19. A. 303. K. Žiema Ozolniekos pie Jelgavas. LP, IV, 28, 2. A5, II, 95p.

Reiz dzīvoja mazā būdiņā vecs zvejnieks ar savu sievu. Viņiem nav neviena bērna, bet tie ļoti vēlas, kaut būtu kāds bērniņš. Vienreiz vecais zvejnieks ezerā izzvejojās cauru dienu, neķērās nekā. Bet pašā beidzamā lomā izvelk divas zelta zivtiņas. Tūlin pārnes sievai, lai cepot. Sieva ieliek zivtiņas gultā un apsedz domādama, la i, lai - uzkuršot papriekšu uguni, lai iedegas, tad ņemšot izķidīt un tūlin cepšot. Bet kamēr šī tur uguni sabiksta, iepūš, aiziet labs laiks. Ienāk nu pēc zivim - nav vairs apakš segas. Zelta zivtiņu vietā divi puisēni gadījušies. Vai akls! vecenei nu tāds prieks, tāds prieks - vecuma galā tādā mantā iedzīvojušies. Bērniņi, un vēl divi uz reizi! Un no tās dienas abi divi kā veci bērni šūpuļa galā vien; kur bijuši, kur nebijuši - šūpuļa galā vien. Kas tik tas gardākais kumoss, to paši vairs neēda - puisēniem jādodot, lai pašiem, kā pašiem. Un tad auga arī abi puisēni tīri acim redzot. Nebija aiztecējuši labi ne desmit gadi, kas tie jau bija par zaļoksniem zēniem.

Bet vienu dienu vecais zvejnieks iejautāsies: "Dzirdiet, mani dēli! laiks vienreiz aprunāties. Sakait tā no tiesas, kādā amatā lai jūs izmācu? Vai tai pašā zvejnieku amatā?"

"Ne, ne, tēt! mums tīkas par mediniekiem. Dod mums šaujamo, laid mūs mežā - mēs mācīsimies par mediniekiem!" "Labi, mani dēli! labi! Še jums katram šaujamais, še arī katram sunītis, eita laimīgi!"

Dēli aiziet mežā. Nu šauj, nu mācās labu laiku. Gandrīz jau būtu amats rokā, te gadās ķibele. Ieklīst ar visiem saviem suņiem tādā biezienā, kur pilnīgi katram jāapmulst. Un kas tas trakākais, ēst arī vairs nav nekā. Vai tas nu ir redzēts, ko nu? Sarunā: vilks dzīvību, kā varēdami, bet noskumt tik ne! Un bija labi. Necik ilgi - skrien divas stirnas gaŗām. Dēli tūlin šaut, lai dabū ēst; bet stirnas lūdzas: "Nešaujat, nešaujat mūs, iesim jums līdz bēdu dienās palīdzēt!"

Labi. Necik ilgi, satiek divus vilkus. Šie tūlin šaut, bet vilki lūdzas: "Nešaujat, nešaujat, iesim jums līdz bēdu dienās palīdzēt!"

Labi. Necik ilgi, satiek divus zaķus. Šie tūlin šaut, bet zaķi lūdzas: "Nešaujat, nešaujat; iesim jums līdz bēdu dienās palīdzēt!"

Labi, nu katram brālim savi zvēri : suns, stirna, lapsa, vilks un zaķis - nu var tālāk iet. Iet, iet - Pienāk krustceļš. Tā nebūšot nekas - iešot katrs ar zvēriem uz savu pusi, tik jāieduŗot ozolā katram brālim savs nazis, ja vienam, vai otram gadoties ātrāk atpakaļ tikt, tad lai paskatoties, ko naži rāda. Ja brāļa nazis spožs, tad būšot laimē ieticis, ja norūsējis, lai tad steidzoties palīgā no nelaimes pestīt.

Labi, tā nu izšķiŗas, katrs pa savu ceļu aiziedami.

Otrā dienā vēlā vakarā pirmais brālis mežā ierauga mazu uguntiņu, pie uguntiņas sēž vecene un sildās. Pirmais brālis parunā vecenei, vai nebūšot &127;aut viņam ar saviem zvēriem arī pasildīties.

"Ja, ja, dēli - sildaties vien, bet atvēli tik man savus zvēriņus paglaudīt."

Kādēļ ne? Lai glaudot. Bet līdz vecene paglauda zvēriņus, tie paliek par akmeņu stabiem. Pirmais brālis dusmīgi pieskrien klāt: kā viņa tā varot darīt? Bet tai pašā acumirklī vecene arī paglauda pirmo brāli: šis ar paliek par akmeņa stabu.

