21. A. 303. 313. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP, I, 110. AŠ, II, 95s.

Divi brāļi iet medīt. Mežā tie satiek suni. Vecākais brālis prasa jaunākajam: "Vai šaušu?"

"Nešauj vis mani!" suns atbild. "Es jums došu katram trīs kucenus: tiem abiem pirmajiem vārds Kampējs, tiem otriem Lauzējs, tiem trešajiem Dzelzsšķaidis. Kad pirmie kamps, tad putēs; kad otri lauzīs, tad krakšķēs; kad trešie šķaidīs, tad šķīdīs."

Labi. Pēc brītiņa tie satiek vilku. Vecākais brālis prasa jaunākajam: "Vai šaušu?"

"Nešauj vis mani!" vilks atbild. "Es jums došu katram vienu vilcēnu. Tie būs labi odēji."

Labi. Pēc brītiņa tie satiek lāci. Vecākais brālis prasa jaunākajam: "Vai šaušu?"

"Nešauj vis mani!" lācis atbild. "Es jums došu katram vienu lācēnu. Tie būs labi līdēji."

Labi. Pēc brītiņa tie satiek lūsi. Vecākais brālis prasa jaunākajam: "Vai šaušu?"

"Nešauj vis mani!" lūsis atbild. "Es jums došu katram vienu lūsēnu. Tie būs labi skrāpētāji."

Labi. Pēc brītiņa tie .satiek lapsu. Vecākais brālis prasa jaunākajam: "Vai šaušu?"

"Nešauj vis mani!" lapsa atbild. "Es jums došu katram vienu lapsēnu. Tie būs vareni dakterīši."

Labi. Pēc brītiņa tie satiek briedi. Vecākais brālis prasa jaunākajam: "Vai šaušu?"

"Nešauj vis mani!" briedis atbild. "Es jums došu katram vienu briedēnu. Tie būs labi nesēji."

Labi. Pēc brītiņa tie satiek stirnu. Vecākais brālis prasa jaunākajam: "Vai šaušu?"

"Nešauj vis mani!" stirna atbild. "Es jums došu katram vienu stirnēnu. Tie būs labi skrējēji."

Labi Pēc brītiņa tie satiek zaķi. Vecākais brālis prasa jaunākajam: "Vai šaušu?"

"Nešauj vis mani!" zaķītis atbild. "Es jums došu katram vienu zaķēnu. Tie būs labi bēdzēji."

Nu brāļi paņem katrs savus zvērus, savus palīgus un tad domā izšķirties. Bet iekāms šķiras, tie norunā lielajā ozolā katrs savu nazi iedurt; ja kāds no abiem atgrieztos un atrastu brāļa nazi norūsējušu, tad tā ir zīme, ka brālim nelabi klājas; ja spožu, tad zināms vislabāki. Vecākais brālis iet apkārt; jaunais tiešām. Otrā dienā vecākais brālis notiek kādā pilī. Pils tīri izmirusi: vairāk ne dvēselītes iekšā, kā tikai viena vienīga meiča.

"Meitiņ, māsiņ, kur tad citi ļaudis?"

"Citi ļaudis skrēja baltajam briedim paka&127; un palika par akmeņiem; arī tētiņš tā aizgāja."

"Ja, ja, meitiņ, tie skrēja bez palīgiem, bet man palīgu čum un kust, gan briedi noķeršu."

Iziet ārā - ja - baltais briedis velk gar pili gaŗām; šis ar saviem palīgiem pakaļ. Uz reizi baltais briedis pazūd. Vecākais brālis nu paceļ acis uz augšu un ierauga vecā apsē nejauku raganu. "Nāc zemē, vecā ragana, jeb es sūtīšu savu lāci pakaļ, lai nones tevi ar godu!"

"Iešu, iešu; atvēli tik man ar šo stibiņu taviem biedriem piesist, lai viņi man neiekož."

Šis atvēl; bet tikko ragana ar stibiņu piesit, te visi zvēri, visi palīgi ar visu vecāko brāli paliek par akmeņiem.

Pēc laba laika jaunākais brālis atnāk pie ozola atpakaļ un ierauga sava brāļa nazi pavisam norūsējušu. Viņš tūdaļ griežas atpakaļ brāli meklēt un nonāk taī pašā pilī, kur viena vienīga meiča. "Meitiņ, māsiņ, kur tad citi ļaudis?"

"Citi &127;audis skrēja baltajam briedim pakaļ un palika par akmeņiem. Reiz atnāca pat kāds jauneklis ar visādiem zvēriem, palīgiem un domāja briedi noķert; bet kas to deva, - palika tāpat par akmeņiem."

"Tas mans brālis, tas mans brālis, kā lai viņu atpestīju?"

,,Brāli tu neatpestīsi, pesties tikai labāk pats no šejienes vaļā un, ja būtu iespējams, ņem mani arī līdz. Tu, puisīt, nezini, kas tur viņā apsē par raganu. Ar vienu vārdiņu, mazu irbulīti, viņa pārvērš tevi, mani un tavus zvērus par mūžīgiem akmeņiem. Un tā raudzīs arī atriebties, ja tik izzinās, ka tevi te pieturu. Bēgsim, puisīt, pie laika!"

