8. A. 303. 1. Kauliņš Sausnejā, R. Auniņa "Ueber den lett. D r a c h e n - M y t h u s" 133. LP, VI, l25, 22. AŠ, II, 95e.

Vienreiz dzīvoja mazā mājiņā uipes malā tätiņč. Šos laikos wairs tādu mājiņu naradz, bat tas jau ar nau na vakar, na aizvakar noetics. Tätiņč goedīgs vīrs, lāga cilvāks viņam divi däli. Cirtuši malku, pilsētiņa turpat tivumā: vait nu tur navajag? Ko dien .sastrādāši, vakarā pārdod, ij pārtikas gana.

Jaunie äbi, nu puiku būšana, uz vietas jau nostāt navar: uipe, .mežs, mälcirsns: gan te, gan tur; nu tāedi jau lido kā lidot; saule vāl nau lākuise, bat šie jau aplobuši malu malas. Iedämi reiz radz: egles galā putns, bat tavu skaistu! Gudro, gudro, kas par putnu, bat vait nu tādam vārdu izgudroesi? Zalts un sudrabs laistīties laistās, un skät, tīri brīnums ko radzāt, uz spaerniem raksts: kas ädiškis šä priešku, tas būškis par ķeizaru un kas pakaļas galu, tas būškis par troņa mäntenieku. Nu tik lūkot putnu rokā dabīt! Bat vait nu taediem tev padoma trūks? Nebijis tāvs mūsu, saņāmuši kā caeli. Gan ķērcs un peras, knaeps ko prazdams, bat šiem ar nagi, sažņauguši ka nakuisti.

Bat kuiram nu palikt par ķaizaru? Meklä nu strīdam gala! Stīväjas viens aiz otra, ka vai pie kaušanās. Noelīgst: putnis jāpārdod. Aiznasuši vienam kungam, kam ar divi däli: "Še tev manta par dārgu naudu!"

Ij bez vārda runas, kas präsīts, maksāts. Kungs putnu patur. Iedevis pavāram, liek vāerīt, bat piesäcījs: "Virso tev naskätīties."

Pavārs iemets putnu katlā, pats aizgājs putrāmu maklāt. Bat tätiņa däliem putna päliek stipri žāl. Na laiski būdemi, uz muižu atpakaļ. Putnu no katla izņāmuši, vacākais apād priešku, jaunākais pakaļu. Nu tik läbi āetri uz māju projām, to jau zin, citāedi läbi nabūs. Izstāestījuši tätiņam, kas noetics, davuši naudu, tätiņč naudas najäms: dälus stipri sabāers par tādu nagoda darbu.

Däliem jo dieviņ, ka tätiņč naudas neņem, šie nosņemas iet par pasauli. Iet, iet vienu gabalu äbi kopā, daiet pie vienām kruisceläm. Viduo stāv vecits ar trim ziärgiem, trīs kuiceni, trim pīckām un trim buiteläm. Katram no tätiņa däliem iešķiņķojs pa zirgam, pa kucinam, pa pīckai un pa buitelei. Tās buiteles asot priekš tä, ka kad jūs izšķirškoeties, tad katrs no savas väräšot zināt, ka bräļam klājoties. Kad viens mirškis, tad otra brāla buitelä ūdens pališkis sarkans.

Atsvädīšies viens aizgājš pa labu roku, otrs pa kreisu, vecīts pa vidu. Vacākais bräels jājs ij jājs, beidzot iejājs vienā pilsätiņā un apsmeties pie vienas väverīšas. Kā vecenīte, tā ar visi pilsātnieki bijuši ļoeti bädīgi. Šis vaicājs, par ko ļautiņi tik noskumuši? Vecenīte ätbildäse, ka gan nabādaškoeties, par trim dienām ķēniņa meitai jajiet par bärību čūskai ar trejdeviņi galvām un ja viņa nējoete, tad visai tai valstībai jaiznīkst.

Otrā rītā tätiņa dāls devies uz pili pie ķäniņa un apsoelījies to izglābt, ja tikai viņa šam par sievu päliekoete. Dieviņ tu tätiņ ķäniņč no prieka vai uz aušku Iäcs, navien meitu doškis, ar par savu vietnieku iecelškis, lei tikai izglāebs.

Noliktā dienā kučurs aizveds ij meitu, ij 'glāebdju. Kad dabraukuši pie čūskas alas, glāebäjs sāecs šo karināt, pāsvieds kumusu, lei ķeroete. Nebijs viens divi, sākuise šij loecīties. Nadod tu dzirdāt tādu šņākšanu, snieguise vienu galvu, glāebäjs noecirts, otru, ij to noecirts. Bat nu palikuise nikna: izgrūduise piecas uz reizes, tätiņa dāls aplauzs visas tik pat kā säns un kuiru vien izstiepuise, apkapājs visas, ka nebijs ko radzāt.

