17. A. 303. 304. Štrauss Erbēģē. LP, IV, 12, 1. AŠ, II, 95n.

Vienreiz trīs brāļi jāj medīt. Mežā satiek lapsu māti un grib šaut; bet lapsa lūdzas, lai nešauj - būšot katram vienu lapsām atdot. Labi. Drīz atkal satiek vilku māti. Šie grib šaut, bet 'vilku māte lūdzas, lai nešaujot - būšot katram vienu vilcēnu atdot. Beidzot satiek lāču māti. Šie grib šaut, bet tā atkal lūdzas, lai nešaujot - būšot katram vienu lācēnu atdot. Šie ar mieru.

Nu paņem zvērus un jādelē ilgu laiku. Uz reizi gadās trīs ceļi. Norunā tā: katrs jāšot pa savu ceļu laimi meklēt, bet ie, pie krustceļa, jāieduŗot katram savs nazis ozolā. Ja kurš katrs pirmais pārjājot atpakaļ, tad lai skatoties, vai brāļu naži spoži, vai norūsējuši: ja spoži, tad labi, ja norūsējuši, tad jājājot palīgā.

Labi, brāļi izšķiŗas. Jaunākajam brālim gadās pie viena ķēniņa nojāt, kam meita vedama uz velnu (pie velna). Viņam ietīkas meitu pestīt, tādēļ aizsteidzas ar saviem zvēriem pie velna un sāk mīties (cīnīties). Velnam gan divpadsmit galvas, bet brālis ar zvēriem noņem, visas galvas, izgriež mēles un saveŗ uz auklas. Atnāk nu ķēniņa meita - velns jau pagalam. Meita ļoti priecīga, tā nezin, kā pateikties; bet brālis to uzrunā par brūti. Šī tūlin gājēja. Bet kamēr abi tur runā, ķēniņa sulainis slepus atnācis noskatīties, kur meita paliek. Par nelaimi brālim no tālā ceļa uznāk salds miegs, viņš saka: "Pagaidi, meitiņ, drusku nosnaudīšos, esmu pieguris, tad iesim pie ķēniņa."

Kamēr brālis iemidzis guļ, meitai arī uznāk miegs, viņa aizsnaužas. Kamēr meita guļ, zvēriem arī uznāk miegs, viņi aizmieg. Pa to laiku sulainis klusu pielien, nokauj brāli, nokauj zvērus, paņem velna galvas un modina ķēniņa meitu, 1ai taču vienreiz nākot pie ķēniņa. Viņš esot izgulējies no tālā ceļa, no velna cīniņiem, viņa vien nevarot izgulēties. Ķēniņa meita nevar saprast, vai tas sulainis, vai īstenais glābējs. Bet sulainis saka: "Ko nu vēl neticēt? Tu redzi, ka man velna galvas!"

Pāriet pie ķēniņa, sulainis stāsta atspēries, kā esot mocījies ar velnu, kamēr divpadsmit galvas noņēmis un viņa meitu izglābis. Ķēniņš tic un nu drīz taisīšot kāzas.

Bet pa to laiku abi vecākie brāļi atjājuši pie ozola atpakaļ un ieraudzījuši jaunākā brāļa nazi norūsējušu. Tūlin steidzas brāli glābt. Meklē, meklē ilgu laiku - beidzot atron pie velna kalna tik brāļa kaulus un viņa zvēru kaulus. Nu gudro, kā brāli atdzīvināt. Beidzot sadomā tā : lāčus sūtīšot pēc spēka, vilkus pēc uzticības, lapsas pēc dzīvības, gan tad brālis ar saviem zvēriem atmodīšoties.

Necik ilgi - zvēri atpakaļ; abiem lāčiem spēks mutē, abiem vilkiem uzticība mutē, abām lapsām dzīvība. Ar šīm zālēm sāk tik nedzīvos kaulus smērēt, un re, pret vakaru - brālis uzceļas, zvēri uzlec veseli. Jaunais brālis nu izstāsta, ka sapņos redzējis viltīgo sulaini ar viņa brūti pie ķēniņa; tas nozīmējot, ka tas tas vainīgais. Noiet brāļi pie ķēniņa - ja, ir gan tā. Ritu būšot sulainim ar ķēniņa meitu kāzas, tādēļ ka izglābis to no velna nagiem. Brāli ieiet pie ķēniņa un grib iestāstīt, ka tā nav bet ķēniņš atsaka: "Ko nu runājat? Viņam taču velna galvas, kas gan cits tad izglābis?"

"Labi, labi," jaunākais brālis atbild, "tik to nezinu, vai kāda galva var bez mēlēm būt."

"Ne, bez mēlēm gan nevar būt!"

"Tebe dēļ! Bet, ače, kur mēles man, vai vēl neticēsit?" Tagad ķēniņš tic un atdod jaunākam brālim savu meitu; bet sulaini liek ar zirgiem saraustīt.