12. A. 3a3. Pogu Jānis, Bechmanis, Bramberģos, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 125, 17. AŠ, II, 95i.

Reiz trīs brāļi jāja pasauli izskatīties un pie krustceļa katrs iesprauda savu nazi koka mizā norunādami, kuŗš pirmais atpakaļ atjāj, lai apskatās nažus: kam nazis norūsējis, tam pasaulē nelabi klājas, tam lai pārjājējs steidzas palīgā. Labi. Norunājuši un izšķīrušies.

Vecākais brālis aizjāja pa meža ceļu un satika suni, 1āci, vilku, lūsi, lauvu; tos pieņēma par ceļa biedriem un jāja taļāk, Jāja, jāja - uzjāja tādu pilsētu; kur ķēniņam vienīgā meita atdodama velniem kalnā, un neviens negadījies, kas apņemtos nabadzīti glābt, lai gan ķēniņš solīt solījies izglābējam meitu pat par sievu atdot.

Tad vecākais brālis saņēmis dūšu, piebaŗojis savus zvērus labi stipri un jājis uz to kalnu, kur velni dzīvoja. Aizjājis - no rīta veduši ķēniņa meitu uz kalnu, un viss pilsēts raudādams to

pavadījis lielā gabalā. Beidzot visi izšķīrušies, kučieris viens pats atbraucis pie kalna ar meitu un izlaidis no kulbas, lai nu iet velniem rīklē. Bet vecākais brālis gu1ējis saviem zvēriem vidū un skatījies, kas labs te notiks?

Te uz reizi kalns notrīcējis un velns ar trim galvām izlīdis laukā pēc meitas. Nu brālis palaidis savus zvērus, tie sakampuši trijgalvi un turējuši cieti, kamēr brālis galvas nocirtis. Tad kalns notrīcējis vēl otrreiz un nu iznācis velns ar sešām galvām. Bet zvēri arī to noturējuši un brālis nocirtis tam lai galvas. Tad kalns norībējis trešo reizi itin briesmīgi, nu iznācis velns ar deviņām galvām. Bet zvēri arī to noturējuši un brālis arī tam nocirtis galvas. Beidzot lielais kalns nolīgojies un nu iznācis pats vecākais velns ar divpadsmit galvām. Šo nu zvēri turējuši atsperdamies, cik tikai spēka un tik, tik varējuši ar lielām mokām noturēt, kamēr brālis galvas šķaidījis.

Un kad nu bijis nocirtis galvas, tad izgriezis visām mēles, iebāzis ceļa kulē un pavadījis meitu līdz ratiem, lai brauc mājā. Kamēr šī tur vēl ar kučieri posušies braukt, vecākais brālis iesteidzies kalna iekšienē arī velnu māti nobeigt. Bet par to laiku, kamēr šis pa kalnu dzīvojis,, kučieris sarāvis visas velnu galvas kulbā un nozvērinājis meitu tēvam melot, ka viņš tas izglāvējs, ja ne, tad grūdīšot upē un slīcināšot nost. Meita apsolījusies arī. Nu pārvedis mājā, ķēniņš neko vairāk - rīkojis kāzas un taisījies kučieri salaulāt ar savu meitu.

Bet pašā kāzu dienā arī vecākais brālis ienācis pilsētā ar zvēriem. Velnu māti nebija varējis noķert, tā bija izbēgusi no kalna un paslēpusies mežā. Un kā nu ienācis pilsētā, tūlīt dzirdējis, ko viltīgais kučieris izdarījis. Tā nogājis pie ķēniņa un teicis, ko viņš tādam blēdim ticot, tam velna galvas esot bez mēlēm. Ķēniņš apskatījies - ja: ir gan tā. Nu atjēdzies, kam taisnība, un licis kučieri nosodīt, bet vecāko brāli ar meitu salaulāt.

Pēc kāzām jaunais ķēniņš, vecākais brālis, gājis ar saviem zvēriem pamedīt. Bet mežā uzbrukusi nakts, sakūris lielu uguni un gulējis turpat. Te ap pusnakti ķēniņa suns nikni ieņurdējies. Ķēniņš piecēlies sēdus un ieraudzījis vecu, nosalušu veceni ugunij tuvojamies, Tā lūgusies, lai neliedzot locekļus apsildīt. Ķēniņš atvēlējis, tas jau nekā nava. Bet vecene tikām sildījusies -- uz reizi norāvusi seģi, uzmetusi ugunij un apslāpējusi ; un kā apslāpējusi, tā ķēniņš ar visiem zvēriem palicis par akmeņiem. Ķēniņiene otrā dienā izgaidījusies vīru pārnākam - nekā. Gan sūtījusi veselu kara spēku pa mežu meklēt, bet velti.

Pēc gada laika vidējais brālis atjājis pie krusta ceļa, atradis vecākā brāļa nazi norūsējušu un steidzies meklēt. Meklējis, meklējis - nonācis arī ar saviem zvēriem taī pašā pilsētā un atradis visus bēdīgus. Bet līdz ko ieraudzījuši šo, tā visi palikuši līksmi un apsveikuši par savu jauno ķēniņu; arī jaunā ķēniņiene domājusi, ka tas viņas vīrs un aicinājusi smiedamās iekšā. (Brāļiem visiem trim bijis uz mata vienāds vaigs.) .

Bet naktī šis licis savu aso zobinu starpā, kad gājuši gulēt, un aplinkus izvaicājis ķēniņienei smalki, kur un kā brālis varējis iet, pa kuŗu mežu, pa kuŗu vietu?

Rītā, tikko piecēlies, paņēmis savus zvērus un iegājis mežā medīt. Medījis, medījis - uzbrukusi nakts - sakūris uguni un gulējis turpat. Te ap pusnakti tā pati vecene klāt, lai jaujot apsildīt nosalušos locekļus. Atļāvis. Bet šī ar seģi apslāpējusi uguni, vidējais brālis, ar visiem zvēriem, palicis par akmeņiem. Atkal ķēniņiene izmeklējusies - nekā.

Pēc gada laika jaunākais brālis atjājis pie krusta ceļa - atradis abu brāļu nažus norūsējušus un steidzies meklēt. Un šis atjājis, meklēdams, tajā pašā pilsētā un šo atkal tāpat apsveicinājuši par ķēniņu; arī ķēniņiene domājusi, ka tas viņas vīrs. Bet viņš arī licis zobinu starpā un tad rīta agrumā aizgājis medīt. Medījis cauru dienu, atradis daudz pelēku akmeņu un domājis, kas tie tādi? Bet par to starpu uzbrukusi nakts un nu sakūris briesmīgi lielu uguni, kur apsildīties. Sildījies, sildījies - te uz reizi līka, nosalusi vecene klāt, lai (aujot apsildīties. Tomēr zvēri tai pašā brīdī iesākuši neganti rūkt kā uz postu un šis devis zīmi, lai brūk vecenei virsū. Viens, divi - zvēri saplosījuši veceni un nu - kas par brīnumiem! - visi akmeņi sākuši kustēties, atdzīvojušies. Nu brāli atkal satikušies un bijuši laimīgi.