Meitu aizsūtījs ķäniņam atpakaļ, päc gada laika šis nāškis atkan uz viņu, bat pats izgriezs no čūskas ga1vām mäles, sätins muits laketiņā un aizgājs. Väļāk kučurs atnāecs un galvas saläsījs rādījs ķäniņam säcīdams, ka šis ass tas glāebäjs un taedäļ meita šam piedaroete. Käniņč ar noeticäjs un meitai spieds ar kučuru kāzoeties. Lei gan viņa stipri taisnojuisäs, bat ka nakā, ta nakā, beidzot tik pat izlūguisās laika už gada un sešām nedäļām.: "Pagājs arī noeteiktais laiks, šā īstana vāl najūt; bat pašā tai dienā, kad ķäniņa meitai ar kučuru kāzas, šis ar ierädies. Noesmeties pie tās pašas vecenītes, bat licies gluži svešs. Jautājs, par ko visi tik priecīgi. Vecenīte ätteikuise: kat nu nepriecāškoeties, ķäniņa meita no čūskas izglābta un ar to, kas viņu izglāebs, šodien kāzas dzerot.

Puišam pielikumu tik pat kā guini pie pakulām. To izdzirds, devies uz pili un säcījs, ka šis tas īstais glāebäjs. Meita ar šo par usteno atzinuise, bat ķäniņč präsījs vā1 skaidrākas pierāedīšanas. Izņäms aizsainīti ar čūskas mälēm, teics: tur šā pierāedīšana, un ka no kučura saläsītas galvas bijušas bez mälēm, tā neviens ij na vārda pretij nepīkstäjs.

Kučurs tic saraustīts gabalu gabalos. Na cik ilgi päc laulāšanas ķäniņa znots ieraudzījis pa pils logu turpat na tālu mežmalā skaistu stirniņu. Paķärs rīku, uizläcs zirgam mugurā, ko vecīts šķiroeties viņam šķinķoja, un devies pakaļ, bat stirn.iņa ka miglit aizmiglīse.

Otrā dienā šij atkan' turpat meža malā. Licies atkan zirgam mugurā, bat napanāecs. Trešā dienā ādoete šij tīri tivu pie pils. Tätiņa dāls domājs, lei viņu Veļa māete paraunoete, tik skaista, nä, nu gan nemitäškos, kāmār dabīškis rokā; dzinies ka dzinies suinīts ar skrējs krizdams un klupdams, ij pašreiz panāecs, te šij. iešmūkoete mazā mājiņā. Zirgu pie slitas piesäjs, gājs ustubä ieškā; äträds vecenīti, kuiraj kläpie sädäse stirniņa. Šis präsījs stirniņas; bat vecenīte lūguise, lei šai padars kādu darbu, tad jau ar šij atdoškoete. Bat ka šis pielīcies, ta pälieks ar visu zirgu un suinīti par akmeni. Vecenīte ar stirniņu bijušas valns ar savu maeti un gribäšas tätiņa dālam par čūskas kavumu atsriebties. Jaunākais brāels pa šo laiku dzīvojs pie laba kunga, tā kā ij otru pavisam aizmirss. Bat reiz tak iedomājs; paņäms buiteli, ieraudzījs, ūdens tīri sarkans; nu zināms brāels ir beigts, no kunga atsäcījies, gājs brāeļa maklāt. Gädījies viņam ar tai pilsätiņā nokļūt, kur brāeļa sieva raudāese par savu pazudušo vīru un visi ļauds bādūjušies par savu labderi čūskas kāvaju. Päc ška izk1ausināšanas, kāds viņš bijis un kur viņč pälics, šis iegādājies, ka tas asot bijs šā brāels.

Otrā rītā ar jaunākais brāels ieraudzījis stirniņu uo dzinies pakaļ, kāmār pie vecenes viņu panāecs. Präsījs tūlin, lei atdodoete stirniņu un šā brāeli. Par brāeli vecene stipri lieguisās, bat par stirniņas atdošanu teikuise, lei tik padars šai kādu darbu, tad jau gan dabīškis. Bat no pilsātas ļaudiem dzirdājs, ka kad pie zemes pieliecoeties, tad par akmeni pāliekot, šis to na par kādu maksu nadärījs, tik vien teics, lai piesargājoeties, ka nanosits. Vecene radzadama, ka navarote šā piemāenīt, gāese ārā un smilkts pagrābuise, ko uz akmeņiem jūkaisa; tie sākuši tūlin kuistäteis un izcälies vacäkais brāels ar zirgu un suini. Jaunākais nu veceni nokävs un pāersējs smilkts par visiem tiem akmeņiem, kas apsūnojuši simtiem gadus tur bij guiläjuši. Izcālušies daždažādi vīri un täviņi; ar lielu baru un lielu prieku davušies nu uz pili. Brāļi tikuši par väldniekiem un tie citi par viņu kälpiem.