Jaunākais brālis nu uzkāpj vilkam mugurā, paņem meiču klēpī un bēg. Te zeme sāk dimdēt un ragana jož pakaļ. Jaunākais brālis redz, ka ar vilku neaizbēgs ; viņš atstāj vilku un uzlēc ar meiču lācim mugurā. Bet ragana nāk ir tagad vēl tuvāk un tuvāk. Jaunākais brālis nu uzlec ar meiču briedim mugurā. Bet ragana nāk ir tagad vēl tuvāk un tuvāk. Zaķītis gan bēg, ko tik māk; stirniņa lobj pārtiešu vien, pārtiešu vien, cik tik spēj vilciņš, lāciņš, lapsiņa pa ciņu ciņiem, ka veļas vien. Lūsiņš, līkkājītis, klejo klupdams, krizdams; tik Kampējs, Lauzējs, Dzelzsšķaidis zobus vien griež. Tomēr, ko šie vieni? Arī briedis, nesējs, beigu beigās nomana, ka ragana čaklāka par visiem. Viņš saka uz jaunāko brāli: "Paberzē manu labo ragu, tad tur iznāks suseklītis. Šo suseklīti svied pār kreiso plecu, tik neskaties atpakal!"

Jaunākais brālis pārsviež suseklīti pār kreiso plecu un, re, aiz muguras ronas biezum biezi, zilum zili meži. Ragana tomēr izēdas ir tiem cauri. Briedis nu saka uz jaunāko brāli : "Paberzē manu labo ragu, tad tur iznāks galodīte. Šo galodīti svied pār kreiso plecu, tik neskaties atpakaļ!"

Jaunākais brālis pārsviež galodīti pār kreiso plecu un, re, aiz muguras ronas lielum lieli, augstum augsti klinšu kalni. Ragana tomēr pārvelkas ir tiem pāri. Briedis nu saka uz jaunāko brāli: "Paberzē manu labo ragu, tad tur iznāks lakatiņš. Šo lakatiņu svied pār kreiso plecu, tik neskaties atpakaļ!"

Jaunākais brālis pārsviež lakatiņu pār kreiso plecu un, re, nu gadās aiz

muguras uguns upe. Pār šo upi ragana netiek pāri. Jaunākais brālis nu nokāpj no

brieža un atpūšas. Tomēr ilgi arī nevar vis pūsties, jo jātaisa taču kāda būdiņa, kur pārgulēt. Tagad visi pie darba. Ak tu žēlīgais, kur tas arī ātri gāja: viens nesa, otrs svieda, trešais cēla, ceturtais vilka, piektais lika, sestais juma.

Kad visi apgulušies, tad briedis izved jaunāko brāli 1aukā un saka: "Tagad nokauj mani un aproc manu galvu apakš sliekšņa, manu rumpi apakš grīdas. Še tev tagad šis prieviets, to glabā cieti! Un, ja tu kādureiz no šīs būdiņas aizej, tad apvicini trīs reizes prievieti no labās puses uz kreiso, piesien ar to pašu gatvu pie rumpja un es būšu atkal dzīvs."

"Bet saki, mīļo briedīti, kā lai tevi savu glābēju, kauju: "Nenelgojies, vai es tevi uz nelabu mācīšu? Tas būs tavs. paša labums."

Jaunākais brālis tā izdara un noliek prievieti uz 1oga.

No rīta tam iešaujas prātā, kaut ko ar saviem zvēriem, palīgiem pamedīt, lai nesalktu. Meiča paliek mājā un ierauga prievieti. Tā domā: "Tādu labu sienamo tā nevar vis mētāt &127;- apsiešu zeķīti."

Tomēr zeķi siedama, tā apvicina prievieti no kreisās puses uz labo. T ai pašā acumirklī gadās pār uguns upi dzelzs tilts un ragana upei pāri. Nu skrien zvēri, nu skrien palīgi raganai virsū. Šī arī nevar nekā darīt, jo stibiņu steigdamās aizmirsusi pie apses; bet tādai tev trūks padoma. Viens divi -- liela bedre gatava un zvēri, palīgi, kuŗš nāk, tas iekšā, kuŗš nāk, tas iekšā. Kad visi bedrē sabiruši, tad klauks! biezas trejdeviņas dzelzs durvis virsū un kur tad nu? Tagad jaunākais brālis ar meiču spīlēs. Ragana tik smej vien un saka, lai tūlīt kurinot pirti, nomazgājoties balti un tad lai sataisoties viņai uz brokastu. Šie nu kurina pirti un ragana apguļas saulgozē. Spriesti vēl nav ne remdeni, te brieža galva klāt un saka: "Muļķīši, ko jūs tā ar kurināšanu steidzaties? Kampējs, Lauzējs, Dzelzsšķaidis nu tik trijas dzelzs durvis izlauzuši. Čužinaties labi ilgi, kamēr visas durvis izlauztas!"

