4. A. 303. V. Vīdneris 1878., Skrundē. Brīvzemnieka kr. LP, VI, 125, 20. AŠ, II, 95a.

Vienreiz dzīvoja vienās mājās divi bāriņi, brālis ar māsu, pie saimnieka. Kad viņi paauga un sāka pasauli pazīt, tad abi norunāja savā starpā tā: "Īstenieku mums neviena nava, tik esam sveši še, kā citur - iesim labāk pasaulē laimi pameklēt."

Labi. Aizgāja, paši nezinādami, uz kurieni. Un tikām gāja - iegāja mežā un tur atrada tādu kalniņu, kur ogas papilnam, un kur patīkami apmesties. Nu viņi uzcēla mazu mājiņu no koku zariem, no skujām, ēda ogas un pārtika 1abi. Bet kad ogu laiks pārgāja, tad pietrūka padoma, ko nu ēst? Te brālis attapās: "Māsiņ, dod man savu rindraku! Iešu zvejot tai upītē, kas tur tek gar mūsu ogu kalnu."

Meitene klausa viņam un iedod savu rindraku. Šis nu aizsēja rindrakam vienu galu - zvejoja, zvejoja un sazvejoja tikdaudz, ka mazākais varēja badu atkaut.

Otrā dienā atkal zvejoja - nedabūja nekā; bet mājā nākdams sastapa upītes malā kuņu un pievāca to biedros. Trešā dienā atkal zvejoja - neķērās nekā; bet mājā nākdams sastapa ķēvi upītes malā un pievāca arī tā biedros. Ceturtā dienā atkal zvejoja cauru dienu, bet kā neķērās, tā neķērās.

Te pašā vakarā dzird un redz, ka pa upīti nāk liela zivs. Brālis izlec uz krasta un skatīsies, kas tur labs izjuks. Ja, zivs atpeld, izliek galvu uz malu un vaicā puikam, ko viņš darot? Puika izteic savas bēdas - tā un tā - zivis neķeroties. Zivs atsaka: "Labi būs, nebēdā nenieka! Ņem matu, pārnes mājā, nokasi un pāršķērd! Iekšās man būs mazs, apaļš akmentiņš, to aiznes ķēniņam. Bet manu gaļu sacērt četros gabalos: vienu gabalu iedod māsai, otru pataupi ciemiņam, trešo atdod kuņai, ceturto ķēvei; bet pats neēd, tikai četras asakas pieglabā, iedur katrā māju pakšķī pa vienai, tur asakas labi glabāsies."

Brālis tad satvēra zivi, pārnesa, nokasīja, pāršķērda, sacirta četros gabalos, izņēma akmentiņu un izdalīja gabalus, kā bija piesacīts. Bet ar apaļo akmentiņu viņš steidzās pie ķēniņa. Tomēr - ej nu sazini, kur ķēniņu atrast? Neko darīt - zēns uzkāpa tai visugaŗākā kokā un skatījās visapkārt, vai neredzēs kur pilis. Izskatījās - ieraudzīja tālu, tālu tādu vietu, kur daudz māju vienā vietā. Tūlīt ievēroja to pusi, nokāpa no koka un piesacīja māsai: "Es iešu pie ķēniņa, gaidi mani atpakaļ! Ja nebūšu šodien, tad būšu rītu."

Aizgāja pie ķēniņa, izvilka akmeni no kabatas - ķēniņš atveŗ acis un raugās uz zēnu - no kurienes šis esot?

"No savām mājām!" "Kur tavas mājas ir?" Meža vidū!"

"Cik gribi par to akmeni?"

"Nekā!" zēns atteica un tā ārā un projām. Ķēniņš tūdaļ pavēlēja zirgus jūgt un skrēja zēnam pakaļ, jo gribēja par varu izzināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis. Skrēja, skrēja - panāca arī; bet nu zēns nogriezās no ceļa, mežā, tur nevarēja pabraukt. Tad ķēniņš atjūdza vienu ratu zirgu, kāpa mugurā un jāšus jāja zēnam pakaļ. Aizjāja zēna mājiņās - vai te viņš dzīvojot ?

"Ja, te es dzīvoju ar savu māsu, kuņu un ķēvi un ēst man vairāk nava, ka šis zivs gaļas gabals, tādēļ neapsmādē, baudi, kas man pie rokas!"

Ķēniņš paēda, apēda zivs gabalu, un gribēja atpakaļ jāt; bet bija jau vakars, palika par nakti turpat.

