6. A. 303. A. Bīlenšteins Jaun-Aucē, R. Auniņa "Ueber den lett. Drachen-Mythus" 132. LP, VI, 125, 21. AŠ.II, 95c.

Vienreiz viens vecs zveijnieks dzīvojis, un viņš ik dienas tik divi zivis noķēris. Tā viņš tur ilgi dzīvojis un viņam nebijis neviena bērna un viņš būtu vēlējies kādu dēlu.

Kad viņš atkal vienu dienu bijis jūrmalā, tā atskrien pie viņa viena liela līdaka un viņš to noķeŗ. Šī lūdzas, lai atlaiž vaļā, ka viņš šo atlaidīšot, tad šī viņam par šo atsūtīšot divi zivis. Tās lai viņš pārnesot mājā un izvārot un tad lai iedodot savai sievai. Ja viņa abjas tās zivis apēdīs, tad viņai dzims divi dēli.

Tā nu viņš dara. Šī apēd tās zivis un viņai arī dzem divi dēlēni, tādi smuki ar zeltītiem matu galiņiem.

Ka jau viņi lielāki paauguši, tā viņi abi divi vienreiz prasa, lai &127;auj mācīties ģēģeŗa amatā. Ko nu šis darīs? Viņš no tā laika, ka viņam tie divi dēli bija dzimuši, arī vairāk to zivu nebija saķēris, kā tik ikdienas četras, katram pa vienai.

Tā viņš vienu dienu akal aiziet un zvejo un zvejo, un sazvejo liela pulka zivu. Tās viņš nu pārdod un par to naudu nu viņiem nopērk katram vienu jaktssuni, šīstašu, plinti un visas lietas, un liek ģēģeŗa amatā izmācīties. Un ka nu viņi izmācījušies, tad viņi aiziet projām uz svešu zemi. Tā viņi staigā kādu laiku kopā abi divi; bet viņiem nav nekādas laimes.

Tā viņi vienreiz akal iet, uziet krusta ceļu. Te viņi nu saka: "Līdz šim mums nekādas laimes nav bijis, tālab mums te nu būs jāšķiŗas. Viens iesim pa labu roku, otrs pa kreisu roku."

Un ka nu kādreiz zinātu, kā katram iet, viņi iedur turpat tais ceļa jūtīs nazi vienā ozolā. Ja tas nazis būs norūsējis, tad ies slikti tam otram, ja spožs, tad ies labi. Un tā viņi aiziet viens pa labu, otrs pa kreisu roku.

Un nu ņemsim to, kas pa to labu roku aizgāja, lai tas otrs paliek. Tā tas pirmais nu iet un iet, un ierauga vienu zaķi turpat viņam priekšā skrejam. Viņš paņem savu plinti un nu šaus viņu zemē. Tā tas zaķis lūdzas, lai nešauj, ka viņš ies viņam līdz un viņam kādreiz bēdās palīdzēs.

Tā nu šis nešau un iet projām un satiek vienu lapsu. To nu grib šaut zemē; tā akal lūdzas, lai nešau, ka ies viņam līdz un kādreiz bēdās palīdzēs.

Šis viņu nešau vis un iet akal tālāku. Tā pa tādu gabalu satiek vienu vilku. Tas akal tāpat lūdzas, lai atlaiž, ka ies līdz un kādreiz bēdās palīdzēs. To akal nešau. Tā satiek lāci. Tas akal tāpat lūdzas. Itin beidzot trāpās lauva, to nu grib šaut zemē ; tā akal tāpat lūdzas, ka ies viņam līdz un bēdās palīdzēs.

Tā nu viņš jāj tālāku un tie zvēri visi nu nāk viņam 1īdz, un jāj un jāj, un beidzot uzjāj vienu krogu un turpat i liels pilsāts. Ka nu viņš pie tā kroga tur i, ta viņš ierauga, ka visi cilvēki no tā pilsāta nāk ārā. Viņš iet tai krogā un prasa tam krodziniekam, kālab tie cilvēki tur no tā pilsāta nāk laukā itin visi. Tas krodzinieks viņam saka, ka to pilsātu vells apsēdis un neviens vai nevarot tur stāvēt iekšā.

