20. A. 303. Baumanis Nīcā. LP, VI, 125, 25, AŠ, II, 95r.

Vienreiz viens vīriņš brauca Liepājā un, gar jūru braukdams, ieraudzīja pašā jūrmalas malā zelta līdaku. Viņš domāja, vedīšot Liepājā un pārdošot. Labi. Un kad aizbrauca Liepājas gatuves galā, tad līdaka sāka teikt: "Vīrs, vīrs, kur tu mani vedīsi? Vedi mani mājās, nokauj mani! Trīs asiņu piles ielāsi11i savā dārzā, trīs asakas ieduŗ klēts sienā, trīs kumosus iedod savai sievai, trīs savam zirgam, trīs savam sunim!"

Labi. Viņš darīja tā: ielāsināja asinis, iedūra asakas, iedeva kumosus sievai, zirgam un sunim.

Tad vīriņš gāja dārzā un skatījās, kas tur 1abs būs? Un dārzā bija tai vietā, kur asinis ielasinājis, trīs rozes; klēts sienā bija trīs zobeni; sievai bija trīs dēli, zirgam trīs kumeļi, sunim trīs kuceni.

Tad tas viens dēls apjoza to vienu zobenu, pasauca vienu kucenu biedros, uzkāpa vienam kumeļam mugurā un sacīja uz saviem brāļiem, kā arī vecākiem: "Es jāšu pasaulē! Ja tā rozīte vītīs, tad negaidat mani; bet ja rozīte zaļos, tad gaidat pārjājam mani."

Viņš aizjāja. Jāja, jāja dienām, naktim - uzjāja vienu mežu; tur bija uguns, aiz uguns sēdēja veca sieviņa. Tad tēva dēla suns sāka ņurdēt, zirgs saslieties kājās; bet sieviņa teica: "Dēliņ mīļu! apsauc savu sunīti!"

Viņš apsauca sunīti; un tad tā sieviņa aprija tēva dēlu ar zobenu, zirgu un suni.

Bet mājā tēvs iegāja dārzā rozīti skatīties - atrada rozīti novītušu. Nu otrs dēls apjoza otru zobenu, paaicināja otru sunīti

biedros, uzlēca otram kumeļam mugurā un aizjāja pasaulē brāļa nedienas meklēt. Jāja, jāja, dienas, naktis - uzjāja vienu mežu: tur bija uguns, aiz uguns sēdēja veca sieviņa. Tad tēva dēla suns sāka ņurdēt, zirgs slieties kājās, bet sieviņa teica: "Dēliņ mīļu! apsauc savu sunīti!"

Viņš apsauca; un tad tā sieviņa aprija tēva dēlu ar zobenu. zirgu un suni.

Bet mājā tēvs iegāja dārzā rozīti skatīties - atrada rozīti vītušu.

Nu trešais dēls apjoza trešo zobenu, paaicināja trešo sunīti biedros, uzlēca trešam kumeļam mugurā un aizjāja pasaulē brāļu nedienas meklēt.

Jāja, jāja, dienas, naktis - uzjāja vienu mežu; tur bija uguns, aiz uguns sēdēja veca sieviņa. Tad tēva dēla suns sāka ņurdēt, zirgs saslieties kājās, bet sieviņa teica: "Dēliņ mīļu! apsauc savu sunīti!"

Bet trešais dēls domāja : "Kad tikai tu man neesi nogalinājusi brāļus?" un neapsauca vis sunīti, vēl sacuidīja labi un suns tūdaļ saplosīja sievu. Bet apakš sievas atradās purvs un nu no purva pa to vietu, kur šī sēdējusi, iznāca kā pa alas caurumu abi brāļi ar zobeniem, zirgiem, sunīšiem - visi dzīvi.