šaut. Bet vilcene lūdzās: "Pamet mūs dzīvus!"

Viņi nešāva arī, bet pārveda dzīvus mājā. Otrā dienā aizies atkal medīt, ierauga lāča māte nāk diviem lācēniem. Gribēja šaut. lācene lūdzās: "Pamet mūs dzīvus!"

Pameta arī, pārveda dzīvus mājā. Ies trešā dienā medīt, ierauga nāk lauvas māte ar diviem lauvēniem. (gribēja šaut, lauvene lūdzās: "Pamet mūs dzīvus!"

Pameta arī, pārveda dzīvus mājā. Nu viņi paņēma katrs vienu vilcēnu, lācēnu, lauvēnu un aizgāja pasaulē. Iedami nonāca tādā vietā, kur ceļi šķīrās. Starp abiem bija bērzs. Pēteris tad izņēma savu spalvu nazīti, pārgrieza bērzam mizu, aizbāza nazīti aiz mizas un sacīja: "Kuŗš no mums pirmais pārronas, tam jāaplūko šis nazītis. Ja viņš spožs, tad nepārnācējam klājas labi, ja norūsējis, tad nelabi."

Viņi izšķīrās: Pēteris aizgāja pa labi, Jānis pa kreisi. Jāja, jāja Pēteris pa labi, aizjāja vienā pilsētā, tur visa pilsēta bija apvilkta ar melnu samtu. Viņš nometās viesnīcā, vaicādams: "Ko tas nozīmē?"

Saimnieks atbild: "Mūsu valstī ir briesmīga čūska, vienīgi ar cilvēkiem pieēdināma. Ar ganu iesākdami, esam pēc kārtas nonākuši tagad pie paša ķēniņa. Ja šai čūskai ar labu nedotu, tad tā mūs visus aprītu. Rītu viņai jāatdod par ēsmu jaunākā ķēniņa meita."

Rītā Pēteris piecēlās itin agri, paņēma savus zvērus un jāja projām uz to vietu. Aizjāja, redz ķēniņa meitu atved karītē ar četriem melniem zirgiem, izlaiž ārā un brauc atpakaļ. Bet nu

čūska ar divpadsmit galvām klāt, un Pēteri ieraudzījusi, uzkliedz: "Ko tu gribi?"

Pēteris atbild: "Ko tad tu atkal gribi?"

Sāks šo slānīt, bet zvēri viņam vēl palīdzēja. Nocirta čūskai visas galvas, salasīja un salika apakš liela akmeņa. Ķēniņa meita viņam patencināja un apsprādzēja katram zvēram zelta sprādzi gar kaklu. Pēteris aizjāja tālāk mežā medīdams. Jāj, jāj - aizjāja uz to pašu pilsētu atpakaļ, ierauga - visa pilsēta izpušķota. Viņa nometas tai pašā viesnīcā, vaicādams saimniekam : "Ko tas nozīmē?"

Saimnieks atbild: "Mūsu ķēniņa meitu izglāba no čūskas viens svešinieks. Par to ķēniņš tam atdeva meitu par sievu, šodien viņus laulās."

Tad Pēteris jāja ar saviem zvēriem taisni uz pili. Ķēniņa meita viņu pazina un teica tēvam: "Lūk, tas ir mans brūtgāns! Kas mani izglāba no čūskas."

Bet brūtgāns (neīstais) ne domāt nedomāja atkāpties, nodievodamies - viņš esot meitu glābis. Tad Pēteris viņu aizveda uz to vietu, kur čūsku bija kāvis un lika tam to akmeni pacelt, bet šis ne pakustināt arī nejaudāja. Pēteris turpretim uz reizi pacēla akmeni, parādīdams visas divpadsmit čūskas galvas. Nu ķēniņš pavēlēja neīsto brūtgānu nošaut un meitu atdeva Pēterim, lika salaulāt.

Pagāja viena diena, otra - jās Pēteris atkal pamedīt ar zvēriem. Jāj, ierauga zaķi, grib šaut. Te - kur gadījusies, kur ne -piestājas tāda vecene, lūgdama, lai nešaujot zaķi. Viņa iedeva tam diegu, sacīdama: "Ņem, aptin diegu trīs reizes gar galvu, tad zaķis skries tev pakal."

Pēteris darīja tā, bet tūlin pārvērtās ar visiem zvēriem par akmeņiem.

Jānis pa to laiku bija apjājis tālās zemes, bet nekā laba nebija atradis. Viņš griezās atpakaļ, atjāja pie bērza, redz - nazītis gluži norūsējis. Viņš domā: "Nu, Pēterim nelabi, jāšu meklēt."

Jāja, jāja pa labi roki - iejāja pilsētā, apvaicājās, vai neesot Pēteri redzējuši? Tie turpretim domāja, ka viņš jau ir pats Pēteris un ieveda to pilī pie ķēniņienes. Ķēniņiene priecājās, jo viņš izskatījās tik pēc ģīmja, tik Pēc auguma vienāds ar Pēteri ; arī zirgs un zvēri bija tādi paši kā Pēterim. Ķēniņiene nemitējās lūgt, lai viņš arī gulēt ietu ar viņu kopā.

Bet Jānis nodomāja: "Te vajaga savai lietai būt."

Viņš gāja gan viņai līdz gulēt, bet zobinu lika starpā, starp sevi un ķēniņieni, un tā sagulēja visu nakti. Rītā priekš gaismas Jānis piecēlās un aizjāja Pēteri meklēt. Iejāja mežā, ierauga zaķi skrienam, sāks jau tēmēt; te piepēži piestājas viena vecene, sacīdama: "Nešauj!, še diegs, apņem trīs reiz gar galvu, zaķis skries

tev pakaļ." Viņš paņēma diegu, nometa zemē un nocirta vecenei galvu. Pajāja tālāk, ierauga Pēteris ar saviem zvēriem stāv par akmeni pārvērsts. Bet viņš noprata tūdaļ, kas te darāms. Atņēma diegu viņam no galvas, visi atkal atdzīvinājās.

Jānis nu izstāstīja, kā te atkūlies, kā nakti pie ķēniņienes pārgulējis. Tad Pēteris saskaitās par Jāni un nocirta tam galvu. Pārjāja mājā, Ķēniņiene nometās šim ceļos priekšā, lūgdama, lai piedodot, ka vakar svešnieku spiedusi ar viņu gulēt, bet izstāstīja arī, ka svešais savu zobinu starpā licis. Tagad Pēterim palika žēl, ka tik muļķīgi apgājies ar Jāni, bet nekā darīt. Bēdādamies viņš aizjāja atkal medīt. Aizjāja mežā, ierauga pelīti ar nocirstu galvu guļam, bet otra pele pielika tai galvu klāt, galva beidzot pieauga un pelīte atdzīvojās. Nu Pēterim iešāvās prātā Jānis. Viņš nojāja uz to vietu [ar Jāņa līķi], pielika arī galvu klāt, galva pieauga, Jānis palika dzīvs. Par to Pēteris varoni priecājās. Abi pārjāja mājā un dzīvoja labi jo labi.

Beidzot pats ķēniņš nomira. Pēteris dabūja visu valsti un palika par ķēniņu.