Otrs brālis otrā dienā iziet laimīgi mežam cauri un salīgst pie viena ķēniņa ar visiem saviem zvēriem par avju ganu. Tur šim ķēniņam īsi priekš tam bija mirusi ķēniņiene; un tā - nezin kādēļ - bija atvēlējusi savas trīs meitas velnam. Ķēniņam par to gauži sāp sirds, bet nekā darīt. Tā kā rītu vecākai meitai jau ceļš pa kājām pie velna. Tik otram brālim tas tā ērmoti izliekas.

"Tīšā prātā ietu tādu labu dvēseli velnam atdot. Pasakas, ko vēl nedzirdi! Pag, pag, paraudzīšu labu pavalga tiesu velnam pie mielasta."

Un tā otrs brālis klusītiņām sāk tik ar saviem zvēriem labu zobinu kalt. Sastrādāja visu nakti.

No rīta ķēniņa kučieris ved vecāko meitu velnam taisni tur gaŗām, kur otrs brālis avis gana.

"Kur tad nu?" avju gans uzprasa.

"Kur tad citur, kā pie velna!" kučieris zobodamies atsaka, "vai tu arī negribi velna ilksis pabaudīt, ko?"

"Gribu gan!" otrs brālis atteic un iet ar saviem zvēriem vedējam pakaļ.

Kučieris domā: "Tāds trakulis nav pieredzēts, pats skrien velnam rīklē!"

Nu brauc labu gabalu, uz reizi pietura pie vienas upes - te būšot tā vieta. Vecākā ķēniņa meita izkāpj no ratiem raudādama, lai kučieris glābjot, lai neļaujot velnam apēst! Bet kučieris atbēg ar visiem zirgiem no upmalas nost. Viņš jau neiešot ar plikām rokām velnam klāt ķerties! Un tai pašā brīdī nāk arī velns no upes ārā ar veselām trim galvām, taisīdamies meitu apkampt.

"Pij!" Otrs brālis uzsauc saviem zvēriem. Un tūlin zvēri velnam no visām pusēm virsū un -- tas nebija ne apskatī3ies šņaukt! brālis velnam ar zobinu jau nocirtis galvu; šņaukt! otra, trešā nost. Otrs brālis izņem no velna galvām mēles, ieliek tarbiņā, un ne vārda nesacījis, aiziet pie savām avim.

Bet kučieris, tas nu bija vīrā! Tūlin pie ķēniņa meitas klāt: "Vai tu redzi, kā mēs tevi izglābām! 'Tik nesaki ķēniņam, ka avju gans arī te bijis, citādi uz ceļa tevi nolietāšu. Ja prasa, atsaki īsi: kučieris aizveda kučieris pārveda, kučierim vien 1ai patencina!"

Nekā darīt - meitai jāapsolās melot, ja grib dzīva pārkļūt. Trešā dienā kučieris ved vidējo meitu velnam, taisni tur garām, kur otrs dēls avis gana.

"Kur tad nu ?"

"Kur citur, kā pie velna. Vai tu arī gribi velna ilksis pārbaudīt?"

Gribu gan!" otrs brālis atteic un iet ar zvēriem līdz. "

Kučieris domā: "Tāds trakulis nav pieredzēts. Tādēļ ka vakar palaimējies - grib šodien atkal velnam rīklē skriet."

L1z reizi pietura pie upmalas. Vidējā ķēniņa meita izkāpi no ratiem raudādama, lai kučieris glābjot, lai neļaujot velnam apēst! Bet kučieris atbēg ar visiem zirgiem no upmalas nost, viņš jau neiešot ar plikām rokām velnam klāt ķerties! Un tai pašā brīdī nāk arī velns no upes ārā ar veselām sešām galvām, taisīdamies meitu kampt.

"Pij!" otrs brālis uzsauc saviem zvēriem. Un tūlin zvēri velnam no visām pusēm virsū un - tas nebija ne apskatījies šņaukt! šņaukt! velnam ar brāļa zobinu visas galvas nost. Otrs brālis izņem no velna galvām mēles, ieliek tarbiņā un, ne vārda nesacījis, aiziet pie savām avim.

Bet kučieris, kas tas tagad par vīru! Tūlin pie ķēniņa meitas klāt: "Vai tu redzi, kā mēs tevi izglābām! Tik nesaki ķēniņam, ka avju gans arī te bijis, citādi uz ceļa tevi nolietāsu. Ja prasa, atsaki īsi: kučieris aizveda, kučieris pārveda, kučierim vien lai patencina!"