Bet rītā ķēniņš, pārjājis mājā, lika uzcelt mežā, mājiņas vietā, zēnam pili par akmentiņu un māsu, to lielā skaistuma dēļ, apņēma par sievu. Nu bija māsa ķēniņiene un brālis lepns vīrs skaistā pili.

Bet pēc kāda laika māsai no tās zivs piedzima divi skaisti. skaisti puisēni, kuņai atkal, arī no zivs, divi sunīši un ķēvei divi kumeliņi. Visi seši auga augdami, ka prieks redzēt, un katru dienu palika skaistāki, tā zēni, kā tie lopiņi. Un tad vēl tas - abi zēni bija tik vienādi, ka ne domāt izšķirt.

Tā viņi paauga un tad vienu nakti tas vecākais dvīnis sapņo, ka viņu kāda balss sauc pie loga: "Celies augšā! Tavs zirgs zviedz un suns rej -dodies pasaulē!"

Katram dvīnim bija dāvināts viens dvīņu kumeļs un kucens toreiz.

Vecākais to nakti neko neievēro savu sapni. Bet otrā naktī sauc atkal tā pati balss. Vēl viņš neko. Te trešā naktī pie 1oga balss itin stipri: "Celies augšā, ko tu guli? Tavs zirgs zviedz, tavs suns rej - dodies tūdalin pasaulē!"

Šis izlec no gultas, saģērbjas, aizskrien uz stalli - ja: zirgs zviedz kārpīdamies, suns rej kaukdams. Nu skrien ātri pie brāļa pateikt: "Es jāšu pasaulē! Ja akā balts ūdens bijis, balts paliek. tad man labi klāsies ; bet ja sarkans ūdens ronas, tad jāj mani meklēt, tad man nelabi klāsies!"

To pateicis, tas sēdās zirgam mugurā un nu suns tecēja pa priekšu, zirgs pakaļ, ko vien jaudāja. Saskrēja to nakti, skrēja rītu cauru dienu - pret vakaru suns palika rāmāks un ietecēja vienā krogā. Šis jāja pakai un apmetās krogā par nakti. Bet ko viņš tur redz? Par brīnumiem redz, ka krogā visas istabas ar melnu drānu pārvilktas. Viņš prasīja: "Kāpēc istabas ar melnu vadmalu pārvilktas?"

Krodzinieks brīnījās : "Vai tad tu tāds svešinieks te esi, nezinādams ne to, ka mūsu ķēniņam katru dienu vajaga jaunu sievišķi pūķam atdot apēst. Un nu jau ir visi jaunie sievišķi izēsti - rītu vēl vedīs ķēniņa meitu atdot tam velnam, un tā ir tā pēdīgā, tādēļ mēs visi bēdājamies."

'Tad viņš vēl prasīja krodziniekam : "Bet kur tā vieta ir, kur ķēniņa meitu velnam atdos?"

"Tā vieta? Tā ir jūŗas malā pie lielā akmiņa, tur tas rijējs pulksten 10. iznāk un meitas aprij."

Tā izrunājušies, viņi gāja gulēt. Te rītā ar pulksten deviņiem brāļa zirgs zviedza, suns rēja, lai nāk viņš ārā! Nu neko kavēties - teica krodziniekam: "Ar labu dienu!" sēdās zirgam mugurā un jāja sunim pakaļ. Suns tecēja, tecēja - pēc maza 1aika sasniedza to akmini, kur velns tās meitas ņēma. Uz šī lielā akmiņa velns katrreiz bija nosēdies un atvestās meitas pagrābis.

Bet šoreiz brālis pirmais nosēdās uz akmiņa, iecirzdams lielu krustu tam, augšgalā un apvilkdams ar zobini smiltīs robežu visapkārt. To padarījis, viņš mierīgi gaidīja, kas būs?

Tad cēlās liela auka un aukā ietinies pūķis nāca no jūŗas ārā, bet ieraudzījis akmenim krastu, auka piepēži rimās un ķēniņa meita tai pašā brīdī izkāpa no ratiem. Nu brālis sauca diktā ba1sī, lai ķēniņa meita nāk pie viņa, lai neiet pie velna. Bet velns atkal sauca, lai neiet pie akmiņa, lai nāk pie viņa! Meitens iesākumā nesaprata, kurp griezties, kurp ne; bet domāja: "Lai būtu kā būdams - labāk iešu pie cilvēka!" un aizgāja pie brāļa.

