18. A. 303. J. Ciobziņš Durzupē. Jkr. V, II, 65. LP, VII. IL 2. I, 9. AŠ, II, 950.

Kādu vīru nodeva zaldātos. Mājā viņam palika sieva un ķēve. Sievai piedzima divi dēli un ķēvei atnesās divi kumeļi. Tēvs, mājā pārnācis, novēlēja katram dēlam vienu kumeļu. Dēli, pieauguši, sacījās jāt paši sevim maizi pelnīt. Tēvs viņus atlaida un iedeva katram 100 rubļu naudas. Viņi jāja un nonāca pie krusta ceļiem, kur tie šķīrās. Šķirdamies viņi uzlika uz Ceļa rādītāja staba glāzi ar ūdeni teikdami: "Kas pirmais atjās un atradīs glāzē ūdeni sarkanu, tas zinās, ka otram gājis slikti."

Viens nu jāja uz kreiso, otrs uz labo pusi. Pirmais jāja, jāja un bija pagalam novārdzis, jo karsta saule to bija svilināt svilinājusi; viņš nebija visu dienu ne maizes kumosa, ne ūdens pilītes baudījis. Te viņš satika vecu vīriņu, kas prasīja: "Zēn, kadēļ tu tāds noskumis? Kas tev kaiš?"

Zēns atbildēja: "Kā man nebūs noskumt? Ne pašam, ne zirgam nav nekāda ēdamā. Karstā saulē visu dienu jājuši, neesam baudījuši ne maizes kumosa, ne ūdens pilītes."

Vīriņš sacīja: "Nekaujies ar bēdām! Pajāsi vēl kādu gaba liņu, sasniegsi auzu lauku,

tur būs arī maize, paēd pats un palaid savu zirgu auzu laukā."

Zēns jāja tālāk un atrada visu, kā vīriņš sacījis; paēda pats, paēdināja savu zirgu un atspirdzinājies, uzņēma no jauna savu ceļu. Bet otrā, trešā dienā viņam gāja tāpat un atkal vecais vīriņš to izglāba no izsamišanas, teikdams: "Pajāsi vēl kādu gabaliņu, sasniegsi auzu lauku, tur būs arī maize. Paēd pats un palaid savu zirgu auzu laukā."

Katru reizi vecīša vārdi piepildījās. Beigās viņš iejāja kādā pilsētā, kas bija apklāta melniem deķiem. Viņš prasīja ļaudim: "Kas jums par bēdām?"

Tie atteica: "Kā lai neesam noskumuši? Rītu ķēniņam jādod čūskai vecākā princese."

Zēns jāja uz to vietu, kur čūska teica, un iegāja vecā būdiņā, kur kāda ragana mājoja. Tā viņam noprasīja: "Zēn, ko tu meklē?"

Viņš atbildēja: "Nācu princesi izglābt no čūskas."

Vecene sacīja: "Es tev gan zobenu došu; bet tas jau tev būs par lielu!"

Iedeva viņam arī zobenu; bet tas bija tiešām tik smags, ka zēns viņu nevarēja ne pakustināt. Vecene zēnam iedeva stipruma zāles un nu tas varēja zobenu viegli vicināt. Viņš kāpa zirgam mugurā, bet tagad zirgs viņu nevarēja panest un zemē iegrima līdz ceļiem. Vecene sacīja: "Pagaidi, pagaidi, es iedošu tavam zirgam ko uz balta šķīvja."

Zirgs, auzas ēdis, gāja dancodams uz priekšu. Patlaban jau tuvojās stalmeistars, kas veda princesi uz ezeru. Princese lūdza zēnam, lai &127;aujoties galvu paieskāt. Viņa ieskāja un ieraudzīja, ka ūdens ezerā sāka viļņoties. Nu sāka tā kliegt un brēkt un vaimanās iedūra zēnam ar nazi galvā. Viņš pacēlās un sacīja: "Vai es tāpēc nācu tevi glābt, ka tu man iedurtu ar nazi galvā?"

Tas nu lēca zirgam mugurā un jāja čūskai pretī. Čūska, ar daudz galvām, viņu ieraudzījusi, sacīja: ,,Atpūt ceļu!"

