3. A. 303. K. Tarzieris Tirzā, Brīvzemnieka Sborņik116. LP, VII, II, 0, I, 1.

Reiz bija viens mežsargs, tam bija divi dēli. Tie izaudzināja katrs sev divi lācēnus un norunāja iet pasaulē gudrībā pieņemties. Papriekšu aizgāja vecākais dēls. Aiziedams viņš iedūra nazi vecā celmā un pieteica brālim: "Ja norunātā dienā nepārnāku, tad izrauj nazi no celma, aplūko, vai nav norūsējis. Ja asmeņa galiņš aprūsējis, tad man būs uzbrukusi kāda klizma pašā ceļa sākumā, ja viducī, tad pusceļā; ja pie paša spala, tad taisni pašu laiku atradīšos klizmā."

To teicis viņš aizgāja. (gāja, gāja dienu, nakti - nonāca vienu vakaru tādā pilsētā, kur visi noskumuši. Šai pilsētā bija ezers, no tā ezera visiem bija jādabū ūdens. Bet ja kādu gadu ezeram neziedoja meitu, tad nedeva arī ne pilītes ūdens. Šoreiz bija pienākusi kārta pašam ķēniņam, tam bija jāziedo sava paša meita. Mežsarga dēls, to padzirdējis, lika teikt ķēniņam: "Nebēdājies, ķēniņ, gan meitu izglābšu."

Ķēniņš palika priecīgs, solījās viņu par savu pēnācēju iecelt, savu meitu par sievu atdot, ja vien izglābšot.

Otrā rītā, tā ap pulksten deviņiem, vajadzēja ķēniņa meitu vest projām, un visiem ļaudim bija jāiet skatīties. Pats nelabais tad atkūlās ziedojamo saņemt, ar atplēstu rīkli to gaidīt gaidīdams. Bet brašais jauneklis vilcinājās līdz pulksten desmitiem. Nelabais gan vaicā: "Ko tik ilgi te mani uzkavē? Kur ķēniņa meita"

Jauneklis atbild: "Ače, te ir!"

Nu nelabais tieksies meitu kampt, bet jauneklis kā uzkliegs saviem lāčiem : "Pij !" tā lāči nelabajam virsū, saplosīdami to smalkos gabalos.

Pēc tam jauneklis sacīja : "Tagad nevienas dvēselītes vairs nevajadzēs ezeram ziedot, tāpēc ka šis nelabais, ko sīkos miltos saberzu, bija pats beidzamais. Ūdens ezerā netrūks, kamēr vien šī pasaule pastāvēs."

Ķēniņš nu atdeva jauneklim ir meitu par sievu, ir pašu valsti. Pēc kāda

laika jaunais ķēniņš gāja medīt un ņēma līdz arī sa vus lāčus. Medīja, medīja -

aplenca lielu, lielu stirnu. Dzenāja ilgi jo ilgi to stirnu - nevarēja rokā dabūt. Pakaļ

dzīdamies, viņš bija iekūlies vēl lielā, dziļā purvā. Aptumsa. Ko nu vairs darīsi?

Palika turpat par nakti, salasīja sausumus, iekurināja uguni, piesēja abus lāčus un apsēdās uguns malā. Te - kur gadī jusies, kur ne - atlīdīs viena vecene,

lūgs arī apsildīties. Šis atvēl. Vecene tērzē, tērzē ar viņu - sāks uzteikt lāčus un pa

glaudīt tos. Pēc tam viņa pašu lai ātri ātri paglaudīja sacīdama : "Paliec par akmeni!"

Tūlin viņi visi pārvērtās par akmeņiem, nevarēja vairs mājā pārtikt.

