9. A. 303. K. Plēsājs Mežotnē. LP, VI, 115, 25. AŠ, II, 95f.

Viens saimnieks padzen vecu ķēvi mežā, lai iet kur grib. Ķēve satiek lāču māti. Abas sametas draugos un dzīvo vienā alā. Bet tur viņām piedzimst dēli : tie nebija ne kumelēns, ne 1ācēns, bet skaidri cilvēki un kas vēl par puikām! Auga acim redzot un bija

stipri, kā bail. Drīzi jo drīzi abi izaug, un alu atstādami, aiziet pie kalēja spēkos mēroties. Ķēves dēls nokal resnu zizli un dos Lāča dēlam aplūkot - Lāča dēls pārlauž kā salmu. Lāča dēls arī nokaļ zizli un dos Ķēves dēlam - Ķēves dēls pārlauž kā salmu. Nu kala abi par jaunu un nokala tik stiprus zižļus; lai pasauli gāž, arī nelūzīs. Beidzot vēl nokala katrs sev dunci un tad aizgāja pasaulē.

Iet, iet - gadās pie lielas priedes krustceļš. Ko nu darīs? Norunā tā. Iespraudīšot savus dunčus priedē un škiršoties. Bet ja viens, vai otrs ātrāki pārnāktu pie priedes atpakaļ, tad jāskatoties, vai otra duncis nav norūsējis; ja norūsējis, tūlin jāsteidzoties palīgā, jo ta būšot zīme, ka otram tad pasaulē nelabi klājas.

Labi. Iesprauda dunčus un izšķīrās: Lāčadēls aiziet pa labi roki, Ķēves dēls pa kreisi roki.

Lāča dēls iet, iet - gadās mežs un mežā satiek lapsu. Šis grib lapsu nāvēt, lapsa atbild: "Nemaitā vis mani! Iešu 1abāk tev biedros."

Labi. Iet atkal - satiek zaķi. Šis grib zaķi nāvēt, zaķis atbild : "Nemaitā vis mani! Iešu biedros "

Labi. Iet atka1 - satiek vilku. Šis grib vilku nāvēt, vilks atbild: "Nemaitā vis mani! Iešu biedros."

Labi. Iet atkal - satiek lāci. Šis grib lāci nāvēt, lācis atbild: "Nemaitā vis mani! Iešu biedros." Labi.

Iet, iet visi pieci - atron apburtu muižu un tai muižā skaistu meitu, ķēniņa meitu. Šo meitu Lāčadēls apņem par sievu un dzīvo tur tādu laiku.

Bet vienu dienu no medībām pārnākdams, Lāča dēls ierauga trušus pa savas sievas puķēm kasāmies. Viņš sadusmojas un grib trušus šaut; bet tie iebļaujas: "Nešaun! Mēs parādīsim ērmus par ērmiem," un tā tūlin truši iekožas viens otram rīklē un lec un lec, kamēr ielec kublā un pazūd.

Viņš neko - paskatās, pabrīnās un .ieiet pie sievas: lai nākot drusku gar jūrmalu izstaigāties! Labi. Aiziet ar sievu jūrmalā, šī sāk vīram galvu ieskāt. Un tikām nu ieskā, kamēr šis aizmieg sievas klēpī.

Bet tai pašā brīdī sieva pacels acis - redz: nāk baltā zirga viņas ķēniņš no jūŗas ārā un nabadzīte sāks gauži raudāt. Par laimi viena asara uzpil vīram uz vaiga, vīrs atmožas un tā tūlin ar saviem zvēriem: lapsu, zaķi, lāci, sprūk ķēniņam virsū. Plēsušies ilgu laiku. Beidzot zvēri ar Lāča dēlu nogalinājuši ķēniņu un iegāzuši jūŗā.

Bet nu pāries mājā - kas ir? Tie paši truši kašņā sievas puķes. Šis grib šaut, truši iebļaujas: "Nešaun! Mēs parādīsim ērmus par ērmiem," un tā tūlin iekožas viens otram rīklē un lec un lec, kamēr ielec kublā un pazūd.