Tā, ko nu šis darīs? Viņš nojāj uz pašu to pili, ieliek tur savu zirgu un savus zvērus turpat apšķūnī un pats iet tai pilī iekšā. Tā viņš ieiet tur iekšā un atron: tur uz galda ir visi ēdieni un dzērieni un vēl viena butele un tur uz tās buteles virsū uzrakstīts, ja kam kas tait, tad a tām zālēm, kas tai butelē, lai apmazgājot, tad palikšot akal vesels.

Labi. Tā nu viņš gaida pusnakti. Ka nu jau gandrīz pusnakts, tā viņš dzird, ka nāk pa trepēm augšā. Tā tas viens saka: "Kas ies pa priekšu?"

Tas otrs saka: "Kas ta nu ies? Lai iet mazais Kristapiņš pa priekšu."

Tā nāk nu iekšā un tas Kristapiņš šim virsū, šo salauž un šim iegrūž citus dūrienus. Un visi akal prom. Šis pierāpjas pie galda un paņem to buteli, apmazgājas un paliek akal vesels.

Otru nakti akal paliek viens pats tai pilī. Ka nu pusnakts, ta dzird akal, ka nāk pa trepēm augšā. Tā tas viens saka: "Kas ta nu ies papriekšu?"

Tas otrs akal: "Lai nu iet gaŗais Juris papriekšu."

Ja, tā nu akal iet iekšā un tas Juris viņu salauž un viņam iegrūž dūrienus. Un nu visi tie velli akal projām. Tā viņš pic'rāpās akal pie tā galda, paņem to buteli un apmazgājas un paliek akal vesels.

Ko nu viņš lai iesāk? Nu redz, ka nekā nevar darīt; viņš grib jāt projām. Tā viņš uzkāp savam zirgam mugurā, paņem savus zvērus un nu jās projām. Ka nu piejāj pie tiem pilsāta vārtiem, tā nekā, vārti cieti, un nevar vis tapt laukā. Tā nu viņš jāj akal apakaļ un iet tai pilī iekšā.

Ka nu nāk tā trešā nakts, ta viņam iešaujas prātā, ka tie zvēri solījušies viņam palīdzēt un paņem nu tos visus uz to pili līdz. Nu akal nāk pusnakts un dzird, ka nāk akal pa trepēm augšā. Tā tas viens prasa: "Kas nu šoreiz ies iekšā?"

Tas otrs: "Lai iet mazais Kristapiņš." Kristapinš neiet.

"Nu, lai iet gaŗais Juris."

Juris arī neiet un neiet, sit tu viņu nost.

"Lai iet nu tas trešais" (i ka tevi piķis, tam akal to vārdu nevaru atminēt!)

Tas ārī negrib iet, bet beidzot ies gan šis nu tur iekšā. Kā šis nu tur ienāk iekšā, tā viņš arī laiž visus tos zvērus šim virsū; šie nu to sātānu saplēš, šis laukā un tie citi projām un bēgdami iesvieduši pa durvim vienu princesi iekšā pavisam sarautu čignē (muskulā) no tā sātāna. Šis iedod viņai tās zāles, kas tai butelē, un apmazgā pa virsu un šī nu paliek vesela un i tik skaista princese, tāda.

Otru rītu nu šie abi staigā pa to pilsātu. Tie &127;audis dabūjuši zināt, ka tie velli aizdzīti, nāk akal visi apaka&127; un visi kaufmaņi uzceļ šo pa ķēniņu un šis apprec to princesi, bet šī apsien visiem tiem zvēriem, katram vienu bantīti ap kaklu, lai var pazīt.