Nekā darīt - meitai jāapsolās melot, ja grib dzīva pārkļūt. Trešā dienā kučieris ved jaunāko meitu velnam, taisni tur gaŗām, kur dēls avis gana.

"Kur tad nu?" otrs brālis ieprasās.

"Kur citur, kā pie velna. Vai tu arī gribi velna ilksis pabaudīt?"

"Gribu gan!" otrs brālis atteic un iet ar zvēriem vedējam līdz. Kučieris domā: "Tāds trakulis nav pieredzēts! Tādēļ ka vakar un aizvakar palaimējies, grib šodien atkal velnam rīklē skriet."

Uz reizi pietura pie upmalas. Jaunākā ķēniņa meita izkāpj no ratiem raudādama, lai kučieris glābjot, lai neļaujot velnam apēst. Bet kučieris atbēg ar visiem zirgiem no upmalas nost, viņš jau neiešot ar plikām rokām velnam klāt ķerties! Un tai pašā brīdi nāk arī velns no upes ārā ar veselām deviņām galvām, taisīdamies meitu kampt.

"Pij!" otrs brālis uzsauc saviem zvēriem. Un tūlin zvēri no visām pusēm velnam virsū un - tas nebija ne apskatījies -šņaukt! šņaukt! velnam ar zobinu visas galvas nost. To redzēdama, jaunākā ķēniņa meita iedod, kā kučieris neredz, izglābējam savu gredzenu. Šis paņem tencinādams gredzenu, izgriež velna galvām mēles un aiziet pie savām avim. Bet kučieris, kas tas tagad par vīru! Tūlin pie jaunākās ķēniņa meitas šurp:

"Vai tu redzi, kā mēs tevi izglābām! Tik nesaki ķēniņam, ka avju gans arī te bijis, citādi uz ceļa tevi nolietāšu. Ja prasa, atsaki īsi: kučieris aizveda, kučieris pārveda, kučierim vien lai patencina!"

Nekā darīt - jāapsolās melot, ja grib dzīva pārkļūt.

Mājā ķēniņš šodien bez gala priecīgs; viņš apkampj kučieri sacīdams: "Visas manas meitas tu izglābi, še tev jaunākā meita par sievu, dzīvo laimīgs! Bez tam vēl atdošu pusi no savas valsts."

Labi, trešajā dienā kučierim ar jaunāko meitu kāzas. Ko nu avju gans darīs? Nekas, viņš apģērbjas par nabagu un ielīdīs arī kāzu namā. Kučieris patlaban nes savai brūtei dzēriena kausu. Nabags lūdzas iedot viņam arī kādu malciņu nodzerties, šis nedod. Bet brūtei, tai labāka sirds, tā nodzeŗas pati un nesīs arī nabagam. Nabags nodzerdamies, nemanot iemet kausā to gredzenu, ko upmalā no jaunākās meitas dabūjis. Brūte. ieraudzīdama gredzenu dibinā, nes tēvam rādīt, ka tas nabags, kas gredzenu iemetis, esot viņas īstenais glābējs. Ķēniņš īsti negrib ticēt, bet brūte saka : "Ja ar gredzenu vien nepietiek, tad lai izšķiŗ mēles. Kuram no abiem būšot nokauto velnu mēles, tas būšot īstenais."

"Labi!" ķēniņš atsaka, ,.tas pareizi! Nu, kučier, vai tev ir mēles?"

Neesot viņam!

"Nu, nabags, vai tev ir?"

"Cik vajaga, tik ir!" nabags atbild un izbeŗ visas astoņpad smit no savas tarbiņas.

Kučieris paliek bāls. Bet ķēniņš saka: "Velkat tam ubagam zelta drēbes mugurā un

salaulājat viņu ar manu jaunāko meitu; bet kučieri, šo viltinieku, tūlin saraustat ar zirgiem"

Otrs brālis nu apņem jaunāko ķēniņa meitu un pēc kāzām vecais ķēniņš tam vēl atdod pusi no savas valsts. Viņš dzīvo laimīgs.

Bet pēc kāda laika otram brālim iešaujas prātā iet paraudzīt brāļa nazi, vai norūsējis,- vai spožs. Aiziet - pirmā brāļa nazis pavisam norūsējis. Nekā darīt - paņem savus zvērus un iet brāli meklēt. Meklē, meklē - nekur dabūjams, nekur sadzenams.

Te vēlā vakarā ieraudzīs mazu uguntiņu; pie uguntiņas sēž vecene un sildās; blakus ugunij atkal daži akmeņu stabi.