Jaunākais mežsarga dēls gaidīja, gaidīja savu brāli, beidzot norunātā dienā aizies pie celma, izraus nazi, ierauga - nazis norūsējis 1īdz pašam spalam. Nu viņš steidz projām pa to pašu ceļu, kur brālis aizgājis, varbūt, ka vēl brālis glābjams. Gāja, gāja nogāja uz to pašu pilsētu, kur brālis ķēniņa meitu glāba no nāves. Pilsētā viņu saņēma gavilēdami: jo viņa brālis, pilsētas ķēniņš, bija todien aizgājis medīt savas dzimtenes apģērbā un tā kā vēl brāļi abi bija uz mata vienādi, tad pilsētnieki šo brāli domāja pašu ķēniņu esam. Jaunā ķēniņiene viņu saņēma laipni, jo laipni, apvaicādamās gan par šo, gan par to. Viņa sacīja: "Jau dažu 1abu nedēļu bēdājos pēc tevis, kur esi palicis, kā tev klājas?"

Jaunākais mežsarga dēls neatteica ne vārda; viņš nevarēja gudrs tikt, par ko viņu īsti te ieskata. Viņu aicināja pie ķēniņa galda vakariņās, bet arī tur viņš neatbildēja ne vārda. Ja vaicāja, kāpēc tādās dziļās domās esot iekritis, tad tikai atteica : "Tāpat, pats ar sevi."

Pēc vakariņām jaunā ķēniņiene ved viņu gulēt. Šis iet arī un visu dara, ko tikai liek. Bet kad bija nolikušies gulēt, tad viņš iedūra savu zobinu griestos taisni gultas vidū. Šī vaicās: "Kāpēc tā dari?"

Viņš atbild: "Tā mana daļa."

Otrā rītā pēc brokasta viņš aizgāja medīt, medīja, medīja aplenca lielu stirnu. Papriekšu dzinās stirnai tāpat kājām pakaļ. pēc jāšus jādams uz saviem lāčiem; bet nevarēja un nevarēja rokā dabūt. Klajumā arvienu bija par atstatu, mežā atkal aiz kokiem. Tamēr dzinās, iemaldījās lielā, dziļā purvā. Aptumsa. Ko nu vairs? Bija jāpaliek turpat pa nakti. Un tā bija tā pati vieta, kur todien viņa brālis bija apmeties pa nakti. Turpat arī gulēja trīs lieli akmeņi un dega maza uguntiņa. Viņš iekūra labi lielu uguni, nosēdās ugunij blakus un sildījās. Te piegadīsies atkal tā pati vecene, lūgdama, lai jaujot sasildīties. Jau gribēja atvēlēt, te izlīda tāds mazs puiķelis no ciņa un iečukstēja tam ausī: "Neielaidies ar Tivu, tad gals tivu!"

Tagad viņš saprata, ka vecene ir pārģērbies ķēms un rīdīja lāčus virsū. Tiklīdz lāči gribēja uzbrukt, te ķēms sāka lūgties, sacīdams, ka esot paša nelabā tēvs. Mežsarga dēls apsolīja viņu palaist, ja pasacīšot, kas tie par akmeņiem tur. Vecene nu izstāstīja, kas par akmeņiem, kā tie atdzīvināmi, iedeva arī viņam dzīvības ūdeni un tad akmeņi palika par viņa brāli ar divi lāčiem. Bet tiklīdz vecais brālis veceni pie uguns ieraudzīja, tūlin laida savus lāčus virsū, lāči to saplosīja.

Abi brāļi tagad griezās atpakaļ, viens otram izstāstīdami, ko pieredzējuši. Kad vecākais brālis padzirdēja, ka sieva šo noturējusi par viņu, tad aiz dusmām nonāvēja savu brāli. Bet kad pārnāca pilsētā un dabūja no sievas zināt, ka brālis savu zobinu pār gultu griestos iecirtis, tad palika žēl, ka brāli nevainīgu nokāvis. Viņš aplaistīja nokauto ar to pašu dzīvības ūdeni, brālis atkal atdzīvojās. Pēc tam viņi abi pārbrauca mājā, atveda ir savus vecākus, jaunākais brālis vēl apprecēja ķēniņienes māsu, un tad abi brāļi valdīja pārmaiņus : savu laiku viens, savu - otrs, un dzīvoja labi jo labi.

Piezīme. Šeit Tiva liekas būt uzrakstītāja izdomāts vārds, bet pasakas saturs, kā redzams, nav grozīts. P. Š.