Līdz ko brieža galva labi aizgājusi, te ragana arī klāt: "Gulu, gulu, nevaru sagaidīt. Kas ir, vai būs drīzi izkurināta?" "Vienam pērējam būtu puskurināta, diviem vēl jāuzmet." "Nu, kad tik ilgi velkas, tad divus uz brokastu nemaz negribu." To teikdama, ragana pakampj meiču un izrauj viņai to priekšzobu, kas no tīra zelta. Šis zobs bij meitiņai no pašas Laimas mātes dāvināts un, kad tas nebij mutē, tad tai bij jāmirst: Nu tā arī bija meitas zobs no mutes ārā, meita nomirst. Ragana ieliek meitu dzelzs šķirstā un aprok uz krusta ceļa. Kamēr ragana nodarbojas, te brieža galva atkal klāt.

"Kampējs, Lauzējs, Dzelzsšķaidis atkaI trīs durvis izlauzuši!" Ragana, pārskriedama no meičas bērēm, nu vēI vairāk iz salkusi; tā uzbļauj: "Kurini ātri; ja nebūs drīzi, tad ēdīšu tevi melnu!"

"Būs, būs drīzi, tik vēl ūdenim jāpasilst."

Ragana apguļas saulgozē, brieža galva atkal klāt. "Kampējs, Lauzējs, Dzelzsšķaidis lauž beidzamās durvis. :Vu tik gaidi palīgus!" Nebij ilgi, te visi zvēri, visi palīgi klāt. Katrs noslēpjas savā vietā: zaķītis pabeņķī, stirna zem lāvas, lapsa padurvē, vilks toverī, lācis krāsns stūrī, lūsis dāra caurumā, Kampējs, Lauzējs, Dzelzsšķaidis un jaunākais brālis krāsns bedrē. Te pēc brīža nāks ragana un uzbļaus: "Vai nu reiz būs?"

"Ir gan, nāc tik iekšā!"

"Čīks! durvis noiet un ragana ielien. Nu bij ko redzēt! Kampējs kampa, Lauzējs rāva, Dzelzsšķaidis ārdīja, lācis zvēla, vilks plēsa, lapsa koda, lrīsi.s skrāpēja, stirna spēra, zaķītis bēdza un

jaunākais brālis ar garmeti kŗāva; tomēr raganu pavisam piebeigt tie neattapa, jo pirts durvis bij palikušas vaļā un šī projām.

Nu bij visi priecīgi. Tomēr, kad jaunākais brālis iesāk par meiču stāstīt, tad priecīgie ģīmji paliek par noskumušiem un visi vienā mutē apņemas meiču uzmeklēt. Zaķītis lec pa priekšu, vilks un suņi ošņā pēdas un, re, ošņā, ošņā, kamēr uzošņā. Lūsītis, stirna tūlīt uzrok dzelzs šķirstu, lācis izceļ ārā, Kampējs, Lauzējs, Dzelzsšķaidis atlauž dzelzs vāku un lapsa, dakterītis, pagalvī atron zelta zobu. Jaunākais brālis nu ieliek zobu, kur izrauts, un paskaties - meiča dzīva, vesela. Tagad vēl visi uzmodina ar prievieti briedi un tad jāj uz pili atpakaļ, kā atjājuši. Uz ceļa lapsa, gudriniece, saka : "Visu ko varam izost, bet to taču nevarējām viņu reizi izost, ka ragana stibiņu aizmirsusi apsē. Vai tad mums vajadzēja vēl tik tālu bēgt?"

"Nekas, nekas," briedis atbild. "Tagad pavēlēsim raganai bez stibiņas no apses nokāpt un, ja viņa neklausīs, tad gāzīsim apsi gar zemi."

Labi. Tie nonāk pie apses. Ragana sēž, kā tupezis un kunkst: "Man salst, man salst! Laid mani zemē sasildīties, bet lai tavi zvēri mani nekostu, tad atvēli mazuliet ar stibiņu uzsist."

Jaunākais brālis nemaz neklausās, ko šī tur savaida, viņš uzsauc: "Nenāc ar stibiņu zemē, bet saki mums tūlīt, kas tie te par akmeņiem."

"Tie ir cilvēki, tie ir zvēri!"

"Nu labi, ja viņi ir cilvēki, ja viņi ir zvēri, kā tad tos atdzīvināt?" Šī negrib, negrib teikt, bet kā neteic, tā gāž apsi gar zemi.

"Negāžiet, negāžiet, teikšu, teikšu! Paņem no apses praula zemes un uzbirdini uz akmeņiem, tad viņi atdzīvosies!"

Tā notika. Nu atgadās cilvēki, nu gadās vecākais brālis, viņa zvēri, palīgi, meičas tēvs, meičas māte un visi pavalstnieki; nu ņudz slimāk, kā uz tirgus. Visi tagad apstāj apsi un nogāž ar visu raganu. Krītot ši neattop ne ar stibiņu sist, ne roku pacelt. Visi zvēri virsū un saplosa gabalos. Jaunākais brālis apprec meiču un dzīvo ar vecāko brāli mīlīgi, saderīgi, iemantotā pilī. Sievas tēvs atdod znotam valdību.