"Kas tie par stabiem?" otrs brālis uzprasa.

"Ļauji, dēliņ, man paglaudīt savus zvēriņus, tad pateikšu, kas tie par stabiem."

"Ne, tev jāsaka tūlin; mani zvēri nav glaužami!"

"Ļauji mazākais tevi pašu paglaudīt, tad teikšu."

"Ne, tev jāsaka tūlin, citādi, ače, kur mans zobins jau gaida!"

"Vai dēliņ, necērt, necērt, teikšu, teikšu. Tie stabi ir tavs brālis ar zvēriem."

"Skat, viens cilvēks, ko tāda ragana manam brālim nodarījusi! Tūlin uz karstām pēdām atdzīvināsi viņus, jeb mans zobins runās bargumā!"

"Necērt, necērt - būs, būs!"

Un vecene tik uzsit katram stabam ar plauksti, tūlin pirmais brālis ar saviem zvēriem; atdzīvojušies. Bet tai pašā brīdī brāļa zvēri piktumā uzkrīt vecenei; otra brāļa zvēri pieskrien vēl palīgā un tad saplosa veceni gabalos.

Pirmais brālis mīļi apkampj otru brāli par labo sirdi, bet otrs brālis atsaka: "Nekas, nekas, brālīt, nav ko pateikties! Steidzies labāk, cik ātri vien vari savu laimi meklēt, jo es savu esmu sasniedzis; tu tik vien vēl ne, tādēļ, ka aklā nelaimē iestigsi."

Labi, abi brāļi atkal izšķiŗas. Pirmais aiziet laimi meklēt,

otrs pie savas sievas ķēniņa pilī.

Pirmais brālis iet, iet - nekur laimi sameklēt. Bet uz vienu reizi ierauga lielu dzelzs kalnu.

"Pag!" viņš domā, "jārauga, kas tad tas par kalnu!"

Pieiet klāt - ja, dzelzs, kas dzelzs un pašā kalna apakšā lielas dzelzs durvis, tā kā vārti. Pirmais brālis pieklauvē. Iznāk vecene, durvis atslēgdama.

"Vai, dēliņ, kur tu gribi še iežņaugties? Ieiesi, kā cilpās. Pārnāks mazais velns ar lielo velnu, gan tad redzēsi, ja netici." "Nekas, vecenīte, nekas! laidi tik mani ar zvēriem iekša, gan

jau izdarīsimies. Bet saki, kas tas par zobinu te durvim iekšpusē piekabināts?"

"Tas, redzi, pieder pie šīs nogrimušās pils; abi velni, pili nogremdēdami, nogremdēja arī šo zobinu. Viņš bij brīnum spožs un ass, šis zobins. Ja tik spēji viņu cilāt, tad varēsi gan brīnumus ar viņu izdarīt."

Pirmais brālis rauga zobinu cilāt. Ir gan smags, tomēr pacilāt var, kā vien spēkus saņem'. Nu paņem zobinu un ies dziļāki. Ieiet nogrimušajā pilī, tur pašā istabas vidū teļš lēkā.

"Kas tas par teļu?" ,

"Redzi, šī pils viņos laikos piederēja ķēniņam, un šiš teļš ir ķēniņa meita, ko velni par teļu nobūruši."

Un kamēr šie tur tā runā, nāk abi velni, lielais un mazais, pa durvim iekšā.

"Ko tu ar tādiem zvēriem te ložņā?" tā velni uzbļauj.

"Ko 1ožņāju? Meklēju jūs abus!" pirmais brālis atbild, izceldams zobinu. Bet velni tai pašā brīdī kā negudri brālim virsū. "Pij!" brālis tik iesaucas, un tā zvēri, kas nestiprāks, tas mazajam velnam virsū, kas stiprāks, tas lielajam virsū. Bet brālis ar zobinu arī negaida, cērt, lai no tiesas saprot.

Viens divi - abi velni guļ kā zuši gaŗšļaukus. Paiet vēl tāds brītiņš - izdziest šie. Bet līdz ko izdzisuši, te dzelzs kalns nodreb līdz pamatiem un pils izceļas virs zemes ar visu brāli. ar visiem zvēriem. Un ko domāt - teļš tomēr istabas vidū pārvērties par daiļu, daiļu ķēniņa meitu. Otra brāļa vārdi nu piepildās. Pirmais brālis, ķēniņa meitu ieraudzīdams, bija sasniedzis arī savu laimi. Viņš apprec izpestīto ķēniņa meitu un dzīvo pilī laimīgi jo laimīgi.