Tad pūķis, to redzēdams, brēca pilnā balsā, lai nāk, lai nāk pie viņa, lai neiet pie tā! Bet meitens neklausīja un nu pūķis skrēja klāt meiteni ar varu grābt. Pieskrēja - te tavu postu nelietim! Viņš vairs netika no akmiņa nost, iecirstais krusts turēja cieti kā slazdos, ne pakustēt nespēja. Un brālis, ko tas vairs gaidīs? Nocirta ar zobinu visas galvas - divpadsmit galvas tam bija -- izgrieza mēles, iebāza kabatā, sēdās zirgam mugurā un aizjāja projām, kur suns to veda.

Bet kučieris, meitas atvedējs, vāca nocirstās galvas ratos, iesēdināja meitu un, mājā braukdams, piekodināja viņai, lai nesakot tēvam, ka svešais no pūķa izglābis, lai sakot, ka viņš glābis; ja neteikšot tā, tad dzīva nepalikšot. Meita, dzīvību glābdama, apsolījusies.

Nu pārbrauc mājā, ķēniņš nezin, ko būtu izdarījis ar kučieri, tik labu, teicamu cilvēku, kas nebijies viņa vienīgo bērnu no briesmām pestīt. Un neko vairāk - kā atmaksu par tik brangu darbu - saderina šo ar savu meitu un piesola drīzi jo drīzi kāzas. Bet meita atkratās, kā varēdama - viņa saka: "Ne, tēt, kāzas ne - es gribu gadu notrūvēt pēc tādām bēdu dienām."

Labi! Lai tad arī trūvot! Pagāja gads - ķēniņš neatlaiž, nu vajaga kāzas. Bet kad kāzas bija sarīkotas, tad vecākā brāļa suns rēja, zirgs zviedza un atveda to tai pašā krogā atpakaļ, kur pērn bija gulējis. Atjājis krogā, viņš vaicā krodzeniekam: "Kāpēc nu kroga istabas ar sarkanu vadmalu pārvilktas?"

"Kāpēc? Pērn bija bēdu laiki, šogad kāzu laiki, rītu laulās ķēniņa meitu ar ķēniņa kučieri, viņas glābēju, kas izglāba pērn no pūķa nagiem."

Nu brālis saprata, ka te blēdība notikusi un tūdaļ iedeva meitas pusgredzenu savam sunim, lai nes uz pili. Ķēniņa meita pērn pie akmiņa savam glābējam bija iedevusi no sava gredzena vienu pusi, pati paturējusi otru pusi. Suns aiztecēja ar gredzenu, ieskrēja taisni kāzu istabā pie meitas un piedūra purnu viņai pie rokām. Meita paskatās, ierauga savu pusgredzenu un saka tēvam : tā un tā. Tēvs vēl negrib ticēt, bet šī saka, lai iet tam un tam sunim līdz un aicina gredzena sūtītāju šurp, tad jau redzēšot, kam taisnība. Labi! Aiziet sunim līdz - suns apstājas pie kroga. Nu aicina vecāko brāli uz pili un tūlīt pirmais vārds: kā viņš pierādīšot, ka kučieris nav kavis pūķi?

Vecākais brālis tad izvilka pūķa mēles no kabatas, sacīdams: "Apraugiet galvas, ko kučieris sazadzis, vai ir viņās mēles?" Aprauga -- nav vis! Are - nu izrādās, ka šis blēdis to pļāvis, ko otrs sējis, un tā vairāk neko. Liek šo ar zirgiem sarakstīt; bet vecāko brāli salaulāja ar ķēniņa meitu.

Un jaunais ķēniņš, vecākais brālis, nodzīvojis vienu gadu vīra kārtā, dzird vienu nakti pa sapņiem, ka sauc pie loga: "Celies, ķēniņ, jāj pie uguns! Tavs zirgs zviedz, tavs suns rej."

Tā viņš atveŗ acis, cēlās, ņēma savus ieročus, kāpa zirgam mugurā un jāja, kur suns pa priekšu tecēja. Jāja, jāja - te pie viena liela koka suns apstājās un turpat deg maza uguns; bet kokā sēdēja veca sieva un skatījās uz viņu dedzīgām acim. Tad ķēniņš dusmu pilns saka: "Un tad tevis pēc, tu vecā ragana, man bija jāskrien pa nakti šeit! Kāp zemē, tūlīt kāp!"

Vecā lūdzās: "Man bail kāpt?" No kam tad tev ir bail?"

" "No tava zirga un suņa. Kad tu būtu tik labs - es nometīšu vienu zariņu zemē -- kad tu piesistu ar to zariņu savam zirgam un sunim, tad es būtu droša nokāpt."

Ķēniņš to apsola. Tad viņa nometa vienu zariņu; ķēniņš pacēla to, piesita zirgam, sunim un kā piesita, tā viņš pats, zirgs un suns palika par akmeņiem.

