13. A. 303. Blīdenē 1866., A. Bīlenšteina. kr.. LP, VI, 125, 24. AŠ, II, 95k.

Vienam tēvam bija divi dēli; viņi abi divi gribēja iet uz svešu zemi. Labi. Tad tas jaunākais brālis sacīja uz vecāko: "Irs tev iedošu vienu glāzi un, kad tā glāze ar asinim pilna, tad nāc mani meklēt, kad ar ūdeni, tad nenāc!"

Un tā nu viņš aizgāja un satika vienu zaķi. Viņš gribēja viņu šaut; bet zaķis sacīja: "Nešauj mani, es tev gŗūtās dienās palīdzēšu."

Nešāvis. Nu nāca atkal lācis; viņš gribēja šaut, bet lācis sacīja: "Nešauj vis, es tev gŗūtās dienās palīdzēšu."

Labi. Nu nāca atkal lauva; viņš gribēja šaut, bet lauva sacīja: "Nešauj vis, es tev gŗūtās dienās palīdzēšu." Labi.

Nu viņš gāja labu gabalu un uzgāja vienu pilsētu, tas bij melns viscaur. Viņš prasīja: kālab tāds tas pilsēts?

"Kā tāds nebūs, kad velns mums aizved ik vakara vienu cilvēku un šovakar vedīs pašu ķēniņa meitu prom?"

Jaunākais brālis atteica: "Pagaidiet, es palīdzēšu!"

Un viņš aizsteidzās ķēniņa pilī pie ķēniņa meitas un uzgāja pie viņas augšā ar lāci un lauvu, bet zaķi atstāja apakšā, lai apskatās un ziņo, ja tāds un tāds nāktu.

Uzgājis augšā, viņš iedeva ķēniņa meitai galvu ieskāt un aizmiga viņas klēpī. Te pa brīdim zaķis ar ziņu klāt, vel(n)i nākot. Nu ķēniņa meita modināja aizmigušo un, nevarēdama uzmodināt, iesāka gauži raudāt. Te zaķis ar otru ziņu klāt, velni drīzi tepat esot. Nu ķēniņa meita modināja aizmigušo vēl stiprāki: plēsa matus, cirta pliķus, bet nevarēja un nevarēja uzmodināt. Kamēr tur modināja, zaķis ar trešo ziņu klāt: tepat jau esot!

Tad ķēniņa meita raudāja vēl diktāki un viena karsta asara uzpilēja uz aizmigušā puiša vaiga. Viņš atmodās un prasīja, kas kaitot, kad raudot? Viņš sacīja: "Kā tad neraudāšu, kad vel(ni drīz būs klāt?"

Bet jaunākais brālis mierināja: "Neraudi, nekas nekaitēs!" Tā tūlin nāca vel(n)i un gribēja durvis izgāzt; bet lauva un lācis durvis turēja. Viņš uzsauca zvēriem: "Neturiet, sataisaties un laidiet durvis vaļā!"

Šie palaida. Ienāca velns ar 9 galvām. Nu brālis sacīja uz lauvu un lāci: "Paturiet to!"

Tad lauva ar lāci vel(n)u sagrāba un turēja cieti; bet viņš izvilka savu zobinu no makstes un nocirta v el(n)am visas galvas. Nu ķēniņa meita bija izglābta - viņš apņēma viņu par sievu un palika par ķēniņu.

Bet vienu rītu atnāca trīs jaunkungi jauno ķēniņu mudināt tai un tai mežā pamedīt, tur esot prieks redzēt, kas par medījumiem. Labi. Viņš paglabāja nocirstās velna galvas mežā apakš akmiņa; par piemiņu, ka tādu lielu darbu izdarījis un iesāka medīt. Un tūlin pirmā mastā viņš aplenca vienu stirnu. Bet sadzenāja 1īdz vēlam vakaram, nevarēja stirnu ne panākt, ne ielenkt. Nu gribēja atmest ar roku un jāt mājā, bet apskatījās: bija apmaldījies un ar lauvu, lāci, zaķi viens pats mežā palicis - jaunkungi diezin kur palikuši. Neko darīt - uz labu laimi tikai uz priekšu, lai iet, uz kuŗu pusi iedams. Jāja, jāja - ieraudzīja mazu uguntiņu kuramies. Piejāja klāt un sāka sildīties - viņa zvēri lai sildījās: lauva, lācis, zaķis.

Te necik ilgi, pienāca veca sieva un lūdzās, lai pieņemot apsildīties! Viņš pieņēma. Tad sieva atkal lūdza, lai pieņemot viņai galvu ieskāt! Par to vārdu viņš sapīka un aizdzina sievu prom. sapērdams dikti. Aizdzina gan, bet sieva pa brītiņam atnāca atkal un gauži, gauži lūdzās, lai jele pieņemot sasildīties. Viņš pieņēma. Necik ilgi - sieva gauži, gauži atkal lūdza, 1ai jele paņemot viņai galvu paieskāt! Viņš domāja: kad nu tā lūdzas - ņems arī un paņēma. Nu ieskāja, ieskāja, te sieva atkal: lai uzmetot vienu matu uz savu sunīšu kājām, kas viņam te blakām!