Tas otrs iejāj tāpat tādā mežā un satiek vienu zaķi, lapsu u. t. t., kā tas pirmais. Tā viņš iet un a visiem tiem zvēriem iziet no tā meža un uziet vienu krogu, un tur tāpat viens pilsāts klāt, un viņš dzird, ka tai pilsātā tur spēlējot. Tā viņš iet tai krogā un prasa,'kālab tur tai pilsātā tā spēlējot? Tas k&127;rodzinieks saka, ka 'tur tai pilsātā pavisam ūdens trūkstot un tur tas vells ar deviņām galvām to ūdeni aizturot un tam ikdienas esot viens cilvēks jādo. Un nu šodien esot tā ķēniņa meita uzlozējse un šodien tam vellam došot. Tā viņš prasa tam krodzeniekam, vai tam neesot kas ēst. Tas krodzenieks saka, ka viņam cits nekas neesot, kā tik viena pussiļķe. Tālab viņa krogu arī par siļķu krogu esot iesaukuši.

To pus siļķi nu viņš izcep un apēd un aiziet akal a visiem saviem zvēriem projām un staigā tur gar jūŗmalu. Tā viņš redz, ka tas kučieris to princesi ved projām. Te šis nu liek tai princesei izkāpt un ved līdz. Tā nu viņi&127; kādu gabalu paiet un apsēžas un gaida. Ta pa kādam laikam nāk tas pūķis arī. Un tā tas pūķis sauc, lai viņš to princesi atdod. Tā šis akal saka, lai viņš pats nāk viņai pakaļ. Kā nu tas pūķis nāk, tā šis laiž visus savus z&127; ērus viņam virsū un nu viņi stangojas, kamēr tie zvēri viņu pievinn, un šis pieiet un nocērt tam visas tās deviņas galvas., un no katras tās galvas izgriež tās mēles un tās iebāž savā šīstašā un tās galvas, tās paliek turpat. Tā ka nu šis akal iet projām, ta tā princese nomauc savu gredzenu un pārlauž savu gredzenu uz pusēm. To vienu pusi iedod viņam un to otru patur pati un apsien katram tam zvēram bantīti ap kaklu. Un viņa šo grib pa velti vest līdz uz savu pili, lai šis paliek pa to ķēniņu; bet šis neiet un neiet un tā nu viņi izšķiŗas.

Bet šis, tas kučieris, nav arī tik muļķis. Viņš salasa visas tās galvas tais ratos un nozvērina to princesi cieti, lai saka, ka viņš esot to pūķi nokāvis, citādi šis tevi nokaušot. Nu, ko nu šī lai dara? Tiek nu viņai nāve šā kā tā. Viņa apsolās gan. Kā nu pārbrauc uz to pili, tā šis tūlīt saka, ka viņš esot to vellu ar tām deviņām galvām nokāvis. Tad nu ķēniņš vai šim neliek ne zirgus jūgt zemē, nekā un liek apģērbt un šim dos to savu princesi pa gaspažu lai. Ja, tā šis arī tūlin viņu grib precēt. Ne tā, viņa saka, ka viņa ātrāki pie viņa nevarot iet, kā kad viņa būšot gadu un septiņas nedēļas aptrūvējse. Tā nu tas gads un sešas nedēļas paiet un viņam nu tūlin būs kāzas ar to princesi.

Tā šis, tas jēģeris, staigā akal ar saviem zvēriem un aiziet līdz tam siļķu krogam. Tur viņš dzird, ka tai pilsātā spēlē, ka trīc vien. Tā viņš akal prasa tam krodzeniekam, kālab tur spēlējot?

Šis teic, ka priekš gada laika tas ķēniņa kučieris to princesi no tā pūķa esot izglābis un nu viņam a to princesi būšot kāzas arī palikšot par ķēniņu. Labi. Tā šis nu prasa tam krodzeniekam, vai nav kas ēst? Viņš teic, ka viņam cita nekā neesot, ka tik viena pus siļķe. Nu, ko tur no vienas pus siļķes ēdīs? Viņš pakar tam lācim spanni ar cedelīti un tur ieraksta, lai piekrau to spanni ar kāpostiem. Kā nu tas lācis tur līdz tai kukņai noiet, tā šī (princese) ierauga to lāci un pazīst tūlin to savu bantīti, ko viņa tam apsējse gar kaklu un domā: "Nu viņš taču tālu nevar būt", un tā tam pavāram liek to spanni piekraut ar kāpostiem un tas lācis nu pārnes.

