25. A. 303. F. Fišers Krūtē. LP, VII, II, 20, I, 6.

Viens zvejnieks murdā noķēris lielu zivi. Zivs teikusi: "Laid mani atpakaļ, es tev tad ko dāvināšu. Aiz manas kreisās žaunas ir trīs naudas. Par tām vari pirkt, ko gribi. Vienā vietā tu viņas iedosi, otrā vietā viņi rasies atkal tavā kabatā."

Labi. Šis izņēmis 3 naudas un palaidis zivi.

Otrā gadā atkal noķēris to zivi. Zivs teikusi: "Pārnes mani mājā, izvāri un sagriez 3 gabalos. Vienu gabalu iedod savai sievai, otru ķēvei, trešo kuņai; bet manas asakas ieroc pie vārtu staba."

Labi. Tā izdarījis. Tad zvejniecei no zivs piedzimuši dvīņu dēli, ķēvei dvīņu kumeļi, kuņai dvīņu kuceni ; bet pie vārtu staba izaudzis liels koks.

Kad nu dēli, kumeļi un kuceni bija izauguši, tad tēvs katram dāvināja vienu kumeļu, vienu kucenu, un raidīja pasaulē. Aizjādami tie katrs nolauza pie vārtiem no zivs asaku koka

zaru, no zara gadījās katram zobins rokā. Vēl tie iedūra savus nažus kokā, lai pēc rūsas pirmais pārnācējs vērotu nepārnācēja likteni, un tad aizjāj.

[Pirmais brālis nonāk tādā ķēniņa valstī, kur ķēniņa meita jāatdod velnam. Viņš nokauj velnu, atsvabina ķēniņa meitu un apprecē to. Reiz viņš aizgājis medībās un iemaldījies) tādā burvju mežā, kur dzīvojuši pulka burvju. 'Tur izlīdusi no kāda pagraba veca sieva, kas piesējusi diegā viņa suni un zirgu, kas tūlin palikuši par akmeņiem. Tas pats noticis arī ar pašu jātnieku.

[Otrs brālis atrod pirmā brāļa nazi sarūsējušu un nu saprot, ka tas atrodas briesmās. Viņš steidzas viņu glābt, nokauj veceni un atdzīvina brāli. Tas no greizsirdības nokauj savu glābēju, tad no žēluma atkal atdzīvina un p&127; c tam abi brāli dzīvo saticīgi un laimīgi].