Par to vārdu viņš atkal sapīka un, sapērdams sievu tik dikti, ka kauli bij redzami, aizdzina prom. Bet pa brītiņu tā atkal bija klāt, asarām lūgdamās, lai jele to nieka matiņu ieskādams izraujot viņai no galvas un uzmetot sunīšiem uz kājām !

Nevarējis atkratīties, izrāvis arī to matu un uzmetis uz kājām. Bet kā uzmetis, tā viņa lopi visi palikuši par ziliem akmeņiem: staltais jājamais zirgs, lauva, lācis, zaķis. Šis tagad sabijies gan; bet sieva sacījusi: "Kā tu manu dēlu esi nokavis, tā nu es tevi nokaušu un sasālīšu siļķu mucā!"

Tad tūlin otram brālim glāze sāka plūst ar asinim pilna un viņš mudīgi steidzās brāli meklēt; pa mežu jādams, ceļa nezinādams. Jāja, jāja - satika zaķi un gribēja šaut. Bet zaķis lūdzās, lai nešaujot - iešot 1īdz gŗūtās dienās palīdzēt. Labi. Jāja atkal - satika lāci un gribēja šaut. Bet lācis lūdzās, lai nešaujot -iešot līdz gŗūtās dienās palīdzēt. Labi. Jāja atkal, satika lauvu un gribēja šaut. Bet lauva lūdzās, lai nešaujot - iešot līdz gŗūtās dienās palīdzēt. Labi. Jāja, jāja atkal, zvēri tecēja līdz - uzjāja ķēniņa pili un palika pie jaunās ķēniņienes pa nakti; bet guļot viņš lika zobinu starpā starp sevi un ķēniņieni.

Izgulējās; te no rīta atnāk trīs jaunkungi: lai nākot medīt! Ķēniņiene gan atrunāja: "Ko tu atkal skriesit medīt!" bet viņš ne un ne - aizjāja.

Ķēniņiene, tā runādama, vēl nezinājusi, ka tas nava viņas vīrs, jo šie abi brāļi bijuši tik vienādi vaigā, ka nebūt izšķirt.

Nu, un tā viņš aizjāja medīt un aplenca stirnu; bet sadzenājis stirnu līdz vēlam vakaram, nevarēja nomedīt. Neko darīt -- atmeta ar roku un gribēja tālāk jāt; te apskatījās - ceļa vairs nav un turpat tuvumā redz uguntiņu kurimies. Aizjāja pie uguntiņas, apsēdās un sildījās. Te atnāca veca sieva un lūdza, lai pieņemot apsildīties. Viņš pieņem arī. Nu tā lūdzās atkal, lai pieņemot viņai galvu ieskāt. Viņš negribēja, negribēja, beidzot pieņēma arī galvu ieskāt. Bet nu tā vēl lūdzās, lai izraujot vienu matu un uzmetot saviem sunīšiem uz kājām. To dzirdēdams, viņš nekauņu sapēra dikti un pērdams vēl ieraudzīja tos 4 akmiņus. Tā viņš tūlin iedomājās, ka viņa brālis, kas zin, laikam, teju būšot nokauts un bargi uzsauca sievai: "Ja neatdzīvināsi manu brāli, miltos tevi te samalšu!"

Vecenei neatlika nekā cita, veda pagrabā pie iesālītā brāļa, izņēma pa gabalam vien laukā un salika miesas gabalus kopā kā dzīvam; bet dzīvības tomēr vēl trūka. Tad viņš uzsauca otrreiz vecenei: "Ja neatdzīvināsi manu brāli, tad gulēsi šaī mucā tāpat kā viņš gulējis!"

Un nu viņa iznesa tādu podiņu ar svaidāmām zālēm, apsvaidīja nokautam pieri, tas palika dzīvs.

Tad viņš vēl sacīja: "Brālis nu dzīvs, bet atdzīvini viņa 4 lopus lai!" Vecene apsvaidīja arī akmiņus - lopi palika dzīvi.

Nu abi brāļi ar saviem astoņiem lopiem jāja atpakaļ. Jāja, jāja pa meža biezumiem vien un iesāka tērzēt. Bet tērzējot vecākais brālis (glābējs) pasacīja jaunajam brālim, ka šurp jādams iegriezies tai un tai pilī un gulējis pa nakti pie tās un tās ķēniņienes.

Jaunākais brālis, to dzirdēdams, nu atvēra acis un noprata, ka brālis pie viņa paša ķēniņienes gulējis. Un dusmu pilns tas paķēra zobinu, nocirta brālim galvu un steidzās pie ķēniņienes atprasīt, kā tas tur noticis. Ķēniņiene izstāstīja smalki, gulējis gan, bet pats savu zobinu starpā licis.

Tad jaunāko brāli žēlabas pārņēma, ka nevainīgu sodījis paātrās dusmās - viņš tūdaļ ar zvēriem steidzās pie nokautā un pavēlēja zaķim vecenes dzīvības podiņu atnest. Viens, divi zaķis atnesa podiņu, viņš aptraipīja brāļa pieri, atdzīvināja un nu abi dzīvoja labi, jo labi kā brāļi.