5. A. 303. LP. Džūkstē - Pienavā. LP, I, 40. AŠ, II, 95b.

Kāds vīrs iet zvejot, bet ne ķīša nedabū. Viņš izmazgā tīklu

un iet uz māju. Te piestājas vecs vīriņš un saka: "Ej atpakaļ un met uz manu laimi!"

Vecais vīriņš bijis Dievs. Vīrs izmet. Tīkls šoreiz tik pilns, ka ne izvilkt nevar, un pašā astē vēl pie tam savāda zivs, zelta

spuŗiem. Kad zivis sagodītas, tad Dievs prasa: "Nu, vai kas mājās no jauna arī ir?"

Kas tad nu deva? Sieva ir, bērnu nav; ķēve ir, kumeļa nav ; "

kuņa ir, kucenu nav."

Dievs sagriež zivi uz trim gabaliem un tad piesaka, lai galvu iedodot sievai, viduci ķēvei un asti kuņai. Pa kādu laiku sievai piedzimst divi dēli, ķēvei divi kumeļi, kuņai seši kuceni. Dēli izaug un grib pasauli redzēt. Tēvs iedod katram vienu kumeļu un trīs kucenus. Tie uzkāpj kumeļiem mugurā, pasauc kucenus nopakaļus un aizjāj. Pie krusta ceļa vecākais brālis saka: ,Jāsim katrs pa savu ceļu laimi meklēt; bet ja kāds no mums ātrāki pārnāktu un gribētu zināt, kā otram vēl pasaulē klājas, tad iespraudīsim šinī priedē katrs nazīti: ja nazītis spožs, tad iet labi, ja norūsējis, tad nelabi."

Tā viņi izšķiŗas. Vecākais aizjāj pa kreiso roku un jaunākais pa labo. Jaunākais sasniedz sveša ķēniņa valsti, un apmetas pa nakti ķēniņa pils tuvumā. Bet māju &127;audis visi ļoti noskumuši. "Kādēļ tā noskumt?"

"Kā nenoskumt? Mūsu valstij savādas nedienas: katru gadu jāatdod viena astoņpadsmit gadu veca meita velnam upē. Un tagad nevienam citam tik veca meita nav, kā tik pašam ķēniņam. Rītu vedīs princesi slīcināt."

Jaunākais brālis to nakti nemaz neiemieg, bet pārdomā, kā princesi izglābt. No rīta viņš nojāj uz pili un lūdz ķēniņam, lai atvēl viņam princesi uz upi pavadīt. Ķēniņš atvēl. Upes malā tas apsēdina princesi pa labo roku un tad saka uz ķēniņu: "Stāvi man aiz muguras, kā rūmes strādāt!"

Nu gaida velnu. Velns vienreiz izbāž galvu un nolaizās, otrreiz tāpat; trešo reizi, kā pabāzīs, tā princesei klāt. Līdz ko velns klāt, tā šis uzsauc saviem kuceniem: "Kramplauži, pij!"

Kuceni sagrābj velnu un tura tik ilgi cieti, kamēr ar zobinu galva nost. Nu bija ķēniņam princese un valstij miers. Ķēniņš atdod princesi jaunākajam brālim par sievu. Šis nu dzīvoja laimīgi.

Tomēr savā laimē nepiemirsa vecāko brāli, bet iet kādu dienu nazīti apskatīties. Nazītis norūsējis. Nu meklē, meklē, kamēr atron brāli sakritušā būdiņā garozu graužam.

"Tā ne, brāl! Taisies man līdz. Esmu tagad ķēniņš. Es valdīšu valsti un tu manu kaŗaspēku."

Tā arī notiekas; abi baudījuši labas dienas līdz kapa malai.