Bet tur tai muižā, vienā istabā, dzīvojusi ragana. Lāča dēls - kā tur iegājis, kā ne - atron raganas istabā tik gārdus ēdienus, kādus savu mūžu nebija baudījis. Ko gaidīt? Sāk ēst un saviem zvēriem arī dod. Bet tikko paēduši, Lāča dēls vaicās: "Cik nu, diezin, jāmaksā par tik gardu azaidu?"

Ragana atbild: "Ko citu ņemšu? Atvēli man saviem zvēriem katram vienu spalviņu izplūkt un sev pašam vienu matu -- tas viss."

Labi. Tā maza lieta, lai plūcot. Ragana plūca; bet tikko izplūca, šie visi paliek par nedzīviem akmeņiem.

Bet Ķēves dēls par to laiku pasaulē nekā laba nebija varējis atrast, viņš griežas atpakaļ. Atnāk pie priedes - ierauga: Lāča dēla duncis pavisam norūsējis. Ko nu? - Jāiet palīgā. Iet, iet pa labi roki tādu gabalu - gadās mežs un mežā satiek lapsu. Grib nāvēt, bet lapsa atbild: "Nemaitā mani! Iešu biedros."

Labi. Iet atkal - satiek zaķi. To arī grib nāvēt, bet zaķis atbild: "Nemaitā mani! Iešu biedros."

Labi. Iet atkal -- satiek vilku. Grib nāvēt, bet vilks atbild: Nemaitā mani! Iešu biedros."

" Labi. Iet atkal - satiek lāci. Grib nāvēt lāci ; bet lācis atbild: "Nemaitā mani! Iešu biedros."

Labi. Iet, iet visi pieci - atron to pašu apburto muižu. Ieiet iekšā, atron Lāča dēla sievu. Sieva priecīga pretim: "Nu tu vīriņ, vienreiz pārradies! Kā es tevi izgaidījos!"

Šis nu apmana gan, ka sieva pārzīmējusi, bet nesaka nekā. Abi dēli, Lāča un Ķēves, bijuši tik vienādām sejām, ka nemaz izšķirt. Vakarā ies gulēt, Ķēves dēls paņem zobinu un noliek gultā, vidū starp Lāča dēla sievu un sevi pašu. Sieva brīnās: "Kāpēc tā?"

Ja, viņam citi mežā esot teikuši, ka tā jādarot.

Tas nu tas. Bet rītā piecēlies, Ķēves dēls izies laukā un redz tos pašus trušus pa puķēm kašņājamies. Viņš sadusmojas un nošauj abus. Šie gan tur bļaustījušies, lai nešaujot, būšot ērmus par ērmiem rādīt; bet viņš nelicies ne dzirdēt. Nu ieiet pie raganas - ragana tūlin ar saviem ēdieniem pretim. Labi. Paēd: cik būšot jāmaksā?

Ko nu cita maksāšot, lai atļaujot viņa zvēriem pa spalviņai izplūkt un pašam vienu vienīgu matu.

"Ne par ko!" Ķēves dēls atbild. Nu, ka ne par ko, ragana cel ķildu. Bet ķēves dēls ar saviem zvēriem tik ilgi plēsa raganu, kamēr nonāvēja. Kad to padarījuši, lapsa iesacījās: "Ja jau tikdaudz esam padarījuši; tad padarīsim visu. Man liekas, šinīs piecos akmeņos dzīvība slēpjas."

"Ja, ja - tas viss var būt!" Ķēves dēls atsaka un aizsūta uz dārzu zaķi pēc dzīvības ūdeņa. Bet dārzā bijušas divi akas: vienā

dzīvības ūdens, otrā mirstamais ūdens - un zaķis nevarējis dzīvības aku izšķirt. Neko darīt - Ķēves dēls dabūjis divi vārnas; iemetis vienu vārnu tai vienā akā - vārna nobeigusies; iemetis otru vārnu otrā akā - vārna izlaidusies dzīva atpakaļ. Nu zinājis tūlin, no kuŗas akas jāsmeļ. Iesmēlis, uzpilinājis dzīvības ūdeni akmeņiem un tā akmeņi palikuši par cilvēkiem un grezna, grezna pils ar ļaudim izgadījusies tai vietā.

Nu Lāča dēls ar ķēves dēlu dzīvojuši pilī laimīgas dienas.