11. A.303. A. Briedis Ērglos, Zin. Kom. kr. LP, Vl, 125, 12. . AŠ, II, 95h.

Vienam tēvam bija trīs dēli, un tēvs viņus visus sūtīja pasaulē papelnīties. Labi. Gājuši - nogājuši pie krustceļa un lielā ozolā sasprauduši nažus, lai zinātu, atpakaļ iedami, kuŗa nazis norūsējis, tam pasaulē nelabi klājas, tam jāsteidzas palīgā.

To padarījuši, gājuši tālāk un satikuši vecīti ar suņiem. Lai ņemot katrs brālis vienu suni, šim neesot nekā ko ēst dot. Labi. Nu iegriezušies mežā; tur brāļiem pieskrējuši klāt visi meža zvēri no katra pa pārim un tad tie izšķīrušies, katrs pa savu ceļu aiziedami.

Jaunākais brālis gājis, gājis - piegājis pie vienas ķēniņa pils. Ķēniņš gauži izbijies, kad ieraudzījis tik daudz zvēru. Un šim ķēniņam bijušas lielas bēdas, viņa meitai bijis jāiet pūķam par upuri. Gan izsolījies pusvalstības un vēl meitu par sievu, kas apņemtos no pūķa izpestīt, bet negadījies neviena.

Patlaban ķēniņa meita tad kāpusi ratos uz pūķi braukt, te jaunākais brālis ar saviem zvēriem apsolījies par glābēju un braucis līdz. Aizbraucis uz lielu mežu, tur pūķis rūkdams skrējis klāt; bet brālis pasaucis lauvu ar lāci, sūtījis tos pūķam virsū un šie saplēsuši to gabalu gabalos.

Nu izgriezis pūķam mēli, palicis zem viena akmiņa un visi nometušies mežā gulēt, jo vakars jau bijis pienācis. Gulējuši -- zaķis palicis nomodā par vaktnicku. Bet naktī arī zaķis iemidzis un nu ķēniņa sulainis, kas bijis līdz, nokavis izglābēju, paņēmis ķēniņa meitu un aizgājis uz pili.

Otrā dienā ķēniņš gribējis sulaini salaulāt ar savu meitu, bet meita raudādama lūgusies, ka tas nav īstais izglābējs.

Kad zvēri atmodušies un savu kungu nokautu atraduši, tie gauži bēdājušies, bet krauklis teicis, lai dabūnot no trim dzīvības avotiem ūdeni, tad palikšot vesels. Nu sūtījuši zaķi pašu pēc ūdens, par sodu, ka nav labi vaktējis. Drīzi arī zaķis klāt -- kungs vesels un visi iet uz pili.

Ķēniņa meita pašu laiku stāvējusi pie sava brūtgāna kā laulāties, te ienāk īstais izglābējs un parāda pūķa mēli. Ķēniņš atzīst, ka ir gan tā, un tūlin salaulā meitu ar īsto izglābēju, bet sulaini pavēl nokaut; tomēr meita lūdzās un tad no nāves soda atvieglināja gan, iemeta labāk uz visu mūžu cietumā.

Reiz jaunākais brālis, ķēniņa meitas vīrs, izgājis ar zvēriem uz lauku pastaigāties un saticis burvi. Lācis gribējis burvi nonāvēt, skrējis rūkdams tam virsū, bet burvis šos itin visus nobūris par akmeņiem&127;.

Ķēniņiene gaidījusi sava vīra mājā un, nevarējusi sagaidīt, bēdādamās izsūtījusi kalpus meklēt. Tie izmeklējušies - neatraduši nekur.

Un tai pašā laikā vecākajam brāļam gadījies uz māju iet. Piegājis pie ozola - jaunākā brāļa nažam viena puse bija balta nopelējusi.

Nu gājis to meklēt, piegājis pie tās pašas pils, ķēniņiete skrējusi pretim un raudājusi priekā. Tā domājusi, ka šis viņas vīrs, jo abi brāļi bijuši vienos sejos un abiem arī zvēri līdz. 5is arī nesacījis nekā, bet gribējis ar laiku visas lietas izlabot, jo tūlin nopratis, ka ar jaunāko brāli vairs nav labi. Vakarā gājuši gulēt, bet šis licis zobenu vidū. Ķēniņiete jautājusi, par ko šis tā darot? Atbildējis, ka gandrīz, ja kāds ļaundaris nākot, tad šis varot nokaut.

Otrā dienā gājis meklēt brāļa. Drīz uzgājis brāli par akmeni pārvērstu un sūtījis savu zaķi, lai iet dabūn no trim dzīvības avotiem ūdeni. Labi. Nu apslacījis ar dzīvības ūdeni akmeņus, tie visi atdzīvojušies. Tad abi brāļi gājuši uz pili un nu tikai ķēniņiete dabūjusi zināt, par ko šis guļot licis zobenu vidū.

Abi brāļi dzīvojuši laimīgi pilī. Pēc vecākais brālis iedomājies tēvu un gājis turp; bet pie krustceļa atradis vidējo brāli nokautu un visus viņa zvērus nojiptētus. Tas drīz tos atdzīvinājis ar dzīvības ūdeni un nu gājuši uz tēvu. Tēvs gauži pārbijies, ka tik daudz zvēru iet taisni uz viņa mājiņu; bet kad ieraudzījis savus dēlus, tad gauži priecājies, jo bija domājis, ka tie sen miruši.