Viņš atteica: "Pūti tu pati ceļu, jo tu esi kaŗa uzsācēja." Čūska nu pūta un izpūta ceļu no svina pusversti gaŗu. Zēns pūta un izpūta ceļu no vaŗa versti gaŗu. Nu krita abi kopā. Zēns nocirta čūskai visas galvas, izgrieza mēles un iebāza tās tašā, bet galvas palika apakš akmeņa. Tad tas gāja atpakaļ uz pilsētu, zobenu atdevis raganai.

Še viņš dzirdēja, ka ķēniņam bija čūskai jāatdod arī viduvējā princese un jāja tādēļ atkal uz ezeru. Iegājis pie raganas, tas dabūja atkal zobenu, zāles un zirgam auzas. Princese atkal lūdza, lai tas ļaujot viņai galvu paieskāt. Viss atkārtojās kā pie vecākās princeses. Čūska pūta un izpūta ceļu no vaŗa pusversti ganu; zēns pūta un izpūta ceļu no sudraba divi verstis gaŗu. Kautiņš

sākās ar čūsku un beidzās, kā pirmo reizi. Zobenu raganai atdevis, viņš jāj uz pilsētu.

Te tas dabūja dzirdēt, ka ķēniņam bija jāatdod čūskai arī jaunākā princese. Viss atkārtojās, kā abās pirmās reizēs. Čūska nu pūta un izpūta ceļu no vaŗa versti ga’tu; zēns pūta un izpūta ceļu no zelta trīs verstes gaŗu. Nu sakrita atkal abi kopā un kautiņš beidzās, kā abas pirmās reizes. Atpakaļ jājot tas piejāja pie raganas. Vecene iznāca ārā un prasīja: "Zēn, kā tev nu gāja?"

Viņš atbildēja: "Ko tu gribi, vecā ragana?"

Šī uzsita ar autiņu zirgam uz nāsim un viņš palika ar visu zirgu par akmeni. Pa tām starpām jāja otrs brālis atpakaļ, bet - ūdeni sarkanu glāzē atradis, viņš uzņēma tūdaļ brāļa ceļu un sasniedza arī to pilsētu, kur brālis bija iegājis. Viņš prasīja vienam, otram vai neesot redzējuši tādu un tādu cilvēku. Viņam atbildēja: "Te bija gan tāds vīrs, bet kur tas palicis, to nezinām."

Zēns jāja tālāk. Žēlabas brāļa dēļ viņu pārņēma un tas sāka gauži raudāt. Te satika viņš vecu vīriņu, kas viņam prasa: "Zēn, kāpēc tu raudi?"

Zēns atbildēja: "Kā nu neraudāšu? Man brālis ir pazudis." Vīriņš teica: "Tavs brālis ir

par akmeni palicis. Pajāj kādu gabaliņu un tu redzēsi vecu būdiņu, ieej tur iekšā un

nozodz to autiņu, kas uz galda ir. Kad vecene iznāk ar tevi runāt, tad aizvelc viņai ar

autiņu gar muti un teic: ;,Paliec tu pati par akmeni!" Nu noej pie tā akmeņa un apvelc

tam trīs reizes ar autiņu apkārt, tad akmens paliks par cilvēku."

Zēns jāja un uzgāja būdiņu, nozaga autiņu, to aizvilka vecenei gar muti un sacīja: "Paliec tu pati par akmeni!"

Vecene palika par akmeni. Nu viņš apvilka akmenim trīs reizes ar autiņu apkārt. Akmens cēlās augšā un tas bija viņa brālis.

Pa tam bija stalmeistars nozvērējies. ka viņš esot izglābis visas princeses. Ķēninš taisīja lielas kāzas, arī abi brāļi nogāja uz kāzām un pirmais no viņiem teicās, ka viņš īsti tas, kas princeses izglābis. Stalmeistars to neatzina. Princeses liecināja, ka viņu glābējam vajagot būt rētām galvā. Nāca pārmeklēšana, kur izrādījās, ka stalmeistaram viņu nebija, bet ka pie zēna gan tās atradās. Viņš nu parādīja čūsku mēles, uzmeklēja to akmeni, zem kā tas čūskas galvas paglabājis, un lika, lai stalmeistars to noceļot, bet šis nevarēja viņa ne pakustināt, turpretim zēns to ar vienu roku pacēla un parādīja ķēniņam čūsku galvas. Ķēniņš nu viņam ļoti pateicās un deva tam daudz daudz naudas ; bet brāļi jāja uz savu tēva zemi, pie tēva un mātes un palika tur dzīvojot.