14. A. 303. Ivaniņs Ērbērģē. LP, IV, 28, 1. AŠ, II, 951.

Kādam tēvam trīs dēli. Reiz visi aiziet svešumā pasauli redzēt. Iet, iet - nonāk tādā vietā, kur trīs ceļi. Norunā katrs pa savu ceļu iet. Bet šķirdamies ikkuŗš ieduŗ savu nazi resnā ozolā apņemdamies, ja viens, vai otrs ātrāki pārnāktu, tad lai aplūko nažus; kuŗa nazis norūsējis, tam pasaulē nelabi klājas, kuŗa spožs, tam labi.

Tā paliek. Tomēr pēc kādām dienām vecākais brālis jau apnicis pasauli redzēt, tas griežas atpakaļ pie nažiem un redz, ka vēl visi spoži. Nekā vairāk - paņem savu nazi, pāriet pie tēva un neliekas gar brāļiem ne zinot.

Vidējais brālis turpretim ieiet kādā muižā. Tur dzīvo muižas kungs, kam ļoti skaista meita. Vidējais brālis ieskatās meitu un apņem par sievu. Pēc kāzām sieva tam stāsta, ka ne visai tāļu esot ļoti jauks liepu mežs. Šis, to padzirdējis, tūlin pasauc suņus un grib liepu mežā medīt. Sieva gan brīdina: "Neej vis! Tur daudz cilvēku pazuduši - nāks nelaime, pazudīsi ±u arī."

Bet viņš neklausa, iet un iet. Aiziet mežā - nekas sevišķs, tik tā tā savādība, ka liepas vien, liepas vien. Pienāk pusdiena, medinieks grib jau mājā griezties: bet te uz reizi liepu mežā paliek tik tumšs, tik tumšs un pērkons sāk dikti rūkt un zibiņi vareni šaudīties. Tumsā mediniekam nojūk pēdas. Ko nu? Sāk iet uz labu laimi. Te uz reizi satiek vecenīti, kuŗa brīnum steidzas, bet vienmēr vaida: "Vai, vai! pūt uguni! vai!"

"Kādēļ tā vaidēt?" mednieks ieprasās, "un kādēļ tev tā spidziņa rokā?"

"Atvēli man ar spidziņu (stibiņu) uz taviem sunīšiem pabārties!" vecene lūdzās.

Šis neko - lai baŗas, ja grib. Bet līdz vecene pieduŗ ar spidziņu suņiem, tie paliek par akmeņiem. Medinieks, to redzēdams, domā vecenei uzsaukt, lai neniekojoties; bet vecene sagrābj stiprām rokām šo pašu un aiznes uz pirti ārdos kaltēt.

Pēc kāda laika jaunākais brālis atnācis atpakaļ pie ozola un ierauga, ka vidējā brāļa nazis pēdīgi norūsējis. Jaunais brālis steidzas vidējam palīgā. Iet, iet - nonāk tai pašā muižā, kur brāļa sieva pēc vīra raud. Bet jaunajam brālim bija gluži tāds pats izskats, gandrīz uz mata kā vidējam brālim. Arī tādi paši trīs sunīši jaunajam brālim kā vidējam toreiz. Brāļa sieva tādēļ notura viņu par savu vīru un neraud vairs; tik tā aplinkus gan ieprasās, kur sunīšiem zīda sprādzes palikušas?

Mežā skrienot nokritušas!" jaunais brālis atsaka izlocīdamies. Bet lai varētu pilnīgi izzināt, kur viņa brālis palicis, jaunais brālis iet naktī pie brāļa sievas gulēt un liek zobinu starpai. Brāļa sieva prasa: "Kādēļ liec zobinu starpā?"

Dievs man to pavēlējis!" jaunais brālis atsaka un sāk šā un "

tā pārrunāt. Pārrunā brāļa sievai izsprūk viens vārdiņš par liepu mežu, otrs par medībām, trešais par nepārnākšanu. Jaunais brālis tūlin noprot kaut cik, kur zudušais jāmeklē.

Otrā dienā itin agri jaunais brālis medī liepu mežā ar visiem sunīšiem, kā klimst vien.

Nāk pusdienas laiks -- sāk dikti tumšs mesties; sāk pērkons rūkt un zibsnīt (zibiņot).

Šim nolūkam no jūk pēdas; un kamēr tās meklē, pienāk tā pati vecenīte, vaidēdama:

"Vai! vai! pūt uguni! vai!"

"Kādēļ tā vaidēt? Kādēļ tev spidziņa rokā?" "Ļauj man uz taviem sunīšiem pabārties!" "Dod man spidziņu, es pats varu pabārties!"

To sacīdams, jaunais brālis izrauj vecenei spidziņu un uzsit pašai pa pleciem. Tūlin vecene sāk grimt iekš zemēm (zemē). Kur mans brālis?!" šis uzsauc vecenei.

"Pirtiņā uz ārdiem!"

Tai pašā brīdī jaunais brālis nocērt ar zobinu vecenei kaklu un tad aizsteidzas uz pirti pēc brāļa. Atron gan, bet gluži sakaltušu. Tomēr līdz ar spidziņu piebiksta, brālis atdzīvojas. Nu abi pilni prieka, un skrien uz mežu atpakaļ un atdzīvina visus cilvēkus, kas tur par akmeņiem pārvērsti.

Bet mājā ieejot, jaunais brālis pastāsta vidējam, ka esot gulējis pie viņa sievas. Vidējais brālis par to nejauki sadusmojas nocērt ar zobinu jaunajam&127; brālim galvu. Tomēr mājā viņš dabū no sievas zināt, ka viņa brālis gulēdams licis zobinu starpā. Nu vidējam brālim brīnum iežēlojas nevainīgais; viņš mudīgi tek uz mežu atpakaļ, aizkaŗ ar spidziņu brāļa miesas un atdzīvina. Abi

divi saķerdamies atnāk uz muižu atpakaļ un nu jaunais brālis priecīgs saka uz brāļa sievu :

"Nu esmu izdzinis tos velnus!"