Bet jaunākais brālis mājā arvienu lūkoja, kāds akā ūdens. Un tai rītā, kad ķēniņš bija palicis par akmini, ūdens akā pārvērtās par asinim, zirgs zviedza, suns rēja un jaunākais brālis nu jāja brāli meklēt. Jāja, jāja - viņa suns tecēja pa priekšu - un aizjāja pilī pie brāļa sievas. Brāļa sieva iznāca priecīga pretim un aicināja iekšā un tērzēja un runāja, tāpat kā ar savu vīru - izšķirt abus brāļus jau nevarēja. Bet kad viņi gāja gulēt, tad jaunākais brālis izvilka savu zobinu no makstim, ielika vidū un teica: "Ja tev viens pirksts būs pāri pār zobina asminu, tad nāve uz pēdām!"

Ķēniņiene domāja: "Kas tad nu manam vīram noticis? Viņš nekad tā nebija darījis," un nevarēja no tām bailēm nebūt aizmigt; bet jaunākais brālis gulēja maigi. Te ap pusnakti izjauca miegu. Viens, kā par sapņiem kā nomodā - sauc pie 1oga: "Celies, ko tu guli? Tavs zirgs zviedz, tavs suns rej - jāj pie uguns!"

Viņš uzlec no miega - ja, dzird: suns patiesi rej kaukdams, zirgs zviedz kārpīdamies. Nu steidz, nu kāp mugurā un jāj sunim pakaļ. Aizjāj pie lielā koka, tur deg trim akmeņiem blakus maza uguns un pašā kokā sēd veca sieva. Tā viņš sāk lamāties: "Un tevis pēc, tu, vecā ragana, man bija jāskrien pa nakti. Kāp zemē, tūlīt kāp!"

Šī gan lūdzās, esot no viņa zirga bail, no suņa bail. Būšot nomest zemē mazu zariņu, ar to lai piesitot savam zirgam un sunim, tad kāpšot droši vien; bet jaunākais brālis izrāva zobinu: ,,Es tev galvu druskās saskaldīšu, ja tūlīt nekāpsi zemē!"

Nokāpa gan šī, bet atkal lūdzās, lai atstājot dzīvību, būšot pateikt, kas tie par akmiņiem.

- Labi, lai teicot!

"Tie akmiņi ir tie, ko tu nāci meklēt: tavs brālis ar zirgu un suni. Ja taupīsi mani, tad viņus atdzīvināšu."

"Es gan tevi taupīšu, bet vai cits tevi taupa, to nezinu teikt." Un nu vecene uzsita ar

zaru tiem akmiņiem - tā tūlīt viņa brālis zirgs un suns atdzīvojās. Bet tiklīdz vecākais

brālis bija at dzīvojies, tūdalin ar zobinu, zirgu, suni vecenei mugurā un - tas nebija

ko apskatīties - gatava šī. Bet tiklīdz vecā pagalam, tā no zemes izcēlās liela, jauka pils.

Nu abi brāļi bija priekā apju kuši, gavilēdami jāja uz pilsētu atpakaļ. Jāja, iesāka runāt -

vecākais brālis apvaicājās: "Kur tu gulēji šurp jādams?"

"Tavā pilī, pie tavas sievas."

To dzirdot, vecajam brālim, iedegās dusmas un pārsteigtā ātrumā nopļāva brālim ar zobinu galvu.

Nu pārjāja pie sievas, sieva saņem ar lielāko godu. Bet vakarā, kad gāja gulēt, sieva viņam prasa: "Kas tev viņreiz bija noticis, ka tu, gulēt iedams, liki zobinu vidū, pieteikdams tik bargi: ja es tik vienu pirkstiņu pārlikšot zobinam pāri, tad man nāve uz pēdām."

To dzirdējis, vecais brālis noprata visu, cik nokautais brālis bijis nevainīgs, un raudādams un žēlodamies viņš tūdalin jāj atpakaļ brāli raudzīt. Aizjāj - brāļa zirgs ar suni noskumuši galvas nolaiduši dirn nokautajam blakus un neatkust ne soļa; bet viņa suns neapstājas, tek arvienu uz priekšu. Tek, tek - šis jāj paka&127; - ietek jaunajā pilī, kas no zemes bija pacēlusies, un apstājas pie paliela zāļu trauka smilkstēdams. Nu viņš noprot, ko suns grib un, paņēmis zāļu trauku, jāj brāli zāļot. Sazāļoja labi - brālim saauga pārcirtums un atdzīvojās atkal. Nu abi brāļi bija patiesi laimīgi un no tās dienas viņi dzīvoja viens vienā pilī, otrs otrā.