22. A. 303. K. Corbiks no 70 gadu vecas Grietas Stendenbergas Elejas Pārupjos.

Reiz dzīvojuši divi brāļi. Viņi ļoti labi satikuši. Kādā dien&127; nolēmuši abi doties pasaulē. Apseglojuši savus zirgus un devušies ceļā. Jājusi vairāk dienu no vietas caur dažādiem apgabaliem, redzējuši dažādus &127;audis. Ceļā brāļiem nākuši pretī un piebiedrojušies dažādi zvēri. Visi tie bijuši pa diviem. Papriekšu nākuši divi lāči un lūguši, lai dod tiem ēst. Brāļi arī padevuši. Abi zvēri pie viņiem palikuši. Tagad bijis katram brālim viens lācis.

Nākošā diena atnākuši divi vilki, prasījuši lai dod ēst. Brāļi padevuši. Vilki viņiem piebiedrojušies un apsolījušies kādreiz palīdzēt.

Nākošās dienās atnāk divi brieži, divas lapsas, divi lūši, divas stirnas un divi zaķi, tāpat paliek pie brāļiem un sola vajadzības gadījumā palīdzēt. Tagad katram brālim ir septiņi zvēri, viņi visi ceļo tālāk.

Kādā dienā ceļinieki nonāk pie krustceļiem. Abi brāļi pārdala zvērus un šķiŗas. Starp abiem ceļiem augusi kāda liela egle. Pirms šķiršanās vecākais brālis izvilcis no maksts dunci, iedūris kokā un teicis: "Pēc gada tu, brāl, atjāj pie koka un apskaties, kāds ir duncis. Ja tas ir spožs, tad man iet labi, ja aprūsējis -slikti, tad tu jāj mani meklēt!"

To pašu apņēmies darīt vecākais brālis un izzināt, kā iet jaunākam brālim. Abi brāļi šķīrušies. Vecākais aizjājis pa labo, jaunākais pa kreiso roku. Jaunākais brālis iejājis kādā pili un salīdzis par lopu ganu. Tur neviens nevarējis lopus noganīt. Bet jaunākais brālis ar savu zvēru palīdzību to it viegli izdarījis. Ķēniņš par to bijis ļoti priecīgs un devis jaunākajam brālim savu meitu par sievu. Jaunākais brālis dzīvojis laimīgi.

Pagājis gads, un viņš iedomājies kādreiz aizjāt līdz eglei un izzināt, kā klājas vecākajam brālim. Viņa sieva, princese, gan to gribējusi atrunāt. Bet tas nav līdzējis. Jaunākais brālis seglojis zirgu, ņēmis līdzi savus septiņus zvērus un devies ceļā. Viņš pēc gaŗa ceļojuma aizjājis pie egles; izrāvis dunci un redzējis, ka tas sarūsējis. Nu viņš saprot, ka vecākam brālim iet slikti.

Jaunākais brālis jāj pa to pašu ceļu, pa kuŗu toreiz aizjāja vecākais brālis. Jāj, jāj ilgu laiku, līdz nonāk greznā pilī. Abi brāļi bijuši no sejas ļoti līdzīgi, tādēļ svainene jaunāko brāli notur par savu vīru. Jaunākais brālis arī neko nesaka, tikai nakti, kad gulējuši gultā, viņš ielicis starp svaineni un sevi zobenu. Šī gan prasījusi, kāpēc viņš tā darot, kā nekad neesot darījis, bet tas dažādi atrunājies. Nākošā rītā jaunākais brālis seglojis atkal savu zirgu un devies tāļāk meklēt pazudušo brāli. Viņš teicis saimniecei, ka tam vēl kaut kur jāaizjāj. Nu, ka jājāj, šī laiž ar.

Jaunākais brālis jājis visu dienu. Pie vakara nonācis kādā mežā. Tur viņš redz kādu ugunskuru un pie tā kādu vecu veceni ar izdrupušiem zobiem vārot vakariņas. Jaunākais brālis piegājis pie vecenes un lūdzis, vai pie viņas ugunskura nevarot sasildīties?

"Var gan," vecene atteikusi.

Viņš piesēdies un sācis sildīties. Pamazām tas ievērojis septiņus akmeņus, kuŗi bijuši rindā salikti pie ugunskura. Viens akmens bijis par otru lielāks. "Te vajag būt manam brālim," domājis jaunākais brālis, bet vēl neko neteicis. Viņš paēdis pats un devis saviem zvēriem no savas ceļa kules. Pēc laba laika vecene lūdz, lai &127;aujot viņai paglaudīt lāci. Nē, to jaunākais brālis neatļauj. Vai nevarot vilku? Arī to neatļauj. Beidzot jaunākais brālis atļauj paglaudīt zaķi. Tiklīdz vecene noglauda, zaķēns tūlīt paliek par akmeni.

Nu jaunākais brālis redz, kas par lietu. Viņš laiž vecenei virsū savus zvērus, ja tā neatdzīvina viņa zaķi. Pēc lielas tielēšanās vecene to izdara, bet jaunākais brālis ar to vien neapmierinās. Viņš prasa, lai vecene atdzīvina brāļa zvērus un, lai savu panāktu, tad laiž vecenei savus zvērus virsū. Papriekš vecene atdzīvina brāļa zaķi. Nu jaunākajam brālim astoņi zvēri, kuŗi visi krīt virsū burvei. Abi mazie zaķēni plēš vēl briesmīgāki par citiem zvēriem. Jaunākais brālis ar zvēru palīdzību piespiež veceni atdzīvināt visus brāļa zvērus. Tagad viņam ir 14 zvēru, kuŗi visi krīt vecenei virsū.

Tagad jaunākais brālis pavēl vecenei atdzīvināt vecāko brāli. Ilgu laiku viņa liedzas, ka no brāļa neko nezinot. Bet kad nevar vairs glābties no zvēru kodieniem, tā ved jaunāko brāli dziļāk mežā. Tur bijusi baļļa un tanī jau iesālīts viņa brālis. Jaunākais brālis laidis virsū zvērus un pavēlējis brāli atdzīvināt. Beidzot vecene likusi kopā visus gaļas gabalus un atdzīvinājusi vecāko brāli. Jaunākais brālis prasījis, kā viņš jūtas. "Slikti, brāl," atteici svecākais brālis, "man visi kauli kā ar svinu pielieti."

Jaunākais brālis laidis atkal vecenei zvērus virsū un pavēlējis brāli padarit pilnīgi veselu. Beidzot tā to arī izdarījusi. Tagad abi brāļi līdz ar saviem zvēriem devās uz mājām.

Ceļā vecākais brālis izstāstījis, ka veceni viņu tādēļ nobūrusi, ka &127;āvis pirmo glaudīt lāci. Citi zvēri vieni paši nav varējuši cīnīties pret vecenes burvību. - Abi brāļi aizjāja mājā un līksmo= jās veselu nedēļu pie vecākā brāļa.

Es arī biju tajās līksmībās, man bija sviesta cepure, papīra mētelis un stikla kurpes. Spīdēja tai dienā stipra saule un mana cepure izkusa. Pēc tam uznāca lietus un manu papīra ancuku pataisīja par ķesām. Bēgdams no lietus, es uzskrēju uz akmeņa un saplēsu savas stikla kurpes. Tagad biju gluži kails. Lai paslēptos no ļaudim, es ielīdu pakulās. Bet, kā jau tādās godībās, šauj ar lielgabaliem. Mani līdz ar pakulām ielika lielgabala stobrā un atšāva te uz Pārupjiem, uz lādes vāka, kur sēžu un stāstu pasakas.