7. A. 303. 307. Māturu Atis Grāvenlādē. LP, VI, 125, 23. AŠ, II, 95d.

Viens ķēniņš nemaz nelaidis savu meitu un savu kalponi satikties ar vīriešiem.

Bet reiz kalpone aizgājusi uz avotiņu, atnesusi divi glāzes ūdens un katra iedzērusi vienu glāzi.

Pēc kāda laika no tā ūdens kalponei piedzimis dēls un ķēniņa meitai piedzimis dēls. Kalpones dēlu nosaukuši par Pumpuru Miķēli un ķēniņa meitas dēlu par Vasaŗas Miķēli.

Ķēniņš paņēmis abus audzināt. Kad dēli bijuši lieli, ķēniņš sūtījis tos medīt. Labi. Katrs aizgājis savu ceļu. Un ceļā viens saticis vilku, otrs arī. Gribējuši šaut, vilks teicis: "Nešauj vis mani, gan es nebaltās dienās palīdzēšu."

Labi. Satikuši arī lāci viens savā ceļā, otrs savā. Gribējuši lāci šaut, tas lūdzies:

"Nešauj vis - nebaltās dienās palīdzēšu." Tālāk iedami, satikuši ir suni; tas arī tāpat

sacījis: "Nešauj - nebaltās dienās palīdzēšu."

Labi. Un nu no tā laika visi zvēri katram no viņiem staigājuši līdz. Bet tad Vasaras Miķēlis iegājis vienā krogā nakti pārgulēt, bet Pumpuru Miķēlis palicis ar saviem zvēriem mežā. Zvēri salasījuši sausus žagarus, iekūruši uguni un sildījušies. Te turpat vienā kokā kāds saucis: "Vai, cik auksti, vai, cik auksti!"

Pumpuru Miķēlis teicis: "Nāc, bāba, sasildies!"

Līdz ko šos vārdus izteicis, pienākusi kāda sieva, uzsitusi zvēriem un arī Pumpuru Miķēlim ar stibiņu un visi palikuši par akmeņiem.

Par to laiku Vasaras Miķēlis gājis un ieraudzījis baznīcu, kuŗai viena puse melna, otra balta. Tur baznīcā gulējusi ķēniņa meita zārkā, velna apsēsta. Katram bijis jāiet vienu nakti meita sargāt; bet kuŗš aizgājis, to velns saplosījis. Un kādu nakti arī Vasaras Miķēlim bijis jāiet turp.

Labi. Gājis. Ap pusnakti nācis velns ar trim galvām un skrējis meitu mocīt. Bet Vasaras Miķēlis parādījis savus zvērus, tad velns palicis mierīgāks un vedinājis, lai Vasaras Miķēlis ar viņu cērtot cūkas. Nolīguši tā: kuŗš paspēlēs, to ieskrūvēs skrūvbeņķī. Cirtuši, cirtuši kārtis - Vasaras Miķēlis vinnējis un ieskrūvējis velnu; tas tad nosolījies nekad vairs baznīcā nenākt.

No rīta ķēniņa sulainis braucis meitu raudzīt. Ieraudzījis: baznīca jau baltāka. Iegājis iekšā: meita labāka.

Otru nakti Vasaras Miķēlis atkal gājis meitu sargāt. 'Tagad nācis velns ar sešām galvām. Spēlējuši - Vasaras Miķēlis atkal vinnējis un ieskrūvējis velnu; tas tāpat nosolījies nekad vairs baznīcā nenākt.

Trešo nakti gājis sargāt, nācis velns ar divpadsmit galvām un skrējis meitu mocīt. Vasaras Miķēlis parādījis zvērus - palicis mierīgāks. Velns vedis arī viņu spēlēt un iedevis Vasaras Miķēlim cūkas. Spēlējuši vēl reiz un nu Vasaras Miķēlis iedevis velnam cūkas. Nu Vasaras Miķēlis skrūvējis velnu skrūvbeņķi.. Velns neļāvies ne traks, bet tomēr ieskrūvējis līdz pusei. Ieskrūvējis gan, bet velns skrējis projām ar visu skrūvbenķi. Tad zvēri skrējuši pakaļ, panākuši un saplēsuši to.

No rīta sulainis un arī ķēniņš braukuši meitu raudzīt - ieraudzījuši, ka baznīca pavisam balta. Iegājuši iekšā, atraduši meitu gluži veselu.

Ķēniņš patencinājis par glābšanu un apsolījis Vasaras Miķēlim savu izglābto meitu atdot par sievu.

Tagad Vasaras Miķēlis gājis meklēt Pumpuru Miķēli. Viņš nonācis ar saviem zvēriem tai pašā mežā, kur Pumpuru Miķēlis bija palicis ar saviem zvēriem paŗ akmeņiem. Nu, un tā nu licis zvēriem salasīt žagarus un uguni iekurt. Iekūruši un sildījušies. Vasaras Miķēlis apsēdies uz Pumpuru Miķēļa akmeņa, lācis uz lāča akmeņa, vilks uz vilka, un suns uz suņa. Sildījušies sildījušies, te Vasaras Miķēlim ienācis prātā - kas šie varētu būt par tādiem akmeņiem? Kamēr tur domājis, izdzirdējis, ka sauc kāds tuvumā: "Vai, cik auksti, vai, cik auksti!"

Vasaras Miķēlis teicis: "Bāba, nāc, sasildīties!"

Pienākusi kāda sieva un gribējusi Vasaras Miķēlim sist ar stibiņu; bet zvēri sitēju tūlin sakampuši, nedabūjusi iesist. Nu Vasaras Miķēlis prasījis viņai: "Kas šie par akmeņiem?"

Sieva teikusi, tas jau esot Pumpuru Miķēlis ar saviem zvēriem'. Vasaras Miķēlis sacījis: "Ja tu tos nepadarīsi tūlin dzīvus, tad mani zvēri tevi saplēsīs!"

Sieva lūgusies, lai laižot pēc zālēm. Ja, ja, bet Vasaras Miķēlis gājis ar zvēriem līdz pēc zālēm. Atnesusi zāles, apsvaidījusi akmeņus - tie palikuši dzīvi.

Tagad Pumpuru Miķēļis gājis Vasaras Miķēlim līdz. Vasaras Miķēlis tad nosvinējis ar izglābto ķēniņa meitu priecīgas kāzas; bet Pumpuru Miķēlis dzīvojis pie viņa un visi bijuši laimīgi.