10. A. 303. J. Ozols Saukā, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 125, 1S. AŠ, II, 95g.

Vienam mežsargam bija divi dēli. Šie uzaudzinājuši ikkatrs sev divi lāčus un nodomājuši ar viņiem pa pasauli ceļot. Tad tēvs atļāvis tam vienam, lai viņš iet, cik tāli tīk, bet otram, lai turpat apkārtnē ce1otu un arvienu tēvu apmeklētu.

Labi. Abi aizgājuši līdz krusta ceļam un tur vecākais brālis iedūris nazi kokā sacīdams: "Kad tu te staigādams ievērosi, ka manam nazim asmina gals norūsējis, tad man ceļa sākumā klāsies nelabi; ja asmina vidū, tad pusceļā nelabi klāsies; ja pie pašas spalas sarūsējis, tad man ceļa galā nelabi klāsies." Labi.

Un jaunākais brālis, pa apkārtni vien nogrozīdamies, ne nieka neievērojis, tādēļ griezies atpakaļ; bet vecākais aizgājis pa labo roku. Gājis ar saviem lāčiem dienu, gājis nakti un ienācis vienā pilsētā, kur neviens labprātīgi negribējis viņam nakts mājas dot, jo visa pilsēta bijusi lielās bēdās. Tur pilsētas tuvumā bijis liels ezers, kam ikkatru gadu vienu cilvēku ziedojuši, citādi viņš izsusējis, ka ne pilītes ūdeņa nepalicis un šogad - tā kā rītu - bijusi jāziedo ķēniņa meita ezeram, tādēļ tās bēdas.

Tad vecākais brālis rīta agrumā nogājis ar saviem lāčiem uz ezeru un gaidījis ķēniņa meitu atvedam,. Atveduši un tā iznācis no ezera velns ar deviņām galvām ; bet brāļa lāči saplosījuši velnu tūkstošu gabalos un brālis nu teicis tiem ļaudim, kas meitu pavadījuši: "Nu vairs nevajadzēs jums neviena ziedot, ezerā būs ūdeņa diezgan tik ilgi, kamēr saule pie debess spīdēs!"

Tad ķēniņš visiem licis vecāko brāli godināt un atdevis vēl savu atpestīto meitu viņam par sievu.

Bet pēc kāda laika vecākais brālis izgājis ar saviem 1āčiem medīt un aplencis lielu briežu māti, tikai nevarējis nemaz pa šāvienam klāt tikt. Jo dzinies pakal, jo šī vīlusi tālāk un tālāk uz otru pusi, kamēr ievīlusi lielā purvā, kur uzbrukusi nakts vēl.

Nekā nelīdzējis, piesējis savus lāčus, sameklējis žagarus, iekūris uguni un sildījies un žāvējies. Te atkūlusies veca sieva nosalusi un asarām lūgusies viņai arī atvēlēt sasildīties. Šis vēlējis; bet nu vecene atkal lūgusies, lai jele atsviežot savu kančuku, nedrīkstot tukšām rokām pie uguns glausties, esot bail no abiem lāčiem. Šis gan tā kā negribējis kančuku sviest, iesities prātā, kad tikai vecene nava velna māte? bet atkal domājis:

Nieki!" un pasviedis šai. Vecene paņēmusi kančuku, atnākusi "

pie uguns, sildījusies, sildījusies - uz vienu reizi lūgusies atkal:

"Atvēli man drusku saviem lāčiem ar kančuku iesist, lai viņi no

manis pabaidās."

Šis domājis : "Ja tu sitīsi stipri, gan viņi tevi saplēsīs utl atvēlējis.

Nu vecene situsi vienam un otram lāčam sacīdama: "Topi par akmeni! topi par akmeni!"

Tūdaļ lāči palikuši par akmeņiem. Un šis nedabūjis ne atjēgties, ko nu darīt tādai? Te vecene knaukt! šim arī ar kančuku: "Topi par akmeni!" un nu bijuši visi trīs pelēki akmeņi purva vidū, pie lielā uguns kura.

Bet tai pašā dienā jaunākais brālis - it kā viens viņam būtu - palicis tāds nemierīgs un sacījis uz tēvu: "Tēt, es iešu teicis " kādu gabalu, kas zin, vai brāli nesatikšu, kur viņš tik ilgi?

Labi. Lai ejot! Tad jaunākais paņēmis savus lāčus, aizgājis pie brāļa naža - nazis pie pašas spalas bijis norūsējis. Nu vairs nekavējies ne druskas - gājis brāli meklēt. Gājis, gājis: - nonācis tai pašā pilsētā, kur brālis par jauno ķēniņu bijis un visi iedzīvotāji sagaidījuši to lielākām gavilēm - viņu jaunais ķēniņš esot gadījies atkal! Arī jaunā ķēniņiene viņu noturējusi par savu vīru un šo to prašinājusi; bet viņš ne nieka neatbildējis, jo manījis, ka viņi viņu pārzīmējuši. Abi brāli bijuši gluži vienādā izskatā. Un vakarā, kad gājuši gulēt, viņš iedūris savu zobinu griestos taisni uz gultas, kur ar brāļa sievu gulējis. Šī gan brīnījusies, kas viņam par domām esot? Atteicis: "Man pašam savas domas."

Nu kāpēc zobinu duŗot? Atteicis: "Īpašu iemeslu dēļ!"

Bet otrā rītā, tūlīt kā piecēlies, gājis ar lāčiem medīt un aplencis to pašu briežu māti aizmaldījies tai paša purva, kur vēl gunkurā uguni atradis kvēlojam. Uzkūris uguni par jaunu, piesējis lāčus un sildījies. Te atnākusi veca sieva, lai viņai arī ļaujot pasildīties! Šis atteicis: "Ātrāk neļaušu, iekams tu man nesaki, ko šie trīs akmeņi nozīmē! Ja ne - mani lāči tevi saplēsīs."

Tad vecene lūgusies, lai lāčus savaldot, būšot stāstīt visnotaļ. To teikusi, tā nometusi vecākā brāļa kančuku zemē un pamācījusi, lai ikkatram akmeņam reizi sitot ar šo kančuku, tad būšot redzēt, ko akmeņi nozīmējot. Viņš uzsitis un tā visi palikuši dzīvi; bet vecākais brālis, veceni ieraudzījis, iesaucies: "Vai vēl tā vecene tepat!" un rīdījis savus lāčus. Lāči tūlīt veceni saplēsuši.

Tad brāļi, uz saviem lāčiem jādami, pārnākuši pilsētā atpakaļ, izdalījuši valsti uz divām daļām un valdījuši viens vienu pusi, otrs otru.