Nu kā tā kāpostus bez gaļas vārīs? 'Tur jau vajag gaļas arī iemest iekšā. Un nu raida vilku gaļai paka]. Ieraksta cedelīti un pakar to vilkam pie kakla un tas aiziet. Tā ķēniņa princese ierauga akal to vilku un to tūlin pazīst no tās bantītes, ko viņa šim apsējse gar kaklu. Viņa liek akal nogriezt lielu gabalu gaļas &127;n to piesiet pie kakla un vilks pārnes akal to galu.

Kā bez maizes ēdīs? Nu raida akal lauvu maizei pakaļ. Pavārs uzkar akal kukuli maizes. Un nu vajag akal alus. Raida akal lāci tam alum pakaļ un šī nu visus tos zvērus pazīst un domā: "Viņam tepat kau kur vajag būt."

Tā otru rītu viņš iet uz to pilsātu. Ienāk tai kukņā, viņš prasa tam pavāram, vai nevajag viņam kāda puiša. Tas pavārs teic: "Man vajag gan - šodien man tik daudz darba."

Un tā viņš paliek tuŗ par kukņas puisi. Kā nu tas pavārs tai princesei to kapiju taisa, tā viņš lūdz to pavāru, vai nevarot dot pasmeķēt, kā tā kapija smeķ, ko ķēniņi dzer.

"E, ko niekus," tā tas pavārs teic, "tāpat smeķē, kā jau katra kapija."

Kā nu viņš tā lūdz, šis to do gan. Un tik drīz, ka nu šis to glāzi pie mutes pieliek, ielaiž to gredzenu iekšā un saka: "Citāda jau ir gan, tik gārda, tik gārda!"

Kā nu ienes to kapiju iekšā un šī nu dzeŗ, tā viņa mana, a tc&127; kaŗotīti maisīdama, ka tai glāzē cits kas ir un izņem to gredzenu. 'Tā viņa tūlīt iziet kukņā pie pavara un prasa: Vai te neesot kāds svešs cilvēks?

Tas pavārs saka: "Te ir gan, viens šorīt atnāca un man prasīja darba un es viņu pieņēmu te pa kukņas puisi."

"Nu, vai viņš nav dzēris no manas kapijas?"

Nu pavārs paliek itin auksts no bailēm un teic, ka tas esot viņu lūdzis, lai tik bišķīt dodot pasmeķēt. Tā nu viņa tūlin šo pazīst un ieved iekšā un aizslēdz savā kambarī. Priekš laulāšanas viņa lūdz, lai viņai vēl papriekšu jau vienu notikumu stāstīt. Un viņa teic: "Man pazuda viena atslēga. Kā nu es nevarēju to vai

dabūt, tā es liku citu uztaisīt. Pa kādam laikam dabūju arī to veco atslēgu un man ir divi."

Un tā nu viņa prasīja tam savam brūtgāņam, kuŗu atslēgu šai būšot brūķēt, vai to veco, vai to jauno? Šis saka, lai labāki to pašu veco brūķējot. Tā šī izved to savu riktīgo glābēju no tā kambara un teic: "Tas ir mani izglābis, tas nokāva to vellu un tu mani pašu toreiz gribēji nokaut, ja es neteikšot, ka tu mani esi izglābis."

Bet tas šīs tēvs, tas vecais ķēniņš, netic un prasa, vai esot. kādas pierādīšanas? Tā tā princese saka: "Nu, tēvs, vai tad kāda galva arī bez mēles i?"

Tā visi skatās, nekā, nevienai galvai nav mēles. Nu šis izvelk no savas šīstašas visas tās mēles un liek klāt pie katras galvas; ja un itin visas pas'. Tā nu visi redz, tas tēvs lai, ka šis i,. kas to pūķi nokāvis un tūlin šo salaulā a to princesi, un paliek pa ķēniņu, un to kučieri liek iekš dzelzu mucas nomaitāt.

Un tā šie dzīvo kādu laiku kopā. Uz vienreiz viņš izjāj uz jakti. Tā viņš jāj un jāj un uz vienreiz viņš ierauga zaķi, grib to šaut, bet tas vēl i pa tālu un viņš nu jāj nu grib pietapt klātāku, bet nekā. Tas zaķis skrien, kamēr noskrien līdz lielam placim un tur pazūd, ka ne redzēt, ne dzirdēt. Tai plača malā stāv viena veca vecene un tur kuŗas uguntiņa. Tā viņš piejāj un prasa tai vecenei, lai tam do uguns pīpi uzsmēķēt: bet šī ātrāki nedo tās uguns, kamēr viņš &127;ausies noglaudīties. Viņš domā, tas jau nekas nebūs, un ļaujas gan. Tik drīz, ka šī noglauda, tā viņš paliek par akmeni, un tā viņa pataisa tos visus viņa zvērus lai pa akmeņiem.

Tas otrs brālis akal iedomājas: "Kuš, jāiet būtu paskatīties pie tā ozola, kā manam brālim iet? Vai tas nazis tur i sarūsējis. vai vēl spožs?"

'Tā viņš noiet pie tā ozola, skatās: tas nazis pavisam norūsējis. "A," tā viņš domā, "nu viņam slikti iet."

Tā nu viņš jāj un jāj un grib nu izklaušināt, kā tam viņa brālim klājas. Tā viņš nu beidzot uzjāj to siļķu krogu. Tā tas krodzenieks iznāk viņam pretī un teic: "Vai, cienīgs ķēniņ, ku jūs tik ilgi bijāt? Visi citi to pašu dienu no tās jakts pā'jāja un jūs tik ilgi tur bijāt aizkavējušies."

Viņi abi divi, tie brāļi, akurāt tāds viens, kā otrs izskatījušies. Šis nu mana gan, kas tur par nelaimi būš. Aiziet uz to pilsātu,. tur tā ķēniņiene tāpat, kā tas krodzenieks viņu tur par savu vīru, bet viņš nekā vēl nesaka. Kā nu atnāk vakars un iet gulēt, tā nu viņam jāiet pie viņas gulēt. Viņš nekā nesaka vis, iet gan, bet ieliek zobinu starpā. Tā ķēniņiene pa to ļoti noskumst, ka viņš nekad nebij tā darījis un tagad nu liek zobinu starpā.

Otru rītu viņš nu jāj akal uz jakti. Nu tā ķēniņiene nelaiž. Viņa saka: ,,Tagad tu tik ilgi esi bijis uz jakti, un tik drīz kā pā’jājis mājā, tu jāj akal," un lūdzās, lai paliek mājā; bet šis neklausa un jāj to brāli raudzīt.

Tā viņš akal ierauga vienu zaķi, to grib šaut zemē un dzenas tam paka&127; un aiznāk līdz tai lielai atmatai un tur akal pazūd tas zaķis. Tā viņš ierauga tos akmiņus un tur tāda vecene, tā tur kur' uguntiņu un sildās. (Tā tā vella māte a tām deviņām galvām:.) Šis nu saprot gan, kas te pa stiķi i. Tā viņš prasa akal tai vecenei, lai do uguns pīpi uzsmēķēt. Ja, viņa dos gan, bet lai viņai papriekšu &127;aujas noglaudīties. A, tā šis a kančuku viņai virsū, lai taisa akmeņus dzīvus. Šī gan negrib, bet viņš ar to kančuku tai tik ilgi drāž pa ādu, kamēr viņa akal sataisa visus tos zvērus dzīvus. Nu nāk pie tā cilvēka. Nu viņa to negrib dzīvu taisīt. Nu viņš akal šo tik ilgi mizo, kamēr viņa i to pataisa dzīvu. 5is prasa, kālab šī brāli esot pa akmini pataisīse? Šī saka: "Ja, kā ta viņš manu dēlu nokāva?"

Un nu viņi abi divi šo krustis pācēt pušu. Nu šie abi jāj uz to pilsātu un kā nu tā ķēniņiene nevarējuse šo izšķirt, tālab ka akurāt tāds viens bijis, kā otrs, tā tas riktīgais vīrs šai devies pazīstams un viņai visu izteicis, kā tas bijis, un tas otrs brālis akal jājis projām nu uz savu valsti un tā tad viņi šķīrušies.